Mūziķis Kārlis Kazāks: Es mulstu no tā, ka mani sauc par dziesminieku

"Nekad neesmu domājis, ka es vēlos būt dziesminieks vai ka es esmu dziesminieks. Es vienkārši spēlēju to, kas man patīk. Agrajos gados, 90. gadu vidū, tā bija vairāk vai mazāk rokmūzika ar ietekmi un... tad kad tu sāc spēlēt ģitāru, skaties, kā citi dara. Tur bija viss, ko tobrīd klausījāmies - Nirvana, Smashiing Pumkins, Laissez.

Nu viss, kas bija aktuāls tajā laikā. Transformējās visa dzīve apkārt. Transformējās, ka jaunieši kļūst par tēviem vai sāk studēt, nevar vairs spēlēt grupās. Un, kaut kā dabiski. Pašā sākumā man šķiet iemācījos divas - vienu Nirvanas un vienu Smashed Pumkins dziesmu, ar ko arī beidzās mana karjera citu dziesmu izpildīšanā. Un sāku rakstīt dziesmas pats, un kopš tā laika arī to daru. Un tas, kā izpildu un kur viņas nonāk, tā jau ir kaut kāda daļa no ceļa, kuru neesmu ne plānojis, ne domājis, kā tas būs," stāsta mūziķis Kārlis Kazāks. 

- Kādā rakstā lasīju, ka jūs var uzskatīt par vienu no tiem dziesminiekiem, kas īsti nav standarta, bet jūsu dziesmas nav iedomājamas, neieklausoties tekstos?

- Es nezinu, vai ko vēlos iedot publikai. Nekad neesmu ļoti par to domājis, izņemot gadījumus, kad jāraksta teātra izrādēm vai kaut kādam konkrētam uzdevumam. Parasti dziesmu sagaidu un pats brīnos, kas tajā ir pateikts un ko katrs cilvēks tajā saklausa un izlasa un tas sagādā nākamos pārsteigumus. Man tiešām nav nekādās iekšējas vajadzības pavairot latviskumu vai pavairot izprati par lietām tā, kā es skatos uz tām, ka citiem vajadzētu domāt tā, kā es. Rakstu dziesmas, nē, es vienkārši dziedu. 

- Kā jūs raksturotu dziesminieku? Kādam viņam vajadzētu būt pēc dabas, lai sevi varētu par tādu nosaukt?

- Es domāju, ka pēc dabas tas var būt jebkurš cilvēks. Manuprāt, (nu tas vārds "dziesminieks" mani drusku ir biedējis), tā izcelsme ir pavisam vienkārša, bija cilvēki, kas vienkārši vazājās pa pasauli un ar savām dziesmām, nopelnīja sev naktsmājas un ēdienu. Bet ir arī sociālie dziesminieki, kuru uzdevums ir dziedāt par aktuālām, svarīgām tēmām, virzot sabiedrību.  Latvijā par tādu varētu uzskatīt Kasparu Dimiteru, kurš, pēc viņa domām, dzied tā, kā viņš redz pasauli, viņš mēģina sabiedrību mācīt, stāstīt, kā jābūt. Un tad trešais dziesminieku tips - ļaudis, kas vienkārši kļūst tautas iemīļoti dziedot. Bet, manuprāt, vārdu dziesminieks piešķir sabiedrība, jo ir daudz cilvēku, kas ar ģitāru sēž un dzied un netiek saukti par dziesminiekiem. Latvijā man liekas tādi īsti dziesminieki ir - Valdis Atāls, Haralds Sīmanis. Un, kas ir jocīgi, bieži par dziesminieci sauca arī Austru Pumpuri, kura nekad nav dziedājusi savas dziesmas. 

- Uldis Kaukulis? Viņu varētu saukt par dziesminieku?

- Var, viņš ir viens no tiem, kas sevi sauc par dziesminieku. Viņš ir viens no centrālajiem tēliem Latvijas dziesminieku vidē. Un man viņi visi patīk, bet sevi neasociēju ar to vidi, vienmēr piedalos, ja mani pasauc uz pasākumiem, esmu laikam pats ar savu mūziku bijis pašpietiekams. Spēlējot vienam, katrreiz vari pieaicināt ko tu gribi, tajā brīdī, ar ko tu gribi saspēlēt. Man lielāka brīvība, varu vairāk dauzīties ar to, ko es daru. 

- Kāda, jūsuprāt, ir dziesminieka loma mūsdienu sabiedrībā kopumā?

- Ļoti dažāda, un tas ir atkarīgs no tā, ko dziesminieks grib paveikt. Kasparam Dimiteram ir skaidra vīzija – izstāstīt, kā  ir pareizāk dzīvot. Jebkurā gadījumā tās ir  individuālas padarīšanas, kuras pārvēršam publiskas. Tās ir bailes no kaut kā, tad dziedam citādākas dziesmas, ja baidāmies, ka paliekam vājāki, vai izšķīstam, tad dziedam citas tēmas, ja mēs vienkārši mīlam dzīvi, dziedam citu, ja pēkšņi esam iemīlējušies valstī, tad dziedam par valsti. 

Manuprāt, dziesminieka galvenā būtība ir tas, ka tu kāp uz skatuves nevis lai izklaidētu un saņemtu enerģiju no skatītāja. Dziesminieku koncerts reizēm dod kaut ko citu, un tā nav popkultūra, bet drīzāk kaut ko tā vai citādi stāsta. Popkultūra tiek veidota, lai nopelnītu uzmanību, nopelnītu naudu. Tāpēc dziesminiekam ir brīvākas rokas. Tev nav jādomā par to, ka tev obligāti jānopelna nauda ar koncertu, un ka jānopelna menedžeriem viņu honorārs. 

-No kā jūs smeļaties iedvesmu jaunas mūzikas radīšanai?

- Man liekas, ka es nekad neesmu speciāli smēlies, nu varbūt, ka raidījums "Dzirdi balsis" bija cita pieredze, kur es tiešām  apzināti gāju un apzagu cilvēkus. Reģionos zagu viņu valodu un no tās būvēju sev dziesmas.  Ir gan gadījumi, kad savas dziesmas piedzīvoju pēc dažiem gadiem. Dziedu dziesmu, kas šķiet vairāk sapnis, bet tad kad tu viņu piedzīvo, bet tad saproti. Tas Kazāks parastais ir ļaušanās tam, kas pie manis var atnākt. 

- Jūs pieminējāt raidījumu "Dzirdi Balsis", kurā meklējāt latviešu valodas izloksnes viscaur Latvijai. Vai varat īsi pastāstīt par to, kā radās šī ideja, un kas bija vērtīgākais, ko ieguvāt raidījuma veidošanas laikā?

- Ideja radās, sākot braukāt pa Latviju, gan ar velomūziku, gan ar koncertiem nonācu visdažādākajās vietās Latvijā, un saklausīju valodas bagātības, vienkārši garāmejot. Un dzirdēju latgaliešus dziedam savas dziesmas, dzirdēju tāmniekus sprēgājam savā mēlē. Tas sāka šķist vienkārši kā interesants fenomens. Pie sevis nolēmu pamēģināt, kā tas ir, vai var sarakstīt dziesmu izloksnē, jo tautas dziesmas mums ir, bet mūsdienu dziesmas ir maz. Nu, latgaliski vēl ir, bet citās izloksnēs praktiski nemaz. Ideju izpļāpājos savam draugam Dāvim Beršam, un tā pārvērtās par televīzijas projektu. Un, labi ka tā, jo piespiedu kārtā jau reizēm mēs izdarām vairāk.

Sākotnēji iedomājos, ka tā būs  tikai spēle ar valodu. Ka mēs paspēlēsimies ar ritmu, ar intonācijām un pakrāsosim, bet tas pārvērtās sev par stāstu, kas mēs tādi esam. 

Katrā Latvijas citā vietā saproti, ka mēs esam citādāki, ka ir dažādu kultūru ļaudis - ir latgalieši, līvi, kurši, sēļi - katrs citādāks, un katrs nāk ar citu kultūras bagāžu un tā bagāža ir dzirdama valodā.

- Kurš jums likās vissarežģītākais no dialektiem? Kāpēc?

- Visgrūtāk man iejusties un atdarināt bija sēļus. Sēļu valoda, kam intonācija ir kaut kā citādāka, savādāk veidota. Sēļu valodas intonācija ir tik citādāka, tik savādāk veidota, ka es ilgstoši biju sarakstījis vārdus, it kā es dzirdu. Es pierakstu uz papīra, kā tam ir jāizskatās un zinu, kā tam ir jāizklausās un pats iedziedu un saprotu, ka nav, ka tas neskan, nestrādā. Tad vairākas reizes braucu vēlreiz pie sēļiem klausīties, kā viņi runā un mēģināt saprast, jo tāpat kā latgaliešiem sēļiem ir vēl citādāks veids, kādā tiek runāts. Visa kakla uzbūve tajā brīdī ir citādāka. Es neesmu sēlis un neesmu arī latgalietis. 

-Atgriežoties pie poplkultūras - vai dziesminieks uz modernās mūzikas pasaules fona nav mazliet novecojis?

- Es domāju, ka nē. Eds Šīrans arī ir dziesminieks. Un tas, ko ar viņu pēc tam izdara industrija, tas ir cits stāsts. Bet tas, ka viņās nāk no šīs vides, kur vienkārši puisis spēlē ģitāru un dzied par mīlestību, tas nemainās. Ir jau daudz lielu piemēru, Rufus Veinreihs, manuprāt, dziesminieks. Dziesminiekam manā izpratnē ir vajadzīgs kontakts ar klausītāju. Man nav svarīgi ierakstīt dziesmas, man tas nav interesanti. Man ir vajadzīgs brīdis, kad dziesma atnāk, un vislielākais kaifs man ir spēlēt cilvēkiem.

Man patīk paņemt ģitāru, atslēgt no vadiem un ieiet starp cilvēkiem un dziedāt, nonākot tiešās attiecībās, jo man liekas jocīgi, ka dziesminieki slēdz instrumentus pie vadiem, pie pastiprinātājiem. Mēģina aizsniegt to, kas nav dabiski, tev aizsniedzams. Mēģina konkurēt ar popmūziku, ar tiem nosacījumiem, kādi ir uzlikti šobrīd mūzikai. Ka tev ir jāvar spēlēt skaļi, bet tie stāsti, ko stāsta dziesminieki, viņi jau caur basiem un bungām nestrādā. Caur cilvēcīgumu viss skan. Cilvēcību caur vadiem grūti izlaist.

- Kas jūs iedvesmo?

- Es ļoti maz klausos mūziku. Mani var iedvesmot cilvēki, kuriem es nepiekrītu, kuru viedoklis man ir nepieņemams. Kaspars Dimiters mani ir iedvesmojis. Kaut gan tas, ko Kaspars domā par sabiedrību, man ir nepieņemams. Valdis Atāls noteikti mani ir iedvesmojis. Man patīk kā skan Leonards Koens, it īpaši pēdējos albumos. Man patīk kā skan tas Rufus Veinreits, bet teikt, ka esmu viņu skolnieks, nu nevaru gan. Kaut ko jau  paņemu no visa, ko dzirdu. Bet iedvesmojos no citām lietām. Mūziķi nav tie, kas mani īpaši iedvesmotu. 

Tautasdziesmas gan, jā, tas gan mani iedvesmo. Manos tekstos bieži var sajust tautasdziesmu zīmes, simbolus. Man patīk ar tām spēlēties. 

- Kādu iztēlojaties dziesminieku pēc 100 gadiem?

- Es domāju, ka nekas nemainīsies. Viņš tāpat sēdēs un dziedās par mīlestību, vai par mūžīgām vērtībām. Viens fenomens ir, kas ir saistīts ar dziesminiekiem - viņi nebūs aktuāli digitālajā vidē. Viņi nevar būt aktuāli. Zinu, ka mani draugi, paziņas, kas cenšas taisīt video un liek internetā. Tur tas nestrādā.

-Bet vai  dziesminiekam arī pašam negribas parādīt savu mūziku plašākai auditorijai - digitālajās platformās?

- Protams, ka gribas. Mums ir jābūvē digitālās platformas, jātaisa video, jāatrod savs rokraksts, kuru cilvēki pazīst, bet no tā pazīs dziesminieku. Tomēr satikšanās ar klausītāju vienmēr  ir vērtīgāka. 

-Bet, var taču mēģināt apvienot?

- Protams, ka mēs to izmantojam, mēs liekam dziesmas. Tā ir tāda informēšanas lieta, ka mēs informējam, ka mēs esam. Bet, ja tu gribi mani satikt, tev tomēr ir jānoķer mani dzīvajā. Varbūt, ka ar laiku dziesminieki sāks apzināties, ka pārdošana ir svarīga. Bet kamēr par to nedomā, tikmēr jau ar to īsti tajā digitālajā vidē nekonkurē. Kāpēc ļoti bieži labas dziesminieku dziesmas pa radio nespēlē. Un tu saproti, ka, iedodot producentam, tās ļoti viegli varētu padarīt par labiem radio gabaliem, bet tas nenotiek.

- Ja dziesminieks būtu emocija, kura tā būtu un kā to raksturotu?

- Tagad man jādomā, vai man jāskatās tikai uz sevi vai plašākā mērogā. Un vai mīlestība ir emocija, vai nav. Mīlestība nav emocija, mīlestība var izraisīt un izraisa emocijas, bet viss, kas nāk prātā, šķiet par šauru. Tie noteikti nav smiekli, kaut gan ir asprātīgi dziesminieki - Mikuss Frišfelds, kurus klausoties varam smaidīt un priecāties par dzīvi. Godīgums un atklātība, vai tās ir emocijas? Tā sajūta, manuprāt, tas ir svarīgākais, ka tu esi... Man negribas noregulēt sajūtas līdz skumjām, tas ir kaut kas gaišs,  kaut gan ne vienmēr.

Autore: Kintija Alpe