Skip to main content

Priecīgu kapitālismu un laimīgu jauno kredītu

Viedokļi

Martina Vaivode, Studentu medijs Skaļāk

Screen Shot 2019-12-20 at 22.07.50.png

Ir daudz vārdu, kas šķiet ārkārtīgi bezgaumīgi, un, kā visu, ko nevēlos redzēt, cenšos tos paslaucīt kaut kur pagultē. Saka, ka gaume ir talanta sinonīms, tāpēc sāksim ar to – turpmākajā lasāmgabalā tuvojošos svētku laiku apzīmēšu kā kapitālisma upuru piemiņas dienas. Diskleimeris visām Sindijām Lū – šis neizriet no manas neleģitīmā nihilisma vai sezonālās depresijas, arī ne no tā, ka pirmajā adventē, eifemizēšu - parakstīju savu neatkarības atjaunošanu, - bet gan no patēriņa sabiedrības veidota idiokrātijas balagāna līdz ar pirmo griezīgo džinglu manās ausīs. 

“Tas ir pats brīnumainākais laiks gadā…” Kas tieši? Pelēkā žļurga zem kājām? Mūsu platuma grādos CocaCola reklāmas ainavas neredzēt. Vienreiz gan ir gadījies piedzīvot patiešām brīnumainu ziemas vakaru ar sniegu līdz ceļiem un nevienu izbristu taciņu pāris kilometru rādiusā, tiesa gan tas bija Alpu kalnu ielejā, pirms gadiem sešiem. Ticu, ka pat tur tādu pasaku noķert kļūst arvien sarežģītāk, jo apsveicu – ar patēriņa kultūru esam sačakarējuši klimatu. Ziemas un vasaras saulgrieži vienā temperatūrā ir pasaules ekonomikas un industriālisma sistēmas iznākums. Bieza sniega kārta un nebeidzama pikošanās līdz elpas trūkumam ir palikusi tikai bērnības atmiņās. Protams, šajā laikā šķiet īpaši romantiski gremdēties nostalģijā. Starp citu, nostalģija savulaik tika uzskatīta par garīgu saslimšanu. Toreiz mēs lāstekas un sniegu arī ēdām. Tagad – nedod Dievs! Baltas sniega pikas vietā sejā var dabūt dubļu pļecku un stafilokoku. Cik zīmīgi, ka tieši šajā patērētājsabiedrības rosības karstākajā sezonā zeme kliedz – kapitālisms ir atbildīgs par klimata pārmaiņām, - bet ļaudis tik un tā Maikla Bublē dziesmu pavadībā kā uz steroīdiem pērk krāmus un taisa eņģelīšus preču birkās. Ikreiz, kad piezogas skaudrā realitāte, cilvēki apsmidzinās ar mākslīgā sniega aerosolu, un Čaikovska Riekstkoža maršā soļo uz veikala kasi, kur katra noskenētā svītru koda pīkstiens sagādā arvien lielāku apmierinājumu.

Histēriska iepirkšanās vēl nesen nebija šīs sezonas svarīgākā sastāvdaļa. Bet kā ar Santaklausu? Kas, pie visiem velniem, tas ir? Otrs Dievs? Kapitālisma upuru altāris pie lielveikaliem? Ceru, ka mūsu bērni no amerikāņu filmām vēl nav samācīti svētku pievakarē atstāt viņam cepumus un pienu, turklāt vecītim ir acīmredzama ķermeņa masas indeksa neatbilstība normai, draugi, liekais svars ir nopietna lieta! Vainīgais ir atrasts – Hadons Sandbloms ir tas, kurš pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados radīja šo resno kapitālisma pielūgsmes simbolu CocaCola kampaņai “slāpes nepazīst sezonu”. Toreiz CocaCola, iespējams, neapzinājās, ka ir radījusi jaunu pārdošanas dievību, gluži kā baznīca Jēzu Kristu naudas inkasācijai (nezaimoju). Manuprāt, šo kapitālisma svētku vēstures vikipēdija būtu jāpapildina ar CocaCola mārketinga projektu vadītāju personvārdiem, bez viņu meistarības svētki nebūtu tādi, kādus mēs tos zinām.

Mazliet par patīkamo. Man no sirds ir prieks, ka šajā sezonā beidzot ir lieliski nogatavojušies mandarīni un pomelo. Kādu vakaru ar kilogramu (noteikti vairāk) mandarīniem rokās kāpu uz savu piekto stāvu, un, kā parasti, mēdzu ar sevi sarunāties. Šoreiz sev jautāju – cik daudz šo dievišķo augļu varu apēst? Nonācu pie secinājuma, ka visus. Lai arī cik kilogramus nopirktu, kā ieeju pa mājas durvīm, to vairs nav. Tikai tagad, uzrakstot šos pēdējos teikumus, man pieleca, ka tas varētu būt iemesls, kāpēc pirms pāris dienām, skatoties spogulī domāju, ka izskatos pēc Donalda Trampa. Bet, atgriežoties pie kaitinošā – šis ir laiks, kad kafijas lokālus pārņem uzbāzīgi sezonas piedāvājumi. Piparkūku lates, zefīri jau tā pārcukurotajā puslitrīgajā karstajā šokolādē, piparmētru mokas un – “varbūt vēlaties kanēļa standziņas savā krembrulē latē ar ābola pīrāga sīrupu, cepumu gabaliņiem un apelsīnu skaidiņām, pasniegtai tematiskajā papīra, bet ar plastmasu piesūcinātajā krūzē, kas nogalinās visus bruņurupučus?” Nē! Man lūdzu kafiju, rūgtu, ja iespējams rūgtāku par dzīvi! Zināt, ja man nepietiktu saprāta, es pajokotu, ka pēc šīs sezonas par visbiežāk uzstādīto diagnozi kļūst diabēts. No otras puses, komercijas vājprāts un ļaužu paverdzināšana, droši vien var izraisīt ne tādu vien autoimūno saslimšanu. 

Atpakaļ pie konsūmerisma. Šie svētki no agras bērnības iepotē materiālismu (varbūt antivakcinācijas māmiņas varētu iestāties arī pret šo?). Bet kāds tur brīnums – mēs esam uzauguši, skatoties, kā daudzbērnu ģimene katrās ziemas brīvdienās var atļauties braukt ceļojumos, un sīkais ar tēva kredītkarti var liegi dzīvoties pa Ņujorku. Ir pat sarēķināts, ka Kevina “blandīšanās” pa lielpilsētu Makkalisteram pirmajā filmā ir izmaksājusi divus ar pusi tūkstošus, taču otrajā daļā – aptuveni divdesmit divus tūkstošus dolāru. Lai vai kā, neskatoties uz šo blokbāsteru romantizēto dāvanu un rotājumu patēriņa drudzi, gribas ticēt, ka šajā klusajā un svētajā laikā tiek novērtētas arī garīgās vērtības. Šie svētki tomēr ir cieši saistīti ar reliģiju, tāpēc, protams, lielie purpinātāji ir kristieši, kas norāda uz pirkšanas un tērēšanas absurdajiem apmēriem. Kristieši šajā laikā svin Dieva mīlestības ienākšanu pasaulē. Lai gan tas ir ļoti strīdīgs jautājums – kāpēc datums sakrīt ar pagānu saulgriežiem, par to baznīca labprātāk klusē. Esmu katole piespiedu kārtā. Zinu vien to, ka pēc viena no evaņģēlijiem Jēzus Kristus dzimis Bētlemē Jaunavai Marijai (nekomentēšu). Bērnībā svētku dievkalpojumi, kas iestiepās pusnaktī, mums ar tēti bieži beidzās, aizmiegot uz kāpnēm. Kristietība mani interesē tieši tik daudz, lai gan esmu ar to uzaugusi. Bet, tā kā vēl neesmu teoloģijas doktors vai Mihails Bulgakovs, neuzņemšos interpretēt bībeliskos notikumus un nespriedelēšu, vai Jēzus Kristus ir vai nav dzimis šajos svētkos.

Pret dāvanām, šķiet, baznīcai nevajadzētu būt pretenzijām, jo arī austrumu gudrie tovakar devās uz Bētlemi, lai jaunpiedzimušo apdāvinātu, tiesa, ne ar jaunāko aifonu un domāju, pat ja tā būtu, Jēzus nesūkstītos par nepareizo krāsu. Arī eglēm ir iespējams atrast kādu kopsaucēju ar kristiešu rakstiem, tās varētu būt konotācijas ar paradīzes koku, mūžīgo cerību vai dzīvību. Taču man rodas jautājums – kāpēc tā mūžīgā cerība ar cirvi tiek nocirsta un pēc mēneša pa daudzstāvu mājas logu lidināta laukā? Tīrā perversija! Es tomēr uzskatu, ka par gaumi ir jāizstrīdas, jo no šī rotājumu bezgaumības ārprāta nav iespējams abstrahēties. Pirms pusotra gadsimta Londonas avīzē parādījās britu karaliskās ģimenes – karalienes Viktorijas un prinča Alberta – skice līdzās izrotātai eglei. Kurš gan nevēlas līdzināties karaliskajai ģimenei gluži, kā mēs tagad pēcpušu implantu ģimenei? Šī publikācija izrotātu egli padarīja par modes lietu, un, ja mūsdienu “viedokļu līderu” uz bārteri influencētās mantas ir atzīstama analoģija, iespējams eglītēm bija lemts plebeju reproducēšanas kulta ietekmē kļūt bezgaumīgām.

Ko ar šo visu vēlējos teikt? Nejūciet prātā! Neļaujiet patēriņa sabiedrību manipulējošiem gigantiem ekspluatēt jūsu vērtības. Mazliet kritiskāk uzlūkojiet sabiedrību un sevi. Samīļot, sabučot un sasildīt vienam otru gada tumšākajās dienās – varbūt ar to pietiek?  

Jaunākais saturs