“Vienmēr būs kāds par tevi labāks.” Saruna ar videogrāfu Rolandu Rekki
Viņa karjera ietilptu dažādās kategorijās - režisors, redaktors, videogrāfs, fotogrāfs, satura veidotājs un, iespējams, pat vēl citās. Kā cilvēkam, kurš vienmēr atrodas aiz kameras, viņa vizītkarte ir nevis seja, bet darbi, jo, pateicoties tiem, esam bijuši klātesoši daudzos spilgtos momentos, kā piemēram, Latvijas 3x3 basketbola uzvarai filmā "No Ghetto līdz Olimpiskajam zeltam".
Ko nozīmē būt cilvēkam aiz kameras, kurš spilgtos momentus izbauda tikai uz tiem atskatoties? Uz sarunu mums pievienojās Rolands Rekke - multimediju pārstāvis, kurš pavēra priekškaru uz savu karjeras ceļu, sākot ar pirmo biznesa ideju - pludiņiem, beidzot ar Ozola filmu "Ozols: No Rajona līdz Arēnai", un visu, kas bijis ceļā uz to.
Sāra Betija Špude un Loreta Lodziņa, Studentu medijs Skaļāk
Foto no personīgā arhīva
Līdz šim Ghetto Games posmam, vai tev vispār bija kaut kāda saistība tieši ar video un ar filmēšanu?
Profesionāli vispār nē. Tik, cik skolā, piemēram, kursa darbs, kuru mēs taisījām ar vienu meiteni kopā - viņa taisīja koncertu Fredija Merkūrija piemiņai metālistu klubā un es taisīju video reklāmu, plakātu un koncerta ierakstu. Ar vienu kameru, kopplānā. Un tā arī bija vienīgā saistība.
Kad sāki filmēt, uzreiz saprati, ka tas ir tavējais, vai likās, varbūt tas varētu būt tikai hobijs?
Nē, es šo gribēju darīt profesionāli. Sākumā vismaz sapņoju, ka es to varētu darīt, bet tajā laikā bija vairāk jādomā, kur kādu kapeiku nopelnīt, lai var dzīvot Rīgā un mācīties. Es varbūt nebiju superapzinīgs un ar skaidru vīziju, kas būšu nākotnē. Viss pārējais man bija, neteiktu, ka cīņa, bet īstermiņa domāšana. Galvenais bija patusēties. Kaut kur piestrādāt, lai nopelnītu naudu, padzīvotu un uz Vecrīgu aizietu. Bet, kaut kur dziļi zemapziņā noteikti esmu sapņojis, ka varētu veidot reklāmas, filmēt, producēt.
Tagad Grīziņkalna sinonīms jau ir Ghetto Games, vai tev ir kādas atmiņas no šīs vietas pirms tas pārtapa par sportiskāko rajonu Rīgā?
Es varu atmiņās dalīties tikai no tiem pirmajiem gadiem, kad es pats sāku tur darboties. Man liekas, ka biju atnācis uz vienu vai diviem, pasākumiem, pirms es sāku getiņā strādāt. Braucu uz skeitparku un tur tieši ap deviņiem, desmitiem, tā kā nebiju nekāds baigi labais riteņbraucējs, parks bija tukšs. Tad varēja aizbraukt un vizināties bez kauna sajūtas. Atceros, ka viss rajons bija pilns ar sievietēm, kas kāpj svešās mašīnās, diezgan tāds kontingents. Es braucu ar ričuku cauri, un nebija omulīgi. Stūros tusējās cilvēku brandžas - tad tu brauc ar līkumiņiem. Tagad tur jau ir prestižs rajons.
Intervijā ar PieciLV vairākus gadus atpakaļ minēji, ka tavs iespaidīgākais brauciens ar Ghetto Games pagaidām ir bijis uz Ameriku. Vai šodien tu uz šo jautājumu atbildētu citādāk?
Tas, kas Ameriku pārsita, bija 2015. gada slam dunk konkurss, pirmo reizi tāds super starptautisks - prezidents atbrauca, Lords of Gravity atbrauca, kuri ir pasaules top akrobāti, kas izpilda dažādus trikus ar bumbu. Dankeri brauca, kādi septiņi vai astoņi no ārzemēm, tajā laikā vienkārši labāku nebija. Es biju uzbūvējis tādu GoPro rig no 25 GoPro kamerām, tas tāds bomža variants par matrix bullettime. Diezgan bieži sanāk, ka pasākums nav ļoti grandiozs, un tev jāuztaisa materiāls, kas būtu labāks par to. Taču šajā gadījumā bija nereāli kruts pasākums, likās, ka esam par visu padomājuši no filmēšanas puses. Pirmais variants to vispār neatspoguļoja, bet mans uzdevums ir parādīt esenci, lai iespaids ir vēl labāks, nekā pašā pasākumā. Es divas vai trīs nedēļas šo video montēju, un beigās kaut kas sanāca. Starp citu, tas varētu būt visvairāk skatītākais Ghetto Games video YouTube, tad to nozaga un pārlika kādā portālā, kur, manuprāt, bija pāri 600 000 skatījumu.
Nedaudz par ''No Ghetto līdz Olimpiskajam Zeltam'', nenoliedzami, tas ir diezgan iespaidīgs darbs. Kādas bija emocijas, radot šo darbu?
Es nevarētu sevi saukt par filmas iniciatoru, biju vairāk izpildītājs. Bet džekiem, par kuriem mēs taisījām filmu, vairāk ticēja Raimonds [Elbakjans], viņš redzēja tur stāstu, kuru vajadzētu izstāstīt. Lielās emocijas jau bija tikai tad, kad ieguvām iespēju spēlēt Olimpiskajās spēlēs. Tapšanas laikā emocijas ļoti grūti atcerēties, baigā ņemšanās, nebija viegli. Tajā brīdī, kad uzvarējām, vispār likās nereāli.
Vai tu teiktu, ka šis bija tāds ''we made it'' moments komandai?
No komandas noteikti nebija tas "WE made it'", bet sajūta, ka šī platforma strādā un no tās var izaugt tādi, kas pēc tam kļūst par Olimpiskajiem čempioniem. Nu, savā ziņā, "we made it"? Tas iedeva apliecinājumu, ka viss, ko Ghetto dara, ir pareizi, jēdzīgi, ka, lūk, tā platforma strādā arī ļoti augstiem mērķiem.
Kāda bija pieredze, veidojot Ozola filmu? Kā tas atšķiras no tā, ko esi darījis līdz tam?
Lielākās bailes bija par unikalitāti, jo tas viss bija jānofilmē divās stundās. Kā mēs nolēmām sadarboties, arī ir diezgan interesanti - satikāmies anša koncertā, kur Ozols jautāja par kamerām, kas rāda tiešraidi uz ekrāniem. Tad es teicu, ka būtu interesanti koncerta ierakstu taisīt, un viņš teica - davai. Uztraukums varbūt auga, redzot, cik krutu koncertu viņš ir paredzējis, ar vairākām daļām. Es prezentēju savu vīziju - cik cilvēkus iesaistām, cik kameras, kādas dziesmas izmantojam, piedāvāju iesaistīt viņa kolēģu intervijas par Ozolu, tā kā viņam tas bija gandrīz 30 gadu mūzikas karjeras koncerts - lielākais dzīvē. Tur bija vēl 16 kameras, 11 operatori, kruts skaņotājs. Tik daudz kameru es nekad nebiju montējis vienlaicīgi. Tā es sadarbojos ar savu bērnības elku. Mēs ar klasesbiedru zagām no viņa māsas nagu lakas, taisījām pludiņus - domājām, baigie biznesmeņi būsim. Tad mēs, ejot uz drauga siltumnīcu, dziedājām Ozola dziesmas. Un beigās nonāku savā karjerā pie tā, ka sadarbojos ar viņu! Ieraudzīju, kāds viņš īstenībā ir spridzeklis, jo tu jau redzi tikai to, kā viņš pa skatuvi lēkā, un viņa dziesmas klausies, bet neredzi, kādu darbu viņš patiesībā tur iegulda. Viņš ir kā ar vienu dibenu apsēdies uz padsmit krēsliem. Komanda patiesībā nebija nemaz tik liela, bet Ozols ar savu jaudu spēj darīt vairāku cilvēku darbu.
Tieši gribēju teikt, ka Ozolam noteikti ir bijusi liela ietekme uz jauniešiem tajā laikā, un iespējams, arī uz tevi. Vai tas tev neradīja satraukumu sadarbojoties ar viņu?
Es teiktu, ka baigi nē. Neesmu tas cilvēks, kurš fano par kaut ko. Vai arī tāds, kas uztraucas, ja, piemēram, prezidents atnācis. Tas, savukārt, palīdzēja komunikācijā pieņemu, ka būtu daudz grūtāk, ja es būtu nenormāli safanojies un uztrauktos par to, ko viņš domās par mani. Forši sajust to, ka viņš tev uzticas. Man viņš patīk, es viņa dziesmas klausos, bet nevarētu teikt ka es esmu ārprātīgs fans - es nevienam neesmu fans. Mēs varam kā divi pieauguši cilvēki sadarboties, salikt savas prasmes kopā un kaut ko izveidot.
Tad tu teiktu, ka jums bija tāda veiksmīga sadarbība?
Nu, jā, man ļoti patika, viņam arī laikam, es tā ceru. Vismaz viņš tā teica.
Tagad, kad tu esi diezgan daudz sasniedzis savā karjerā, vai tev ir radusies sajūta, ka esi sasniedzis, ko vēlējies, vai domā, ka šī sajūta vēl tikai piemeklēs tevi?
Es tieši gribēju iestarpināt, liekas, ka nekas baigi nav sasniegts. Ir lietas, ar kurām es ļoti lepojos, bet vai kaut kas liels būtu sasniegts? Saka - nesalīdzini sevi ar citiem, bet tas ir kaut kāds bulšits (no agļu val. bullshit – muļķības), jo vienmēr būs kāds par tevi labāks, ātrāks, tievāks, smukāks, bagātāks.. Un ja tu neskaties uz tiem cilvēkiem, kuri tev veselīgi skauž, tev nav kur tiekties, bez tā ir grūti iedomāties, kas ir tavs lielākais mērķis.
Vai tev ir kādi ieteikumi jauniešiem, kuri vēlas varbūt iet līdzīgi karjeras ceļu kā tu?
Es ieteiktu nākt uz Ghetto akadēmiju gada sākumā, liekas, februārī tiek izsludināta pieteikšanās. Es nezinu citu vietu Latvijā, kur tu vari tādā veidā bez maksas iet un mācīties, kur cilvēki tiešām strādās ar tevi, kur tu esi vajadzīgs. Principā tu vari iegūt vairāk, nekā getiņš var iegūt no tevis. Esmu dzirdējis pārmetumus, ka mums viss uz brīvprātīgajiem balstās, bet kā tad savādāk? Tā vieta ļauj tev mācīties, tu vari atnākt, pamēģināt kaut ko vienu, kaut ko citu, pāriet atkal uz citu. Miksēt un iztestēt sevi dažādās vietās. Bet getiņš ir vienkārši vieta, kur reāli atnākt un iztestēt to, kur tev arī iedos darbiņus, nevis kafijas nēsāt vai darīt to, kas vispār ar to nav saistīts.
PieciLV, Ghetto games viesis Rolands Rekke un Indulis Pelnēns: https://youtu.be/1-VL3gpGG-k
