Tā nav pleiliste, kas iet uz riņķi

Kristers Karlsons ir Latvijas Radio 5 ētera raidījumu vadītājs. Kristers ir paraugs neatlaidībai un sapņu īstenošanai. Viņa spilgto personību papildina spēcīgā mīlestība pret mūziku, it īpaši repu. Tieši tāpēc viņš ir izveidojis vairākus raidījumus. Viens no tiem ir “Kas ir zem teksta?”, kurā katru trešdienu pulksten 20.00 Kristers aicina ciemos dažādus mūziķus, lai runātu par stāstiem, atmiņām un piedzīvojumiem, kas slēpjas aiz viņu radītajiem tekstiem.

Ričards Kokorevičs, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Par ko tu strādā un kā tu nokļuvi pozīcijā, kurā esi šobrīd?

Es strādāju Latvijas Radio 5 kā ētera raidījumu vadītājs. Viss sākās diezgan vienkārši. Katru gadu Pieci.lv organizē programmu jaunajiem interesentiem ar nosaukumu “Dīdžeju skola”. Tur gan nemācīja griezt plates, bet tur mūs kārtīgi apmācīja runas nodarbībās, medijpratībā, modernajā mūzikas vēsturē un multimedijos. Pēc apmācībām tika izvēlēti trīs cilvēki, kuri palika strādāt radio. Tā sanāca, ka laimīgā loze iekrita man.

Pēc apmācībām tika izvēlēti trīs cilvēki, kuri palika strādāt radio. Tā sanāca, ka laimīgā loze iekrita man.

Vai iepriekš biji domājis, ka nokļūsi tik tālu, cik esi tagad?

2022. gadā es pieteicos uz šo programmu un mani pat nepaņēma. Tad 2023. gadā, es ļoti šaubījos, vai man mēģināt vēlreiz, bet pēdējās dienas pēdējā pusstundā iesniedzu pieteikumu. Es biju pārlaimīgs par to, ka vispār ir tāda programma, kur mani apmāca. Uz to skatījos, kā uz ļoti foršu iespēju, ko pēc tam ielikt CV. Negaidīju, ka tā viss izvērtīsies.

Kas tevi motivēja iet šo ceļu?

Grūti spriest. Varbūt vienkārši tā ir mīlestība pret mūziku, kas, manuprāt, nav diez ko oriģināli, jo visi teiks, ka viņiem patīk mūzika, un tas ir ļoti populāri. Tomēr bija arī vēlme mēģināt mediju pasaulē, jo runāšana ar cilvēkiem man diez ko labi patīk. Un, ja to saliek kopā ar foršu mūziku, tad tā ir diezgan laba kombinācija, kurā es vēlos būt.

Kādām, tavuprāt, ir jābūt svarīgākajām iemaņām un prasmēm tavā darba pozīcijā?

Jau ilgu laiku mēs dzīvojam pasaulē, kur radio nav vieta, kur dosies, lai paklausītos vislabāko mūziku. Tam ir paredzēti straumēšanas servisi, kas lēnām atņem darbu. Tāpēc, manuprāt, ļoti svarīgi ir spēt ar radošumu īstenot savu ideju, uzlikt to uz papīra, jo radio vidē maz vairs nosaka tas, cik forša mūzika skan. Dienas beigās 95 procentos gadījumu tik un tā labāks būs Spotify vai Youtube serviss. Tāpēc ir jāatrod veids, kā piesaistīt klausītājus. Noteikti ir jābūt arī komunikablam, jo klausītājam ir jārada sajūta, ka tu esi labs, draudzīgs cilvēks. Tā nav pleiliste, kas iet uz riņķi. Ir jāspēj piesaistīt klausītāja uzmanība. Mums ir jābūt kā tādiem labiem reklāmas instrumentiem.

Vai pats klausies mūziku radio platformā vai arī vairāk izmanto Spotify un Youtube platformas?

Ņemot vērā, ka darba vide man ir mainījusies, es klausos radio daudz biežāk, nekā pirms tam. Manuprāt, radio lielā mērā ir domāts autovadītājiem. Izņēmumi ir nišas raidījumi, kur neskan top mūzika. Tieši nišas raidījumus es cenšos klausīties biežāk, gan lai smeltos iedvesmu no citiem, gan lai analizētu un uzlabotu pats savu sniegumu. Strādājot radio vidē, noderīgi ir paklausīties arī ārzemju piemērus, kuri ir vadošie pasaulē. It īpaši varu uzteikt BBC Radio 1.

Kāda ir tava darba ikdienas rutīna?

Man ir paveicies ar to, ka es neesmu viens no tiem cilvēkiem, kam pulksten 6.00 vai 7.00 ir jābūt ēterā laimīgam un enerģiskam. Mana darba diena sākas vakarā. Rītos es tāpat mostos pulksten 7.00, jo es dodos uz universitāti, kur iegūstu zināšanas, kas man noder ikdienā. Pēc universitātes lēnā garā eju uz darbu un sagatavojos. Kad ir intervijas vai rubrikas, kur ir nepieciešami audioieraksti, tad ar to tieku galā vispirms. Savukārt interviju jautājumiem veltu laiku svētdienas vakarā vai iepriekšējās dienas vakarā. Tad septiņos vakarā ķeros klāt savam ēteram. Līdz desmitiem esmu tur un tad dodos mājās gulēt. Gaidu nākamo dienu.

Kāda ir sajūta brīvi radīt, būt savam priekšniekam kā savu raidījumu vadītājam?

Godīgi sakot, pirmajos mēnešos bija visai grūti pierast pie domas, ka, ja es vēlos izdarīt attiecīgo lietu, tad man nav nekā, kas mani apturētu. Radošajā vidē es varu droši mēģināt, bet pirmos mēnešus kaut kā raustījos. Baidījos, ko boss pateiks. Bet tad ar laiku sapratu, ka nekas neliedz vienu reizi izmēģināt. Nebūs, nesanāks – labi. Finanšu jomā viens eksperiments ir daudz dārgāks, nekā mediju jomā. Protams, ne vienmēr visas idejas spēju pats izdomāt. Citreiz ir jāvēršas pie kolēģiem. Ir prieks, ka es ne reizi neesmu no viņiem dzirdējis vārdu “nē”. Tas, ko es esmu dzirdējis ir – “Es redzu šo ideju, bet varbūt pamainām to un šo”. Tā man šķiet ir tā burvība mediju pasaulē – ir viegli realizēt savas idejas.

Finanšu jomā viens eksperiments ir daudz dārgāks, nekā mediju jomā.

Vai tu piekrīti tam, ka "Vakara Nagla", "Kas ir zem teksta" un "Izstāsti albumu" ir tavi lielākie darbi?

Es noteikti gribētu pielikt klāt “Pavārs Nost”. Man šķiet, ka tas bija ļoti interesants eksperiments, ko es noteikti vēlētos atkārtot. Vadīt pavāru šovu, esot cilvēkam, kurš nav spējīgākais virtuvē, ir visai drosmīgi. Es ļoti izbaudīju visu procesu un ciemošanos skolās. Par foršajām idejām nekad negribas teikt, ka tā bija vislabākā. Visu laiku gribas vēl kaut ko uzlabot. Uz lauriem nevajag diži ilgi gulēt.

Kā ir sadzīvot ar tādu atbildību kā savu raidījumu vadītājam?

Ja tev šķiet, ka tava ideja būs briesmīga jau pašā sākumā, tad kaut kas ir nepareizi no sākta gala. No otras puses, ja es ticu, ka tas var ļoti forši izdoties, tad es par to īsti neuztraucos. Protams, pirmajā mēģinājuma reizē es satraucos, bet pēc tam mehānisms ir ieeļļots un es saprotu, kā tas ir jādara. Radošajā pasaulē vajag censties pēc iespējas mierīgāk visu uztvert. Sāksi stresot, radīsies šaubas, sāksi kaut ko mainīt un beigās sanāks vēl sliktāk. Es domāju, ka pie visa vajag pieiet ar vēsu prātu.

Radošajā pasaulē vajag censties pēc iespējas mierīgāk visu uztvert.

Kādas grūtības slēpjas aiz tevis radītajiem mākslas darbiem?

Dažreiz grūtības ir atrast veidu, kā pārliecināt cilvēku pat paklausīties. Mūsdienās cilvēkiem pietiek ar 30 sekunžu TikToku un, ja tas nešķiet interesants, tad to pat nepaskatīsies vēlreiz. Tāpēc grūtākais ir atrast veidu, kā ieinteresēt pēc iespējas plašāku cilvēku loku, jo no tā ir atkarīgi arī reitingi. Dienas beigās tā ir nozīmīga lieta, un tas arī ir visgrūtākais.

Kuri mirkļi no radīšanas procesa tev patika visvairāk un vai tu vēlreiz ietu cauri minētajām grūtībām?

Ik pa laikam, ne tikai, saskaroties ar projektiem, bet arī ar ikdienas darbu, uznāk sagurums, tā saucamais “besis”. Tad ir jāmeklē momentiņš, kas tev liek visu novērtēt. Teiksim, ja kāds mūziķis atnāk ciemos un viņš pasaka: “Forša intervija un lai neuztraucos”. Visspilgtākais piemērs ir no festivāla “Straume”. Tur bija dzīvais ēters un vienā brīdī redzu, ka man visapkārt ir mūziķi un cilvēki, kas ir brīvprātīgi atnākuši paklausīties. Viņi izvēlas būt te un viņiem ir forši. Tas noteikti bija moments, kad aizdomājos, sēdēju un sapratu, ka ir kaut kas foršs sanācis. Ik pa laikam jau uznāk nogurums, kad negribas neko darīt, bet tad ir jāpaskatās uz tiem foršajiem brīžiem.

Kādas ir sajūtas runāt ar kultūrā nozīmīgiem cilvēkiem?

Sākumā man bija ļoti, ļoti bail, lai cik atpazīstams būtu jebkurš viesis, kurš nāca pie manis. Tad lēnām sāku saprast, ka jo ātrāk es beigšu baidīties, jo kvalitatīvāka sanāks intervija vai sadarbība. Protams, man kā lielam Latvijas hiphop mīlim, joprojām ir stresiņš, kad atnāk cilvēks, ko es pirms stundas klausījos austiņās. Viņš tagad ir pie manis ciemos, velta savu laiku, lai ar mani parunātos. Bet tad beigās es saprotu, ka visi mūziķi ir visforšākie un draudzīgākie cilvēki un viņi nenāk mani kost. Protams, ir skaisti un patīkami, kad mūziķis pats man raksta: “Hei, varbūt mēs varam vēlreiz kaut ko izdarīt kopā?” Tad jūtu, ka tas, ko daru ir gana kvalitatīvs, un arī mūziķis to novērtē.

Protams, man kā lielam Latvijas hiphop mīlim, joprojām ir stresiņš, kad atnāk cilvēks, ko es pirms stundas klausījos austiņās.

Vai tev ir bijis tā, ka pēc intervijām sanāk sadraudzēties ar savu intervējamo?

Tādi mūziķi, ar kuriem es esmu ciešākā kontaktā pēc tikšanās reizēm, ir netīrais300, Vultura un galeniex. Vēl es papildinātu sarakstiņu ar trīs reperiem: sivmoneyy, C4PARS un Flomo. Tas mēdz būt sirreāli, ka es klausos to pašu “netīro” un tad viņš man tā pat vien uzraksta un pastāsta, ka viņam būs jauns albums vai dziesma. Tie ir vēl ekstra punkti, kas liek priecāties par darbu. Ja esmu kādu saticis ārpus darba un piecas minūtes parunājies, tad nākamreiz, kad šo cilvēku satieku, esmu jau pilnībā relaksēts.

Vai ir kāds personāžs, kura teiktais intervijā tev ir palicis dziļi atmiņā?

Pie manis ciemos bija Raimonds Elbakjans. Viņš man jautāja, kā es te esmu nonācis un kādi ir mani nākotnes plāni. Viņš iedrošināja pamēģināt darīt kaut ko pilnīgi pretēju, kas, visticamāk, man palīdzētu radošajā vidē. Ja es pēc 10 gadiem attapšos, domājot, ko es vispār esmu darījis pēdējos 10 gadus, tad es būšu gatavs darīt kaut ko pilnīgi citu. Tas noteikti ir tas, kas man ir licis aizdomāties.

Kā bija pierast pie tik intensīvas komunikācijas savā darba vietā un iejusties atmosfērā gan ar kolēģiem, gan mūziķiem?

Pirmie divi mēneši bija totāli bailīgi. Man bija bail pat ieiet birojā. Bet man paveicās ar ļoti fantastiskiem kolēģiem, kuri pakāpeniski lika saprast, ka viņi mani uzņem savā vidē. Tad es sāku justies droši tieši kolēģu vidū. Par mūziķiem es vienmēr ļoti ilgi domāju, ko uzrakstīt, kā rakstīt, vai esmu visu pareizi sarakstījis, vai izklausās gana interesanti. Jo vairāk man patīk tas mūziķis, jo sarežģītāk ir. Piemēram, ja es klausos hiphopu, tad daudz vairāk baidīšos komunicēt ar tādu mūziķi, nekā ar citu žanru mūziķi. Lai gan dienas beigās es gribu teikt, ka lielākā daļa reperu ir super draudzīgi un vispār hiphops ir visdraudzīgākais žanrs, kāds mums ir.

(…) Hiphops ir visdraudzīgākais žanrs, kāds mums ir.

Kuri ir tavi mīļākie mūziķi?

Visai daudz es klausos Wiesuli, Ozolu un ansi. No intervijām, ja ir jānosauc tikai trīs, tad kāds vēl apvainosies. Ilgā domāšana norāda uz to, ka visas ir bijušas ļoti patīkamas intervijas. Kā pirmos divus es liktu Odu un goču. Otrais būs galeniex un kā trešos likšu grupu “Bukte”. Viņi bija nesen ciemos un mani ļoti sasmīdināja. Ceru, ka neviens neapvainosies. Visas intervijas ir bijušas ļoti brīnišķīgas un 95 procentos es arī smējos no sirds. Tiešām prieks par to.

Kāds ir tavs līdz šim mīļākais projekts?

Tas ir kā bērnus šķirot. Ir mīļāki, ir mazāk mīļi, bet laikam tomēr – “Izstāsti albumu”. Tas man ir tāds, ko es ļoti izbaudu ikdienā. Problēmas, kas ir tajā projektā, man ne tik ļoti rada galvassāpes, kā citos. Tur es vairāk rēķinos ar to, ka nav vienkārši, bet fināla produkts vienmēr ir brīnišķīgs, jo tas man šķiet tāds ļoti interesants formāts.

Kā tu redzi savu nākotnes svarīgāko projektu, ko gribētu izveidot vai jau esi veidošanas procesā?

Es esmu procesā. Noteikti gribētu iedziļināties Latvijas mūzikas vēsturē. Vienreiz esmu mēģinājis to darīt, bet tas nebija gluži profesionālā vai akadēmiskā līmenī. Manuprāt, materiāli, it īpaši, džeza mūzikā, hiphopā, deju mūzikā vai rokā, ir visai nekādi. Lielākam projektam tas nozīmētu, ka ir jābrauc vismaz pie 100 cilvēkiem, jājautā jautājumi, jāmeklē informācija bibliotēku un radio arhīvos. Tas būtu noderīgi ne tikai hiphopā, bet arī citos žanros. Arī akadēmiskajā vidē par to daudz pētījumu nav. Tā ir lieta, ko es gribētu izdarīt. Ar radošajiem projektiem nekas mani neaptur. Šis tiek turēts prātā, vienīgi jāatrod laiks. Labs projekts liek tikai domāt par nākamo labo projektu.

Labs projekts liek tikai domāt par nākamo labo projektu.

Kā tu pārvari bailes un stresu?

Es parasti cenšos loģiski skatīties, kas var noiet greizi. Tā reāli, nevis, ka bikses nokritīs video laikā. Cik ļoti reālās lietas mani ietekmēs. Ne jau mani pie giljotīnas pievilks, ja es kaut ko ne tādu pateikšu, kļūdīties taču ir normāli. Protams, ir stress, bet, ja es padomāju, par ko vispār stresoju, tad tas parasti palīdz. Agrāk stresoju tā, ka nekas nepalīdzēja, bet tagad cenšos uz visu skatīties daudz vieglāk, nekas slikts jau nenotiks.

Ko tu gribētu ieteikt topošajiem radio māksliniekiem?

Es ieteiktu skatīties uz to, kā trūkst. Teiksim, ja tava motivācija aiz strādāšanas radio ir – “es gribu visu dienu likt Teilori Sviftu”, tad nu man tev ir jaunumi – tas diemžēl nav iespējams. Ļoti svarīgi ir meklēt to, kā nav. Vēl es ieteiktu censties pēc iespējas vairāk paplašināt mūzikas daudzveidību, ko klausies ikdienā, jo tas nāk tikai par labu.

Gribas teikt, nebaidieties, bet tas jau ir tāds klasiskais. Būt drosmīgiem pat, ja šķiet, ka tas nebeigsies tik veiksmīgi. Man pašam ir bijis tā, ka neizmantoju iespēju, pēc tam paiet laiks un es saprotu, ka reāli varēja būt labi un tas būtu nostrādājis. Es noraustījos un iespēja tika palaista vējā. Šīs trīs lietas saliekot kopā, varēsiet atņemt darbu gan man, gan citiem un ļoti labi sevi pierādīt. Labi, tik traki jau nav, būtu ļoti noniecinoši teikt, ka radio darbiniekiem nepiemīt šādas īpašības. Bet jaunam cilvēkam, kurš vēlas šo darīt, tas ir diezgan svarīgi.