Strādājot par žurnālistu, vēl daudz ko gribas iemācīties

Žurnālista Andreja Mētera ceļš ziņu mediju vidē aizsākās nejauši. Darbam redakcijā reportiera amatā viņš pieteicās, pamanot sludinājumu laikrakstā. Šobrīd Andrejs pārstāv vienu no Latvijas vadošajiem ziņu medijiem. Viņš ir televīzijas kanāla TV3 Ziņu dienesta vadītājs, kā arī Latvijas Mediju ētikas padomes priekšsēdētājs. Andreja Mētera profesionālais ceļš no studijām jurisprudencē līdz vadošajiem amatiem Latvijas populārākajos medijos atklāj mobilitāti un pārliecību sevis meklēšanā.

Milēna Kaštaļjana, Arina Korsunova un Yuliia Semenenko, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Kad un kā jūs nolēmāt, ka vēlaties kļūt par žurnālistu?

Es studēju juristos un vienā brīdī nonācu pie atziņas, ka tas nav gluži mans. Pamanīju sludinājumu laikrakstā, ka ziņu aģentūrā LETA meklē reportieri. Es nodomāju, ka valoda man ir laba un kopš skolas laikiem man vienmēr ir bijusi liela interese par politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem. Sludinājums mani ieinteresēja, es jutos piemērots šim amatam un pieteicos. Mani paņēma, un tā es sāku strādāt. Pēcāk interese auga arvien lielāka un lielāka.

Ko jūs varētu ieteikt studentiem, kuri tikai sāk studēt žurnālistiku?

Ir jāsaprot, kas ir tas, ko īsti vēlies, jo žurnālistika ir dažāda. Piemēram, mani interesē ziņu žurnālistika un viss, kas attiecas uz to – kas notiek valstī dažādos ekonomiskajos un politiskajos procesos. Jaunajos žurnālistos novēroju, ka ir ļoti maza izpratne par to. Ne tikai izpratne, bet arī interese. Interese var būt par kādu citu žurnālistikas veidu, kas nav slikti, jo katrai no nišām, piemēram, sporta, modes, kultūras žurnālistikai, ir ne tikai tiesības pastāvēt, bet ir arī jāpastāv. Mani interesē ziņu žurnālistika un es redzu, ka par to ir salīdzinoši maza interese.

Interese var būt par kādu citu žurnālistikas veidu, kas nav slikti, jo katrai no nišām, piemēram, sporta, modes, kultūras žurnālistikai, ir ne tikai tiesības pastāvēt, bet ir arī jāpastāv.

Jūsu ieteikums žurnālistikas studentiem ir jau pašā studiju sākumā apzināties, kādā žurnālistikas jomā viņi grib realizēties?

Jā, apzināties, kas tieši interesē. Skaidrs, ka studijas iedod virspusēju pamatu un katram pašam vajag saprast, kas ir tā joma, kurā es padziļināti specializēšos. Ir jākrāj zināšanas par šo jomu. Žurnālistika nenozīmē tikai iet runāt un intervēt cilvēkus, ir jāpārzina joma, kurā tu interesējies, raksti, stāsti. Žurnālistika nenozīmē tikai iet runāt un intervēt cilvēkus, ir jāpārzina joma, kurā tu interesējies, raksti, stāsti.

Esat kļuvis par Latvijas Mediju ētikas padomes priekšsēdētāju. Cik daudz sūdzību par ētikas pārkāpšanu medijos padome saņem katru nedēļu?

Mums reizi mēnesī ir sēde un parasti ir no divām līdz astoņām sūdzībām mēnesī. Nav tā, ka būtu ļoti daudz sūdzību, ir mēneši, kad ir klusāks un mēneši, kad to ir vairāk.

Jūs teiktu, ka Latvijas mediju telpā ētikas pārkāpumi ir reta vai bieža parādība?

Grūti teikt, jo sūdzību skaits tomēr neliecina par to, vai ir pārkāpumi. Brīžiem ir runa nevis par ētikas pārkāpumiem, bet profesionālām kļūdām. Tad ir jāizvērtē.

Vai medijos ētikas pārkāpumi un profesionālas kļūdas no žurnālistu puses vairākumā gadījumu ir nejaušas darbības?

Tā es negribētu teikt. Mēs arī neesam tiesa, lai izvērtētu to, cik ļoti pārkāpējs ir apzinājies, ka ir veicis ētikas pārkāpumu. Mēs vienkārši secinām, ka mūsu ieskatā tas ir vai nav ētikas pārkāpums. Mēs vēršam mediju, nevis konkrētā žurnālista uzmanību un ceram, ka nākotnē šādi riski mazināsies un tiks novērsti.

Mūsdienu tehnoloģijas un mediju digitalizācija veicina žurnālistikas attīstību vai tomēr atstumj to no sākotnējās formas un maina tas būtību?

Manuprāt, tās veicina attīstību, jo dažādu datu apstrādes process ir paātrinājās. Runājot par ChatGPT, iemetot tur datus, var nonākt pie secinājumiem ātrāk, nekā, to darot manuāli. Skaidrs, ka ir lietas, kurām žurnālistikā būtu mazāk jābūt, kā piemēram, tekstu ģenerēšana. Kaut gan arī šeit ir jomas, kur tas labi noder, bet tad tas ir jānorāda. To nevar uzdot par savu darbu. Ir jānorāda, ka tas ir mākslīgi ģenerēts teksts.

Piemēram, īsais apraksts par sporta spēli. Ja iedod datus mākslīgajam intelektam vai programmai, pēc kaut kādiem parametriem tie var uzrakstīt aprakstu tīri un smuki. Kāpēc cilvēkiem to darīt, ja to arī mašīna prot? Protams, ir citas lietas, kuras kā reiz mašīnai nevajadzētu dot. Vai globālā mērogā tas neapdraud žurnālista profesijas pastāvēšanu? Protams, ir draudi, bet, globāli tās neapdraud. Ir atsevišķas lietas, piemēram, ilustratoriem mazāk darba, jo mākslīgais intelekts ģenerē kādas lietas, bet tieši žurnālistiem tomēr ir tas cilvēciskais faktors: izdarīt secinājumus, formulēt viedokli, saprast kontekstu. Pašā būtībā pagaidām mēs vēl neredzam, ka būtu ļoti lieli draudi. Atsevišķām pozīcijām – jā, bet kopumā – nē.

Protams, ir draudi, bet tieši žurnālistiem tomēr ir tas cilvēciskais faktors: izdarīt secinājumus, formulēt viedokli, saprast kontekstu.

Vai Ētikas padome saņem sūdzības par to, ka kāds materiāls ir mākslīgā intelekta veidots un tad publicēts?

Mums bija gadījums saistīts ar ilustrāciju, kad nebija norādīts, ka tā ir ģenerēta ar mākslīgā intelekta (MI) programmu un varēja padomāt, ka tā ir īsta. Ja to izmanto šādi, tad vajag godīgi norādīt, lai nedomātu, ka tā ir īsta fotogrāfija. Ja to norāda, tad neredzu problēmu līdzekļu taupīšanas nolūkos ilustratīvajam materiālam pievienot MI radītu ilustrāciju.

Vai jūs izmantojat mākslīgā intelekta palīdzību ikdienā vai darbā? Vai tas atvieglo darbu?

Atvieglo gan kā cilvēkam, gan arī darbā. Datu analīze ir sarežģīta un ilgi veicama. Dažreiz, lai saprastu kontekstu, es ielieku failu ar Excel datiem ChatGPT un viņš man izdod konspektu par to. Skaidrs, ka es mēģinu arī pārbaudīt un pārliecināties par datiem, bet, lai saprastu kādas tendences, tas palīdz. Ilustrācijas arī veidoju ar mākslīgā intelekta palīdzību. Programmu izmantošana ļauj, nevis pavadīt laiku internetā, meklējot kaut ko atbilstošu, bet iedot mākslīgajam intelektam uzdevumu uztaisīt tieši to, ko man vajag, un viņš uztaisa, piedāvājot variantus. Tas atvieglo darba procesu dažādos apstākļos.

Kā dezinformācija apdraud žurnālista profesionalitāti?

Notiek uzmanības sašaurināšanās, cilvēki arvien mazāk spēj veltīt uzmanību kvalitātei, samazinās analizēšanas laiks. Sociālie mediji, protams, dara savu. Nevar teikt, ka nav mediju, kuri spēj izmantot sociālos medijus kā informācijas kanālu, bet līdz ar dažādu jauno tehnoloģiju ienākšanu sociālajos medijos, tie ne vienmēr ir spējīgi atrast risinājumus monetizācijai: kā pārvērst paveikto darbu, lai par to arī samaksātu. Tas ir kā jebkurš darbs un par to būtu jāmaksā. Bet, ja sociālajos medijos informācija lielākoties ir par brīvu, un ne vienmēr tā ir kvalitatīvākā informācija, tad vairums cilvēku ir tendēti izmantot to, kas ir par brīvu. Līdz ar to kvalitatīvajā žurnālistikā tas ir viens aspekts, kas cieš. Sašaurinās arī pats mediju patēriņš, mediju patēriņa tirgus, un līdz ar to atkal sašaurinās ienākumi. Tā ir tāda spirāle.

Kā viegli izplatāmas dezinformācijas un propagandas laikā ziņu portāliem izdodas saglabāt auditorijas uzticību?

Mēģinot uzturēt kvalitāti. Nepaļaujoties uz ātrumu, bet vairāk piedomājot pie kvalitātes, lai informācija būtu pārbaudīta un tajā nebūtu kļūdu. Pārdomāt, vai virsraksts atbilst ziņu tekstam, lai skatītājs un lasītājs saņemtu to, ko viņi sagaida no mums.

Kā žurnālisti saprot, ka uzticība samazinās un, kā tiek nodrošināta atgriezeniskā saite?

Atkal statistika. Televīzijām ir reitingi, portāliem statistika par to, cik lasa vienu vai otru rakstu. Portāliem un televīzijai tas ir ļoti ātri, radio ir ilgāks mērīšanas process. Bet migrācijas ir un tu arī redzi, vai no medija iet projām uz kādu citu mediju, vai portāliem pieaug [auditorija]. Vienam portālam krītas, citam – pieaug. Tā ir statistiski labi redzama lieta.

Kā jūs raksturotu žurnālistikas lomu sabiedrībā pirms pieciem gadiem un šodien?

Loma ir tā pati – izglītot un sniegt informāciju. Cik liels tās lomas lielums, cik tā ietekmē... Es neteiktu, ka viņa ir radikāli mazinājusies, bet, iespējams, ir mazinājusies. Grūti pateikt, ja nav statistikas datu. Tā ir tikai izjūta. Es teiktu, ka tagad lielas atšķirības nav.

Ja primāri viens no žurnālistikas uzdevumiem ir bijusi auditorijas izglītošana, tad vai šodien ar pieaugušo dezinformācijas un propagandas daudzumu neparādās jauns uzdevums – pasargāt auditoriju no to ietekmes?

Jā, savā ziņā tā ir. Bet kā tu pasargāsi, ja cilvēks neslēdz televizoru iekšā? Ir jāmeklē ceļš pie auditorijas tur, kur viņi ir, proti, TikTokā vai YouTube. Tas savukārt prasa resursus, kas ne visiem medijiem ir. Par ko jau es teicu, ir nepieciešams monetizācijas process, jo mediji nav labdarības organizācijas, sevišķi komerciālie mediji. Mūs arī interesē nopelnīt un dabūt par savu darbu atlīdzību. Vajag labi darīt to, kas ir darāms. To mēs darām pēc labākās sirdsapziņas televīzijā, bet izārstēt visu “TikToku” no dezinformācijas, skaidrs, ka nav mūsu uzdevums. Mēs varam palīdzēt, bet vieni, kā bruņinieki, mēs neko neizdarīsim.

Izārstēt visu “TikToku” no dezinformācijas, skaidrs, ka nav mūsu uzdevums. Mēs varam palīdzēt, bet vieni, kā bruņinieki, mēs neko neizdarīsim.

Jūs uzskatāt, ka atbildība par dezinformācijas patēriņu gulstas uz informācijas patērētājiem vai tās sniedzējiem?

Gan, gan. Sniedzējs visbiežāk saprot, ka nes dezinformāciju. Jautājums, vai tā ir ļaunprātīga rīcība vai tas ir aiz nezināšanas. Bet savā ziņā atbildība ir arī no auditorijas puses, tāpēc ir vārds – “medijpratība”, kas pēdējos desmit gados kļūst arvien nozīmīgāks. Tā ir jāsāk mācīt bērniem jau skolā, lai būtu izpratne, kā atšķiras uzticami informācijas avoti no izklaides. Ja nav šīs izpratnes un apziņas, tad atbildību nes abas puses. Ja tevi apmāna vienreiz, tad tā ir muļķība. Ja tevi apmāna divas, trīs, četras reizes, tad tu pats esi vainīgs.

Ja tevi apmāna vienreiz, tad tā ir muļķība. Ja tevi apmāna divas, trīs, četras reizes, tad tu pats esi vainīgs.

2022. gadā jūs sākāt darbību TV3 ziņu dienesta vadītāja amatā. Kādi ir jūsu galvenie darba pienākumi?

Uzdevums ir vadīt šo dienestu, lai tas funkcionētu, lai raidījumi taptu un būtu ēterā, lai raidījumi sniegtu ļoti labas kvalitātes informāciju mūsu skatītājiem, ko auditorija arī novērtēs. Kopumā organizēt ziņu dienesta darbu – nodrošināt, lai tas funkcionē, lai mums būtu labākie žurnālisti, lai būtu tehnika, ar ko veidot raidījumus utt. Piemēram, Latvijas Televīzijai, Latvijas Radio, ir ziņu dienesta vadītāji un ir arī redaktori, galvenie redaktori. Es esmu ziņu dienesta vadītājs, kas mums [TV3 Ziņas] ir vairāk administratīvais amats. Es cenšos ne tik ļoti ietekmēt saturu, kaut gan man ir iespējas to darīt, bet es cenšos, lai to darītu raidījuma komandas.

Kādas rakstura īpašības ir nepieciešamas žurnālista un vadītāja darbam?

Žurnālistam labas īpašības ir patiesa zinātkāre noskaidrot lietas un jautājuma būtību. Protams, arī talants to pastāstīt. Bez tā nevar iztikt tālāk arī vadītāji. Spēja izteikties un paskaidrot nāk par labu. Protams, vadītāju un žurnālistu īpašības un spējas ir atšķirīgas.

Vairākās intervijās kolēģi jūs augstu vērtē. Vai jūs pats uzskatāt, ka esat savas profesionalitātes virsotnē?

Glaimojoši vārdi. Nē, ja runā tieši par žurnālistiku, tad es esmu vēl salīdzinoši maz nostrādājis, ilgi biju redaktors, bet gribētos arī, strādājot par žurnālistu, vēl daudz ko iemācīties.

Gribētos arī, strādājot par žurnālistu, vēl daudz ko iemācīties.

Vai žurnālista darbā var pienākt brīdis, kad piedzīvots ir pilnīgi viss un vairāk nav no kā gūt pieredzi?

Nē, jo pasaule attīstās, notikumi attīstās, cilvēki mainās, valsts mainās. Var vienkārši zaudēt interesi par procesiem, izsmelt sevi, izdegt, jo tā vienmēr ir raksturīga īpašība žurnālistiem, ka viņi izdeg emocionāli. Un tad ir grūti atrast motivāciju turpināt darīt. Ja nav motivācijas, tad krietni zūd arī kvalitāte, un tas aiziet spirālē uz leju.

Kāda ir galvenā motivācija jūsu darbā?

Kā vadītājam nodrošināt, ka manis vadītā organizācija sniedz labāko un interesantāko informāciju. Varbūt tas nav baigi žurnālistiski, bet būtiski ir būt labākajiem, būt pirmajiem. Bet pamatdoma ir nodrošināt, ka sabiedrībai ir kvalitatīva, labi izstāstīta informācija. Tā kā par objektivitāti vienmēr var strīdēties, tad teikšu – līdzsvarota informācija par to, kas notiek Latvijā un pasaulē.

Kurā mirklī jūsu profesionālais mērķis būs sasniegts?

Tas ir tad, kad skatītāji uzticas mums. Arī, ja statistikas rādītāji parāda, ka joprojām esam skatītākās ziņas Latvijā. Tas nozīmē, ka mūsu pieeja ir laikmetīga, ka ejam laikam līdzi, izvēloties veidu un formu, kurā pasniedzam informāciju. Tā tas nav tikai mūsdienās, tā ir bijis vienmēr. Protams, primāri ir saturs, bet arī formai ir ļoti liela nozīme. Cilvēkam interesē, lai informācija būtu viņam viegli saprotama.