Šis būs darbs, no kura aiziešu krokodila asarām

Mazajā, piemīlīgajā Vecrīgas kafejnīcā, kur visapkārt jūtama svaigi ceptu maizīšu smarža, savu kafiju lēni malko Latvijas Radio 5 rīta ziņu balss Agnese Pētersone. Tiekamies ar Agnesi, lai parunātu par viņas ceļu no dīdžeju skolas uz radio, sapni doties uz Eirovīziju kopā ar Fiņķi un uzklausītu ieteikumus par to, kā tikt galā ar kritiku.

Marta Kristapsone, Sofija Baranovska, Studentu medijs Skaļāk.

Kādi ir galvenie pienākumi, strādājot radio?

No septiņiem līdz desmitiem rītā būt ēterā, komentēt, kas notiek, ko runā dīdžejs, parasti, Jānis Pētersons. Tad ir jālasa ziņas katras stundas divdesmitajā un piecdesmitajā minūtē. Vēl ir jārūpējas par scenāriju, īpaši rīta ēteriem. Uztaisu visu scenārija režģi, sarakstu rubrikas. Aicinu arī viesus, sazinos ar viņiem, veidoju intervijas, visu audio ierakstu ielieku mājaslapā, atsevišķi ielieku interviju.

Vai vari sevi saukt par raidījuma vadītāju? 

Sevi redzu vairāk kā līdzvadītāju, jo intervijas laikā vienkārši sekoju līdzi, kas notiek pasaulē. Tas ļauj dīdžejam runāt ar viesi. Sevi par vadītāju neuzskatu, jo neesmu pie pults. Galvenais, ir tas, kurš ir pie pults. Esmu līdzās, skatos kas ziņās notiek.

Darbu apvieno arī ar studijām. Ko mācies?

Patlaban mācos Latvijas Mākslas akadēmijā mākslas vēsturi un teoriju, kas ir mākslas zinātnes nodaļā. Esmu trešajā kursā.

Kā ir apvienot studijas ar darbu?

Ir ļoti sarežģīti. Man teorētiski, šobrīd bija jābūt ceturtajā kursā. Mans darba laiks ir no septiņiem līdz vieniem. Pagājušajā gadā tas bija no septiņiem līdz četriem. Vēl bija dienas ēters, ko vadīja Anna Marta Daldere, bet tad laiku izlīdzināja un bija mierīgāk, bet man nācās paņemt akadēmisko pusgadu. Drīz no tā atgriezīšos.Esmu vienojusies ar akadēmiju, ka dodos un cīnos, cik varu. Šobrīd Latvijas Radio esam diezgan daudz jauniešu, kas strādā. Varu iedomāties četrus, piecus cilvēkus, kas paralēli darbam studē un arī strādā vēl papildus citos darbos. Šķiet, ka tā ir laba iedvesma tam, kā var visu apvienot. Šobrīd kolēģis Kristers Karlsons atrodas lekcijās, bet no septiņiem līdz desmitiem vadīs vakara raidījumu. Mārtiņš Pabērzis, kurš strādā nedēļas nogalēs, no rītiem un pa dienām, arī šobrīd studē, tāpēc no viņiem arī iedvesmojos. Kolēģis Toms Putniņš dodas uz visām lielajām sapulcēm Latvijas Radio valdē ar Latvijas Televīziju. Viņš ir spējīgs būt tieši tikpat svarīgs spēlētājs, kā visi pieaugušie. Tas ir ļoti iedvesmojoši. Ir tāda sajūta, ka skatos uz ļoti neparastu eksperimentu, kas maģiskā veidā strādā. Jaunieši ir tieši tikpat svarīgi darbā, kā tā saucamie, pieaugušie.

Vai ir kādas zināšanas no studijām, ko vari izmantot radio darbā?

Ik pa laikam noder kāds jautrs fakts, ko atceros. Kādu dienu ēterā runājām par Mikelandželo un pēkšņi atcerējos, ko man iepriekšējā gadā stāstīja par viņa rakstura īpašībām, bet citādi tas, ko mācos, ir pārāk specifiski un ne vienmēr noder.

Ņemot vērā, ka strādā tieši dzīvajā ēterā, kas ir diezgan neparedzama vide, un var būt neparedzami momenti, kā izvairies no neveiklām situācijām? 

Kolēģis Jānis Pētersons iemācīja labas metodes, kā visu, kas ir noticis, vienkārši likt aiz muguras. Ja tā tiešām ir kļūme, tad labāk atvainoties par to, būt cilvēcīgam. Tā kā man jālasa ziņas, reizēm sanāk kaut ko izlasīt nepareizi. Labāk uzreiz atvainojos vai nolasu ziņu vēlreiz, vai vienkārši uztveru to kā motivāciju censties vairāk. Atceros, ka biju nostrādājusi tikai mēnesi, un nokļūdījos ziņu lasīšanā. Vēlāk tajā dienā pamanīju, ka kāda klausītāja to ierakstīja Tviterī, un jutos tā, it kā par mani tiešām smejas. Par to šausmīgi pārdzīvoju, bet tas vienmēr bijaatgādinājums, ka vairs nevaru to pieļaut, ir jābūt uzmanīgākai, prātīgākai. Esmu diezgan emocionāla, tāpēc tas ne vienmēr sanāk un reizēm nedēļu ir smaga sirds. Man ir atbalstoši kolēģi, kas vienmēr kaut kā palīdz - vai nu pasmieties par to situāciju, vai arī tiešām kaut kā cilvēcīgi tikt tam pāri. 

Biju nostrādājusi tikai mēnesi, un nokļūdījos ziņu lasīšanā. Vēlāk pamanīju, ka kāda klausītāja to ierakstīja Tviterī, un jutos tā, it kā par mani tiešām smejas. Par to šausmīgi pārdzīvoju, bet tas bija atgādinājums, ka vairs nevaru to pieļaut, ir jābūt uzmanīgākai, prātīgākai.

Cik ilgi jau strādā radio?

Šobrīd sanāk gads un vairāk nekā mēnesis.

Kā aizsāki darba gaitas?

Viss sākās 2016. gadā. Biju aktīva raidījuma Pilnīgs vakars klausītāja, kas arī bija Radio Pieci vakara ēteros. To producēja Karmena Stepanova, un kādu dienu viņai uzrakstīju, ka mani interesē šī profesija. Jautāju, vai varam satikties. Vēlējos uzzināt, kā tas ir - būt producentam. Mēs satikāmies, un tā paša gada decembrī viņa man piedāvāja palīdzēt labdarības akcijā Dod pieci. Piepalīdzēju arī nākamajā gadā, un tad 2019. gadā bija pirmā dīdžeju skola, kur mācījos vadīt ēterus interneta radio. Tur varēja vadīt savu ēteru stundas garumā. Tad atkal piepalīdzēju Dod pieci, bet pagājušajā gadā bija nepieciešamība pēc producenta, un kolēģi atcerējās par mani.

Kādas ir interesantākās iepazīšanās ar viesiem, strādājot radio?

Man ir liels prieks vienmēr uz ielas un pasākumos sveicināt Fiņķi. Man patīk mūzika, un tas, ka varu satikt tos, kuru mūzika man patīk, ir labākā darba daļa.Atceros, ka pilnīgi rokas trīcēja, kad pie mums nāca Edgars Rinkēvičs ciemos, un viņa klātbūtnē bija jālasa ziņas. Atceros, kā viņš man stāvēja pretī, un es tobrīd lūdzu kādus augstākos spēkus, kaut viss sanāk, jo tas bija vēl tikai mēnesi pēc tās manas lielās izgāšanās, par ko Tviterī ierakstīja. Ļoti patīk katra reize, kad reperi nāk ciemos. Tas ir kā saldais ēdiens. Mans kolēģis Mārtiņš Pabērzis ir liels Eirovīzijas fans, un man arī šis pasākums ļoti patīk. Šogad kopā intervējām gan Loreen, gan Käärijä. Tas bija kaut kas tiešām prātam neaptverams un iespaidīgs. 

Kuri ir mīļākie ikdienas brīži radio?

Katru reizi, kad ēterā skan Charli XCX vai Chapell Roan dziesmas - tie ir mīļākie brīži. Tagad ir tāda tradīcija iedibinājusies, ka mūsu vadītājs Kārlis Kazāks noiet gar studiju, atnāk pasaka Labrīt. Vēl pāris mūsu tehniskie darbinieki, kolēģi no Latvijas Radio 2 arī reizēm atnāk ciemos vienkārši sasveicināties. Tāda ļoti ģimeniska sajūta.

Cik svarīgas ir klausītāju atsauksmes?

Ļoti svarīgas. Sākotnēji katru reizi, kad kāds kaut ko uzrakstīja, bija paniski bail lasīt šo ziņu. Bija bail, ka kāds aizrādīs, bet klausītāji ir tādi ģimeniski un saprotoši. Piemēram, nesen ar Lindu Samsonovu ēterā runājām, ka mums vajag kabaci, mums dārzā nevienai neaug. Pēc stundas mums atnesa kabaci, jo kāds bija dzirdējis, ka mums vajag. Tāpat biju sev uzdevusi izlasīt vismaz vienu NBA ziņu dienā savā ziņu minūtē, bet ne vienmēr izdevās visus vārdus izrunāt pareizi.Klausītāji, kas ir palīgi un draugi, daudz ko iemācīja, tāpēc tagad jūtos ļoti droši.Klausītājiem ļoti uzticos un ceru, ka viņi uzticas arī man. Ir arī patīkami redzēt, ka katram no dīdžejiem ir savs uzticamais klausītājs. Jānim Pētersonam ļoti patīk uzturēt kontaktu. Viņam patīk sazvanīties, patīk, ja zvana ēterā un var parunāties., Tomam Grēviņam arī ir savi uzticamie klausītāji, kas ar viņu sazvanās katru dienu.

Par zvaniem - ir gadījušās situācijas, ko parasti nevarētu laist ēterā?

Par šo uztraucos katru reizi, kad redzu, ka Jānis tūliņ cels klausuli pirms tam neparunājot, kas tas par cilvēku, bet līdz šim nav nekas slikts bijis. Kāds kādreiz pakomentē, ko esam teikuši vai pastāsta, ka tagad sastrēgums. Reizēm ir klausītāji, kuriem patīk zvanīt un radio ēterā atgādināt šoferiem, lai izslēdz tālās gaismas, kad kāds brauc pretī.

Vai no klausītāju atsaucēm var vadīties, cik labs ir saturs vai tomēr labākpaļauties uz savu viedokli?

Ir rubrikas, kas, manuprāt, noteikti neaizies, bet klausītājiem ļoti patīk. Ir arī otrādāk - liekas, ka būs lieliska rubrika, bet klausītāji kaut kā nesaprot, tādēļ tā reizēm ir laimes spēle. Pati vēl cenšos saprast, kas klausītājiem patīk.

Kura ir mīļākā rubrika?

Piektdienu rītos ir rubrika, kur klausītāji iedungo melodiju un, ja citi to uzminēs,varēsim dziesmu uzlikt ēterā. Mums ir klausītāja Karmena, kurai, šķiet, ir kādi pieci līdz astoņi gadi. Viņa tik skaisti dungo katru piektdienu kādu melodiju no ļoti pazīstamām, dziesmām. Tad mums ir viens klausītājs, kurš katru reizi dungo Prodigy. Bet, ja esat klausījušās Prodigy, varat iztēloties, kā to ir dungot. Jā, tā ir noteikti mana mīļāka rubrika.

Vai ir kāda mīļākā tēma, ko patīk iekļaut, veidojot vai producējot materiālu ēteram?

Jebkurā darbā, bet radio it īpaši, var strādāt tad, ja kaut kam tici un dedz par to. Esmu savā jaunības maksimālismā noformulējusi, ka ir lietas, kas man patīk - mūzika, politika un vizuālas lietas. Ir svarīgi izdomāt, kā varu pastāstīt par kaut ko jautru, izklaidējošu, tajā pat laikā atgādināt par to, kas notiek pasaulē. Mums ir rubrika “Jaukās ziņas”, ko lasu pirms astoņiem rītā pirms īstajām ziņām, jo tobrīd esam jau aprunājušies par to, kas noticis pa nakti. Visbiežāk tās ir ziņas par to, kas notiek Ukrainā, un tas bieži vien atstāj tādu smagu sajūtu. Jaunākajās ziņās sameklēju, ka šobrīd ir tas populārais zvēriņš Moo Deng un arī, tagad Apvienotajā Karalistē izbēga kapibara - mēs par to parunājām. Tad rodas gandarījuma sajūta, ka esmu izdarījusi savu darbiņu. Tāpat arī cenšos domāt par jaunām rubrikām - kā lai pastāstu to, kas man ir svarīgi tagad? Ir sajūta, ka mana auditorija ir bērnudārznieki, un šķiet, ka bērnudārzniekiem vislabāk patīk klausīties. Ja lieku pasmaidīt vismaz vienam bērnudārzniekam, kurš dodas uz savu dārziņu, mana diena ir izdevusies. 

Vai pati ikdienā klausies radio?

Man ir pāris ļoti mīļi raidījumi, ko gribu vienmēr paklausīties. Piemēram, ceturtdienu vakaros Wiesulis vada reportāžu. Tā kā producēju to raidījumu, tad bieži vien ir interesanti paklausīties, kas tur beigās notiek. Piektdienu vakaros ir DNB mūzikai veltīts raidījums Galapunkts. Parasti mēģinu noklausīties šos divus raidījumus.

Kur redzi sevi pēc pieciem gadiem? Vai joprojām gribētu strādāt radio? 

Jā un nē. Jā, jo man patīk mans darbs. Nē, jo ceru, ka būšu devusies kaut kur tālāk. Esmu par šo domājusi un neesmu nonākusi pie atbildes. Ceru, ka darīšu kaut ko jēdzīgu. Tā ir mana galvenā atziņa, bet ceru, ka vēl arvien būšu kādā radio. Varbūt aizceļošu uz Helsinkiem, jo klausītāji būs par to pārliecinājuši. Varbūt strādāšu Helsinku radio, kas to lai zina.

Būs grūti pamest vidi, kurā esi?

Jā, šķiet, šis būs darbs, no kura aiziešu krokodila asarām.

Vai tev pietiek laika sev un kādiem hobijiem? 

Reizēm tas prasa kādu miega stundu, bet cenšos par to domāt, vismaz brīvdienas atvēlēt sev. Tieši šodien satiku vienu no kolēģēm, kura man pateica frāzi: “Jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt.” Tāpēc tagad centīšos dzīvot pēc šādas motivācijas.

Hobiji - kādi tie ir?

Teiktu, ka mans hobijs ir mācīties par modi un Eirovīziju. Tagad sekoju līdzi dokumentālo filmu sērijai par Vogue un Annu Vintūru, un cenšos skatīties senākusEirovīzijas ierakstus. Tie ir diezgan bēdīgi hobiji. Varbūt jāpadomā - jāsāk adīt, tamborēt vai kaut ko tādu.

Vai gribētos kādreiz apmeklēt Eirovīziju?

Tas ir mans sapnis. Tā gribētu kādu dienu braukt delegācijā, bet man līdz tam vēl ir jāizaug. Neuzskatu, ka esmu tik spējīga un profesionāla, bet tas ir mans mazais sapnītis. 

Tu arī esi ļoti aktīva sociālajos medijos. Kā izdomā tēmas, ko prioritizēt? 

Mani ļoti aizrauj vizuālā pasaule tāpēc cenšos domāt par to, kādus stāstus lieku savos sociālajos medijos. Vismīļākās lietas, ko publicēt, ir lapiņas ar interesantiem uzrakstiem. Esmu domājusi par to, ka man ir jābūt skaļākai par to, kam ticu.Piemēram, kad tuvojās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, sāku raizēties par to, ka ir maza atsaucība. Izmantoju iespēju pabarot savu ego un uzrunāt draugus, salikt savas mīļākās bildes no maniem Eiropas ceļojumiem, ieliku arī Josta Kleinadziesmu Europapa, un rakstīju par to, kā es mīlu Eiropu. Jutu tādu gandarījumu. Labdarības maratona Dod pieci laikā noteikti likšu daudz par to. Ja, pateicoties man, kaut viens cilvēks sadzird to, kas man rūp, tad arī esmu kaut ko jēdzīgu izdarījusi.

Vai ir bijušas arī kādas negatīvas atsauksmes par politisko saturu?

Kāda paziņa uzrakstīja, ka nav jau neviena jēdzīga kandidāta, par ko balsot, nav jau nevienas izcilas partijas. Aizsūtīju visus linkus uz LSM.lv partiju šķirotavām un kandidātu šķirotavām, jo nenobalsojot, nobalso par to, kam netici. Reizēm mēdzu tīrīt savu sekotāju sarakstu, ja redzu, ka man seko kāds ar ne tik labiem nodomiem. Zinu, ka sekotāju man nav daudz, bet tie ir tādi, kam uzticos.

Vai ir bijusi vēlme kaut ko cenzēt? 

Jā. Cenšos rūpēties par to, lai ēterā izskan pieklājīgs saturs. Lai arī cik ļoti man patiktu kāds hiphops, tomēr cenšos skatīties. Ir konkrēta dziesma, ko tagad viens klausītājs ārkārtīgi grib dzirdēt ēterā, bet, man šķiet, tā dziesma ir ļoti vulgāra un aicina uz vardarbību. 

Vai, veidojot saturu, ir gribējies teikt kaut ko, kam tici, bet nezini, vai tas būs pareizi?

Jā, lai arī cik ļoti par kaut ko lasu, neuzskatu, ka tik daudz zinu, lai varētu par to stāstīt. Tāpat, medijos strādājot, ir jāietur neitralitāte. Piemēram, šī gada sākumā rīta ēterā pie mums nāca pilnīgi visi Supernovas šova viesi. Visiem ir atvēlēts vienāds laiks, vienāds jautājumu skaits, lai nav sajūta, ka mēs kādu prioritizējamvai izrādām, ka šī dziesma mums patīk labāk. Nē, visi vienādi. Tas pats arī, piemēram, Eiropas parlamenta vēlēšanas. Bija ļoti sarežģīti, jo ziņās arī nevar lasīt tikai sliktu par kādu partiju, ir jāizdomā, kā sabalansēt. Ir pašsaprotamas lietas, piemēram, par Krieviju un Ukrainu. Katru dienu cenšos iekļaut kaut kādas ziņas par Ukrainu, atgādināt par to. 

Varbūt ir kaut kas, ko gribētu pateikt sev, kad sāki strādāt radio? 

Es ļoti gribētu samīļot to cilvēciņu, un vienkārši pateikt, ka tas būs traks, bet lielisks brauciens. Noteikti katru reizi, kad ir bijušas šausmīgas lejas, cenšos sev atgādināt visas augšas, kas ir bijušas pirms tam un ka būs vēl daudz tādu. Tagad, iedomājoties savus zemos kritienus, gribētu sev atgādināt, ka var pasēdēt un stundu izraudāties, bet pēc mēneša būs visforšākā intervija. Tas dos spēku un enerģiju nedēļām uz priekšu.