Roberts Rūrāns: "Man nebija ne jausmas, kā mākslinieks pelna naudu"
Roberts ir latviešu ilustrators, kura darbi ir guvuši atzinību gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Ar vairāk nekā 10 gadu pieredzi mākslas pasaulē viņš veido unikālas ilustrācijas, kurās savijas minimālisma estētika un bagāta krāsu palete. Viņš sadarbojas ar tādiem zināmiem medijiem kā The New York Times un Vogue. Roberta mākslinieciskā tieksme ir cieši saistīta ar viņa interesi par laikmetīgo dizainu un viduslaiku mākslu, kas ietekmē viņa stilistisko pieeju. Sagaidījām Robertu kafejnīcā “Cadets de Gascogne” – vietā, ko viņš bieži apmeklē, jo tajā izjūt mierīgu atmosfēru.
Evita Sprodze, Kristers Apsītis, Studentu medijs Skaļāk
Intervija notika 2024. gada rudenī
Kas jūs iespaidoja kļūt par ilustratoru?
Sākumā iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā, un pēc gada jau zināju atbildi. Iestājoties šajā skolā, man likās, ka vajadzētu arī sākt strādāt un meklēt iespējas iekļauties darba tirgū. Tajā laikā man vēl nebija īstas izpratnes par to, kā ir strādāt kā māksliniekam. Man bija draugs, kurš strādāja kā grafikas dizainers, un es sapratu, ka tas ir veids, kā radošs cilvēks var nopelnīt, jo man nebija ne jausmas, kā mākslinieks pelna naudu.
Pēc tam pieteicos darbā dizaina studijā “Asketic”, un mani pieņēma. Sākumā bija grūti, bet pamazām es kļuvu par dizaineri. Strādājot sapratu, ka tas man īsti nepadodas. Esmu pateicīgs, ka mani pieņēma darbā, jo varēju saprast, ka grafikas dizains nav man. Tā es sāku saprast, ka man patīk viss, kas saistīts ar zīmēšanu un varu brīvāk...
Brīvāk izpausties?
Jā, grafikas dizains ir ļoti strukturēts – visam jābūt pēc noteikumiem. Tas attiecas arī uz citiem radošiem procesiem. Man nav nekā pret noteikumiem, bet dizaina noteikumi man šķita pārāk ierobežojoši.
Vismaz ilustrējot jūs varat izpausties?
Jā. Tā kā jūs pamanījāt manus darbus, arī “Asketic” vadība mani pamanīja. Ar viņu palīdzību mēs pamazām attīstījāmies. Tas ir īsumā, bet tajā laikā es meklēju arī citus māksliniekus, ar kuriem satikties un runāties. Vēlāk satikos ar slavenu lietuviešu ilustratoru Karolu Strautnieku (Karolis Strautniekas), lai uzzinātu industrijas noslēpumus. Tā es pamazām kļuvu par ilustratoru.
Vai bija grūts process – atrast sevi, savu nozari?
Faktiski nē. Tas bija manī jau kopš bērnudārza. Man vienmēr ir bijis daudz ideju, un visi zināja, ka es vienkārši tāds esmu. Taču, kad man bija 20 vai 21 gads, vēl īsti nezināju, kā šo prieku un aizraušanos pārvērst karjerā – kā profesiju. Principā tas aicinājums kļūt par ilustratoru bija jau sen.
Roberts Rūrāns, Professions (“Profesijas”). Publikācija bērnu žurnālam “Pikolo”.
Kas bija jūsu pirmais oficiālais darbs vai pasūtījums? Kādas tad bija sajūtas?
Es teiktu izdevniecība “Liels un mazs”. Viņi taisīja cilvēkveidīgu ilustrāciju. Tas bija pirmais darbs ar līgumu jeb projekts. Patīkamas sajūtas – ir patīkami darīt to, kas patīk.
Vai guvāt lielāku atpazīstamību?
Jā, kaut kādā ziņā. Nezinu, vai tieši šis darbs man deva atpazīstamību, bet katrs projekts ir solis uz priekšu. Tomēr varētu teikt, ka šis bija lielāks pakāpiens manā karjerā, bet nākotnē, protams, būs vēl lielāki un labāki darbi.
Kas ir bijis jūsu lielākais sasniegums vai darbs?
Ir grūti mērīt lielākos sasniegumus, jo tos var vērtēt pēc dažādiem kritērijiem – vai tas ir finansiāli izdevīgākais vai ir visvairāk pamanīts, vai ir fiziski novērtēts. Manuprāt, viens no lielākajiem sasniegumiem bija tas, ka mani ievēroja ārzemju izdevumi, piemēram, Vogue, kas palīdzēja manam vārdam izskanēt pasaulē. Vēl viens nozīmīgs notikums bija uzvara [portfolio] konkursā “Young Guns” 2019. gadā. Tajā piedalās radošie cilvēki no visas pasaules. Es biju viens no tiem, kas ieguva pirmo vietu. Tas man deva sajūtu, ka esmu ticis kaut kur tālāk.
Kādos stilos balstāt savu ilustratīvo dizainu? Vai iespaidojāties no kāda?
Ietekme mainās visu laiku. Iespējams, esat redzējuši manus agrīnos darbus – sākumā mani ļoti iespaidoja minimālisms un vienkāršas formas. Tagad mani vairāk iespaido grafiskais dizains, kas ir skaidrāk nolasāms, un, protams, viduslaiku māksla arī ir liels iedvesmas avots.
Man patīk domāt par to kā evolūciju. Stili un tendences mainās, un mēs visi augam un attīstāmies kopā ar tiem.
Kāda nozīme ir sociālajiem medijiem jūsu karjerā?
Sociālajiem medijiem ir diezgan liela loma. Es nelietoju daudz sociālo mediju. Vienīgais, ko izmantoju, ir Instagram. Godīgi sakot, es labprāt nelietotu nevienu no tiem, bet šodien sociālie mediji ir galvenais veids, kā komunicēt ar pasauli. Ar vienkāršu tīmekļvietni nepietiek. Ir vajadzīgs pamudinājums, lai piesaistītu uzmanību.
Kā jūs pārvarat radošās krīzes vai dienas, kad trūkst iedvesmas? Vai jums ir kādi īpaši veidi, kā atgūt enerģiju un motivāciju?
Pirmkārt, iedzeru kafiju. Ja nopietni – man nav tādu krīžu. Ja tu dari to, kas tev patiešām patīk un rada prieku, tad motivācija nepazudīs. Varbūt rodas pārdomas par to, ko varētu uzlabot, un tad nāk klāt šaubas – vai tas, ko es daru, ir vajadzīgs vai realizējams?
Kad strādāju pie pasūtījumiem, mēs vienojamies par projekta detaļām, un tad sākas darbs. Es nevaru atļauties teikt, ka man nebija iedvesmas vai negribējās. Pasūtījums ir jāizpilda.
Varbūt rodas pārdomas par to, ko varētu uzlabot, un tad nāk klāt šaubas – vai tas, ko es daru, ir vajadzīgs vai realizējams?
Kad klients veic pasūtījumu, vai rodas azarts redzēt, uz ko esat spējīgs?
Jā, tā ir. Kad projekts ir pabeigts, man ir gandarījuma sajūta. Es vienmēr esmu apmierināts ar to, ko paveicu, lai gan dažreiz šķiet, ka varēju izdarīt kaut ko citādāk. Tomēr kopumā esmu priecīgs par paveikto.
Kas ir mentāli grūtākais jūsu darbā un lielākais šķērslis, ko nācies pārvarēt karjeras laikā?
Grūti teikt. Varbūt tie ir vairāk mazi ikdienas šķēršļi. Kaut kas tāds liels, ko es būtu pārvarējis, man īsti nenāk prātā. Bieži vien izaicinājums ir neparedzamība – ir brīži, kad pasūtījumu ir maz, jāsaskaras ar tukšuma periodiem. Tas rada stresu, jo vajag vairāk darba, bet nav stabilitātes, kā tas būtu algotā darbā. Vienu mēnesi var būt ļoti labi, bet citu – ļoti slikti. Ir jāizdomā, kā izdzīvot.
Bieži vien izaicinājums ir neparedzamība – ir brīži, kad pasūtījumu ir maz, jāsaskaras ar tukšuma periodiem.
Vai ir bijusi stabilitāte, piemēram, saņemot algu saskaņā ar līgumu?
Jā, agrāk, kad strādāju apmaksātā darbā, un vēlāk ar draugiem izveidojām kompāniju, kas vēl joprojām labi darbojas. Tajā laikā bija tāda stabilitāte, kā līguma veida alga, bet tagad viss balstās uz pasūtījumiem un paša veidotajiem darbiem.
Jūsu darbi ir ļoti spilgti, rotaļīgi un asprātīgi. Kā jūs veidojat kompozīcijas un krāsu paletes? Kāds ir darba process?
Man ļoti patīk krāsas – gan košie toņi, gan zemes toņi, kas ir mierīgāki. Es veidoju kompozīcijas, kas laika gaitā ir mainījušās, bet pēdējā laikā es meklēju pēc krāsu kodiem, lai katram darbam būtu sava unikāla palete un nianses. Ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību detaļām ilustrācijā – vai ir attiecības starp objektiem vai ir detaļas, kas izceļas savos mērogos. Detalizācija manā darbā ir būtiska, un krāsu izvēle ir viens no centrālajiem elementiem.
Process sākas ar konceptu – tādu kā skici, kuru es nosūtu pasūtītājam. Tas palīdz izprast klienta vēlmes un izvairīties no neskaidrībām. Kad saņemu atbildi, es ķeros pie darba. Mākslas pamati ir līdzīgi – galvenais objekts vienmēr jāizceļ centrāli, lai tas būtu pirmais, ko cilvēks pamana. Pārējās detaļas ir mazāk nozīmīgas un novietotas tālāk no fokusa punkta.
Vai ir bijis gadījums, kad klients nav apmierināts ar ilustrāciju?
Tas notiek ļoti reti, jo skices ir domātas, lai izvairītos no šādiem pārsteigumiem. Es vēlos, lai klients skicē jau redz, ko sagaidīt, lai viņš vēlāk nepateiktu: “Tas nav tas, ko es gribēju.” Taču vienreiz tas notika – klients neizmantoja darbu tā, kā sākotnēji bija plānots. Darbs bija paredzēts kā žurnāla vāks, bet galu galā tas tika izmantots žurnāla iekšpusē.
Kāda bija jūsu reakcija un kā jūs jutāties?
Protams, es biju neapmierināts. Es jau biju izstrādājis skici un gleznošanu ar krāsām, kas ir grūtākā daļa. Pēc tam viss ir gatavs, un ir skaidrs, kā izskatīsies rezultāts. Tas nebija patīkami, bet esmu pieradis, ka dažreiz kaut kas nenotiek, kā plānots.
Kad saņemat pasūtījumus, vai klienti bieži pieprasa konkrētas krāsas vai dizaina elementus, vai arī viņi vairāk izklāsta ideju, kas jāvizualizē?
Parasti klientiem ir ideja vai stāsts, kuru viņi vēlas vizualizēt. Izņēmumi ir tad, ja strādāju ar uzņēmumiem – viņiem bieži ir noteiktas krāsu paletes vai dizaina vadlīnijas, kas balstās uz viņu vizuālās komunikācijas standartiem.
Kādas ir bijušas grūtības un ieguvumi, sadarbojoties ar ietekmīgiem klientiem, kā The New York Times un Vogue?
Ieguvumi ir tādi, ka tas palielina manu atpazīstamību un prestižu. Izaicinājumi ir saistīti ar to, ka lielākoties šie lielie izdevumi piešķir šausmīgi īsu termiņu, lai veiktu darbu. Bieži vien tās ir tikai dažas dienas. Piemēram, pāris reizes ir bijis tā, ka pirmdienā saņemu pasūtījumu, un līdz ceturtdienai tam jābūt pabeigtam. Jāņem vērā, ka sākumā ir jāizlasa raksts, ko atsūta.
Roberts Rūrāns, So You’ve Got a Little Headbanger (“Tātad tev ir mazs bērns, kurš bieži atsit galvu”). Publicēts The New York Times.
Cik daudz laika parasti aizņem viens pasūtījums?
Atkarīgs no darba sarežģītības, bet tipiski pasūtījums aizņem pāris nedēļas, taču ir arī gadījumi, kad jāveido viens tēls, kas kaut ko dara. Tas nozīmē, ka darbs būs daudz vienkāršāks un prasīs mazāk laika.
Kura bijusi interesantākā vai neparastākā situācija jūsu karjerā?
Vienu reizi izlēju krāsu sev virsū! Ja runājam nopietni, tad īsti nevaru atcerēties kādus kuriozus, tomēr man ir bijusi ilga cīņa ar cilvēkiem no Ķīnas, kuri nozaga manu darbu un izmantoja savā labā. Toreiz es sazinājos ar juristu. Mēs viņiem sūtījām vēstules. Jārēķinās, ka Ķīnā tam ir maza nozīme. Es nevaru aizbraukt un klauvēt pie durvīm. Atliek tikai sūtīt e-pastus, kurus viņi ignorē.
[..] man ir bijusi ilga cīņa ar cilvēkiem no Ķīnas, kuri nozaga manu darbu un izmantoja savā labā.
Vai bija kādi izšķiroši momenti vai cilvēki, kas ietekmēja jūsu karjeru?
“Asketic” ļoti palīdzēja ievirzīt mani ilustrēšanā. Pēdējais gads, kad strādāju pie viņiem Rīgā, bija īpaši nozīmīgs. Viņi ļāva man pakāpeniski samazināt darba slodzi, dodot vairāk laika saviem projektiem, bet saglabāja tādu pašu algu. Tas man ļoti palīdzēja attīstīties.
Cilvēki, kurus es varētu izcelt, ir Miķelis Baštiks un Krišjānis Jukumsons, ar kuriem es tur strādāju. Mēs esam labi draugi, un viņi abi ir ļoti radoši cilvēki.
Kāda ir jūsu ideālā brīvdiena? Kur jūs pavadītu laiku, ja nebūtu darba pienākumu?
Mana ideālā brīvdiena būtu piecelties ap pulksten 9.00. Pēc tam vēlētos būt viens pats, palasīt grāmatu un tad iziet pastaigāties. Tās ideālās brīvdienas ir tik retas, bet es tās izbaudītu klusumā.
Jūs bieži lasāt grāmatas?
Man ļoti patīk lasīt grāmatas, un cenšos to darīt biežāk. Es bieži lasu grāmatas, kas netieši saistītas ar manu darbu. Piemēram, man ļoti patīk lasīt Dantes Aligjēri (Dante Alighieri) “Dievišķo komēdiju” (La divina commedia). Tā ir klasika un ievērojams kultūras mantojums, kas raisa pārdomas.
Kādu padomu jūs dotu jaunajiem māksliniekiem?
Nevilcināties. Ir daudz jāstrādā un jāveido daudz darbu, kurus pēc tam likt internetā, lai cilvēki tos redzētu. Diemžēl mūsdienu sociālo mediju algoritmi darbojas tā – jo vairāk tu publicē, jo vairāk tevi var pamanīt. Tas ir veids, kā vari tikt pamanīts, un tas rada sajūtu, ka esi nozīmīgs. Tomēr svarīgi ir necensties sekot visiem trendiem (no angļu val. trend – tendence), bet gan būt pašam un darīt to, kas patiešām patīk. Jo dabiskāks tu esi, jo vieglāk būs komunicēt ar pasauli, un tas var palīdzēt būt veiksmīgākam karjeras sākumā.
Tomēr svarīgi ir necensties sekot visiem trendiem, bet gan būt pašam un darīt to, kas patiešām patīk. Jo dabiskāks tu esi, jo vieglāk būs komunicēt ar pasauli, un tas var palīdzēt būt veiksmīgākam karjeras sākumā.
