Kafija, maz miega, asaras un prieks. Ruslana Fradkina režisora ceļš

Radošie cilvēki bieži piedzīvo sevis izzināšanas un pārmaiņu periodus, kas kļūst par pamatu izaugsmei un radošajiem sasniegumiem. Ruslans Fradkins ir spilgts piemērs šādam ceļam. Sākotnēji pārliecināts, ka viņa nākotne būs saistīta ar mūziku un viņš kļūs par rokzvaigzni, Ruslans ar laiku atradis sevi citā jomā un kļuvis par veiksmīgu režisoru, producentu un scenāristu. Šodien viņš ir pazīstams ar savu darbu pie vairākiem mūzikas videoklipiem, TV seriāliem un vērienīgiem projektiem, kas guvuši atzinību gan Latvijā, gan starptautiskā mērogā. Tomēr ceļš līdz panākumiem nebija viegls – to pavadīja dažādi izaicinājumi un grūtības.

Marianna Vandiša, Rebeka Ronīte, Anastasija Sitenko, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Kāds bija pagrieziena punkts jūsu karjerā, kas lika jums saprast, ka režija ir jūsu ceļš?

No 17 gadu vecuma es spēlēju rokgrupā. Tas bija ļoti interesants dzīves posms, kad biju frontman (no angļu val. – līderis) rokgrupā, bet vēlāk viss sāka iet uz leju, kad grupa izjuka. Kad man bija aptuveni 25 gadi, es sapratu, ka man dzīvē kaut kas ir jāmaina. Bija diezgan grūts periods. Strādāju ziedu bāzē – tirgoju šņabi un ziedus. Sapratu, ka tas ir the lowest point, (no angļu val. – zemākais punkts) un vajag darīt kaut ko citu.

Man piedāvāja iespēju strādāt par palīgu kādā amerikāņu filmā – palīdzēt ar aktieru atlasi un dažādiem darbiem uz filmēšanas laukuma. Es piekritu pamēģināt, man patika, un sapratu, ka gribu kļūt par režisora asistentu. Tas ir cilvēks, kurš palīdz režisoram vadīt norises uz laukuma. Ir trīs līmeņi – pirmais, otrais un trešais asistents. Es jautāju filmēšanas kompānijai, vai viņi būtu gatavi mani pieņemt kā trešo režisora asistentu (angliski – third AD), un tā sākās mans ceļš: vispirms trešais AD, tad otrais AD un vēlāk – pirmais. Kad es kādus divus gadus biju nostrādājis kā pirmais režisora asistents, man piedāvāja iespēju režisēt mūzikas viedoklipu. First AD ļoti bieži strādā kopā ar režisoru. Viņam ir iespēja redzēt visu, ko režisors dara, un tieši tas man ļoti patika. Tu mācies visu savu dzīvi, kad esi uz laukuma.

Man ļoti patika filmēt pirmo klipu, tādēļ nolēmu turpināt. Starp pirmajiem klipiem man bija diezgan lielas pauzes. Ja nemaldos, pirmais klips tapa 2018. gadā, bet nākamais tikai 2022. gadā. Tas jau bija seriāls. Pirms tam es vēl nofilmēju vienu filmu, kad bija pandēmija. Tā vēl nav iznākusi, bet, šķiet, ka drīz būs. Mēs filmējām divatā ar manu draugu Konstantīnu – tikai divi aktieri, viena kamera un mēs abi kopā.

Tu mācies visu savu dzīvi, kad esi uz laukuma.

Vai jums ir kāda mīļākā joma jūsu specialitātē?

Man patīk režija, jo, lai to saprastu, ir jāizprot visi departamenti – ko katrs dara un kā tas ietekmē procesu. Man bija lieliska iespēja pastrādāt kā režisora asistentam, piedzīvojot visu industrijas departamentu darba specifiku un problēmas. Tad es sapratu, kā kino mehānisms darbojas. Režisors spēj iedvesmot cilvēkus strādāt pie viņa idejas. Tas ir kā viens organisms – visas izvēles katrā jomā beigās veido kopējo gala produktu.

Pastāstiet nedaudz par darbu komandā un projektu vadību. Kā jūs tiekat galā ar radošuma atšķirībām komandā?

Galvenā atslēga, lai pareizi izveidot komandu, kas spēj veiksmīgi sadarboties, ir atrast cilvēkus, kas ir uz viena viļņa. Pie mana pirmā seriāla strādāja cilvēki, kurus es pēc tam paņēmu uz otro seriālu. Piemēram, kostīmu māksliniece ir burvīga – kad viņa lasīja manu scenāriju, viņa uzreiz saprata, ko es vēlos. Tāpat bija ar grimu un operatoru. Producents un režisors – tas ir tandēms, kas strādā kopā gandrīz visu laiku. Ja tu iedvesmo cilvēkus, esi atklāts ar viņiem un uzreiz pasaki, ka būs grūti, bet es jūs izvadīšu cauri, tad viņi saka: “okei” (no angļu val. okey – labi).

Kā jūs strādājat ar aktieriem filmēšanās laukumā?

Ir dažādas pieejas. Es vienmēr aktieriem uzreiz saku, ka scenārijs nav Bībele, un, ja viņi grib pievienot kaut ko no sevis, tas ir fantastiski. Tas īpaši noder komēdijas vai satīras gadījumos. Ja aktieris sajūt savu tēlu, viņš vienmēr piedāvā kaut ko jaunu. Ja tu aktierim neatņem iespēju izpausties, tad pēc tam postprodukcijā un montāžā var parādīties ļoti interesantas lietas. Es domāju, ka šajā žanrā tas ir ļoti būtiski.

Otrs – no 6 līdz 15 gadiem es biju jauniešu teātrī, tur strādāju gan kā aktieris, gan kā režisora palīgs. Esmu daudz pārņēmis no tā laika. Galvenais vienmēr ir prasīt aktierim, ko viņš domā par tēlu, nevis tikai diktēt, ko viņam jāspēlē. Tad varbūt apstrīdēt viņa viedokli vai pārliecināt par savu vīziju vai ideju.

Ar kādām grūtībām jūs visbiežāk saskaroties filmējot?

Maz budžeta, maz laika.

Jūs nesen saņēmāt balvu “Best Music Video” IMDB, Widescreen Film & Music Video festivālā, par muzikālo videoklipu “Biediegais” sadarbība ar reperi Ūgu. Tā ir diezgan nozīmīga balva kinoindustrijā, īpaši digitālajā vidē. Kā jūs par to jūtaties?

Mēs nezinājām, ka tā ir liela balva. Bet pats projekts bija kruts, un tas tika filmēts ziemā. Mēs lieliski patusējām kopā, un stāsts bija interesants. Mani iedvesmoja viens no seriāla projektiem, kurā biju režisora asistents, un mēs dzīvojām Latgalē trīs nedēļas. Tā vide un cilvēki – tas latgaliešu vaibs (no angļu val. vibe – noskaņa) mani ļoti ietekmēja. Es to uztvēru personīgi un pārstrādāju caur sevi. Zinu, ka Latgalē par to daudz runāja un bija arī pirmizrāde kādā no lielajiem kinoteātriem.

Kā izskatās jūsu tipiskā darba diena?
 

Mēs varam parunāt par šo dienu. Darba diena sākās deviņos, kad mēs satikāmies ar operatoru, kurš filmēja manu pēdējo seriālu “Reitinga reiss”, kas iznāks novembrī. Sapakojām kameras un devāmies uz pirmo lokāciju, lai filmētu. Pēc tam aizbraucām uz citu lokāciju – vietu, kur priekš Kirila Serebreņikova filmas bija uzbūvēta Ņujorka. Tad sekoja tikšanās ar producentu, lai parunātu par topošā projekta scenāriju. Pēc tam devāmies uz mūzikas studiju, kur šobrīd komponists jaunajam seriālam raksta mūziku. Tagad esmu šajā intervijā, pēc kuras dosimies filmēt tālāk. Pirms tam man ir jāizskata montāža dokumentālajai filmai par Kipras futbolu.

Kāds ir jūsu darba lielākais izaicinājums?
 

Lielākais izaicinājums vienmēr ir novest projektu līdz galam. Filmēšanas process režisoriem ir vismīļākais, bet fināla produktam ir jānonāk pie skatītājiem. Montāža, krāsošana, CGI (computer generated imagery), mūzika, grafika – tas viss paņem ļoti daudz laika.

Vienu seriālu mēs uzfilmējām 11 dienās – tas ir mūsu personīgais rekords – 8 sērijas pa 25 minūtēm 11 filmēšanas dienās! Tas ir traki. Neviens tā nefilmē, un es neieteiktu to darīt, jo nav iespējams saprast, kas notiek. Scenārijs ir viena lieta, filmēšanas laukums ir otra, bet montāža ir vispār trešā lieta – viens no svarīgākajiem aspektiem.

Ļoti svarīgi ir, lai filmēšanas komanda gribētu ar tevi strādāt vēl pēc tam. Tā ir ļoti laba zīme, ja cilvēki zvana un prasa: “Kad būs nākamais projekts? Mēs esam gatavi, mēs varam sarunāt, mēs gribam vēl! Ir sajūta, ka filmēšanas laukumā tu esi mājās un kopā ar draugiem.

Ir sajūta, ka filmēšanas laukumā tu esi mājās un kopā ar draugiem.

Kādas zināšanas vai prasmes jūs uzskatāt par vissvarīgākajām režijā?

Cilvēku psiholoģija. Operators var uzfilmēt skaistu kadru, gaismotājs uzlikt skaistu gaismu, aktieris nospēlēt to, ko tu gribi, taču vissvarīgākais ir tas, lai viņš saprastu, kāpēc viņš to dara – lai viņam būtu viegli to izdarīt. Arī empātija – ja redzi, ka operators nejūtas labi, vajag saprast, kāpēc un vai vari kaut kā palīdzēt. Tas ir viens no galvenajiem režisora uzdevumiem – izprast gan aktierus, gan filmēšanas komandas cilvēkus un atbalstīt viņus, kad viņiem vairs nav spēka. Filmēšanas process ir ļoti grūts, tas var ilgt pat 12 stundas, un tam ir jābūt augstā līmenī. Ļoti bieži mēs visi nogurstam, un tad rodas daudz visādu problēmu. Tādēļ vienmēr vajag motivēt savu komandu.

Operators var uzfilmēt skaistu kadru, gaismotājs uzlikt skaistu gaismu, aktieris nospēlēt to, ko tu gribi, taču vissvarīgākais ir tas, lai viņš saprastu, kāpēc viņš to dara – lai viņam būtu viegli to izdarīt.

Kādu tehnisko aprīkojumu un programmas jūs izmantojat?

Mums ir “BBrental” – labākais aprīkojuma nomas serviss Latvijā. No turienes mēs ņemam visu tehniku. Es personīgi dievinu “Alexa” kameras. Mans operators saka, ka var filmēt ar jebkuru kameru, ja vien proti ar to rīkoties. Ļoti bieži mans producents piedāvā samazināt izmaksas mūsu projektam, piedāvājot filmēt ar fotoaparātiem. Līdz šim man ir izdevies pateikt nē, un es ceru, ka tā arī būs turpmāk.

Kāds ir jūsu uzskats par mākslīgā intelekta izmantošanu jūsu nozarē, piemēram, scenāriju rakstīšanā?

Man personīgi mākslīgais intelekts (MI) nepatīk. Man ir pazīstams ļoti labs operators, kurš to bieži izmanto. Viņš saka: “Ja tu tuvākajā laikā nesapratīsi, kā ar to strādāt, tad drīz tevi kāds nomainīs.” Man tomēr gribas pašam kaut ko radīt, un es neticu, ka MI jebkad varēs būt režisors. Tas var pateikt, vai kadrs izskatās labi, vai nē, var aprēķināt labāko kameras leņķi, bet radošums – tas nāk no iekšienes. Uz MI nevar paļauties simtprocentīgi. Scenāriju rakstīšanā – jā, var paplašināt ideju vai uzmest sinopsi, bet pilnībā uzticēt tam procesu? Es nedomāju, ka tā ir laba doma.

Kā jūs reaģējat uz jūsu darba kritiku?

Kritika būs vienmēr, un tā patiesībā ir ļoti veselīga. Ja nebūtu kritikas, mēs varētu domāt, ka esam viskrutākie režisori, producenti un operatori pasaulē. Man nepatīk, ka ļoti bieži kritiķi nesaprot, kā tu to izdarīji. Ir ļoti viegli kritizēt seriālu, nezinot, ka tas tika uzņemts 18 dienās, un to vajag noformēt 30 dienās. Protams, jo mazāk dienu ir filmēšanai, jo vairāk cieš kvalitāte. Mēs varbūt plānojām sešus kadrus, bet uzfilmējām divus. Un tad pašiem jau uzreiz šķiet, ka kaut kā pietrūkst.

Kritika būs vienmēr, un patiesībā tā ir ļoti veselīga.

Tad kritiķim vajadzētu redzēt pilno ainavu, kritizējot filmu.

Nē, es pats izvēlējos filmēt 18 dienas. Man bija iespēja nefilmēt vispār. Bet, ja vienmēr atteiksies tikai tāpēc, ka ir grūtības, tad tu nekad neko nenofilmēsi. Tobrīd likās, ka man pietiks laika, bet tad parādījās jauns projekts no “GO3”, un sākumā šķita, ka varēšu filmēt 24 dienas. Pēc tam atgriezāmies pie 18. Tad – 15. Un nedēļu pirms filmēšanas, man paziņoja, ka viens no sponsoriem ir izstājies, un jānogriež vēl trīs vai četras dienas. Sanāca 11 dienas.

Ja vienmēr atteiksies tikai tāpēc, ka ir grūtības, tad tu nekad neko nenofilmēsi.

Kāds ir garākais projekts, ko esat filmējis?

Četrās nedēļās mēs nofilmējām dokumentālo filmu par futbola klubu Kiprā.

Cik svarīgs jums ir auditorijas viedoklis? Vai ir bijušas situācijas, kad auditorijas viedokļa dēļ kaut kas ir jāmaina projektā?

Mēs nofilmējām "Tējas laiku", un, protams, tas ne visiem patika – tas ir diezgan provokatīvs. Tur ir rupji vārdi, seksa ainas, alkohols, narkotikas, bet tā ir rokenrola dzīve. Godīgi sakot, es pat domāju, ka tur vēl varēja bišķiņ vairāk pielikt klāt. Protams, daži teica, ka tas ir kaut kāds ārprāts. Bet vispār man negatīva reklāma patīk vairāk nekā pozitīva. Kad es mācījos, man vienmēr teica: “Nav sliktas uzmanības. Ir labi komentāri un slikti, bet viss ir uzmanība.” Sliktākais, kas var notikt – ka cilvēkiem ir vienalga. Varbūt kādreiz nofilmēšu Oskara filmu, varbūt nē. Ja kritiķis pateiks: “Tas ir sūds.” Okei – varbūt. Bet tas mani neatturēs.

Sliktākais, kas var notikt – ka cilvēkiem ir vienalga.

Ar kuru režisoru jūs gribētu sadarboties?

Es labprāt strādātu ar Kristoferu Nolanu. Man viņš ļoti patīk.

Kas jums ir vissvarīgākais, veidojot savus projektus?

Vissvarīgākais ir realizēt savu vīziju. Kad veidojām abus projektus, galvenais mērķis bija radīt vieglu, baudāmu saturu. Netēlot, ka esam kādi dižie režisori, kas taisa mākslu. Nē – mēs gribējām, lai cilvēki pēc garas, nogurdinošas darba dienas ieslēdz seriālu, pasmejas, iedzer aliņu un vienkārši atpūšas. Man liekas, tas ir ļoti svaigi, jo Latvijā trūkst tāda satura. Visi grib taisīt kaut kādu sarežģītu mākslu.

Kā jūs tiekat galā ar radošiem blokiem? Vai jums vispār tādi ir?

Man nav radošo bloku, bet ir reizes, kad, atgriežoties pie agrāk uzrakstītas idejas, saprotu, ka tā tomēr nestrādā, taču nezinu, kā to izmainīt. Tad vajag padomāt “ārpus rāmjiem” – aizmirst sākotnējo ieceri un izmēģināt kaut ko pilnīgi citu.

Manas labākās idejas rodas dušā. Protams, ļoti palīdz arī mana komanda. Mans producents Vladimirs Žukovs ir ļoti radošs cilvēks. Mēs kopīgi veidojam struktūru, skatāmies, kuri dialogi strādā, kuri nē.

Ko jūs ieteiktu jaunajiem režisoriem, kas sāk savu ceļu kino industrijā?

Es iesaku sākt ar darbu filmēšanas laukumā kā režisora asistents, aktieru asistents vai citās pozīcijās. Ir svarīgi piedzīvot, kā strādā visa komanda, ne tikai režisors. To var saprast tikai esot iekšā procesā. Protams, vajag mācīties universitātē, bet arī būt uz filmēšanas laukuma ir ļoti svarīgi.

Kā jūs redzat tuvāko piecu gadu Latvijas kino industrijas attīstību un kādu lomu jūs vēlētos tajā spēlēt?

Es domāju, ka mēs veiksim lielu lēcienu uz priekšu, īpaši seriālu formātā. Piemēram, “Padomju Džinsi” ar 1,8 miljonu eiro budžetu, bija milzīgs solis uz priekšu. Tāds finansējuma apjoms līdz šim Latvijā gandrīz nav pieredzēts. Ja salīdzinām ar situāciju pirms pieciem gadiem, kad gadā tapa tikai daži seriāli, no kuriem vairums bija vāji, šodien vietējā satura piedāvājums ir ievērojami bagātāks. Man ir svarīgi ne tikai būt klātesošam, bet arī virzīt industriju uz priekšu ar drosmīgām idejām un labu izpildījumu.

Kāds ir jūsu mīļākais filmas žanrs un kāpēc?

Man patīk seriāli, kas ir līdzīgi “True Detective”. Bet no filmām ir grūti pateikt, kura man ir vismīļākā. Man ļoti patīk vācu filma “Knockin’ on Heaven’s Door”.

Kā jūs atpūšaties un atgūstat spēkus pēc intensīvas filmēšanas?

Vienmēr, kad braucu kaut kur atpūsties, es nespēju nedomāt par darbu – visu laiku gribu kaut ko darīt un nevaru atslēgties. Jūtos bišķiņ bezjēdzīgs. Kino industrijā ir ļoti liela problēma ar emocionālo izdegšanu. Es arī ar to saskaros. Bija periods, kad nezināju, ko darīt tālāk – jutos, it kā dzīve būtu apstājusies. Sēdēju pie Rimi veikala stāvvietā, skatījos vienā punktā un domāju, ko darīt. Kad vairs nefilmēju seriālu, viss šķita tukšs. Tad es sapratu, ka ir svarīgi neiestrēgt pagātnē, bet novērtēt paveikto un domāt par nākotni. Ja uz to raugās kā uz pieredzi un iespēju mācīties, režisoram ir vieglāk tikt galā ar izsīkumu. Pretējā gadījumā daudzi, arī mani kolēģi, pēc dažiem projektiem saka, ka: “Viss, es aizeju no kino.” Viņi ir pārguruši, neapmierināti ar rezultātiem, saka, ka nav naudas. Es mēģinu viņus iedrošināt: “Nāc, taisīsim vēl vienu projektu.” Viņi bieži sākumā šaubās, bet pēc kādas nedēļas tomēr piekrīt.

Es pats mācos atpūsties, bet pagaidām man tas neizdodas. Ir teiciens: “Kino ir maza dzīve.” Tā tiešām ir. Filmēšanas laukumā cilvēki pavada 14 stundas dienā, bieži vien ar virsstundām. Ja uz laukuma ir laba atmosfēra, tad mēs kļūstam par komandu, par draugiem. Ļoti bieži filmēšanas grupa ir kā ģimene – tos cilvēkus redzi biežāk nekā savus bērnus vai sievu.

Ļoti bieži filmēšanas grupa ir kā ģimene – tos cilvēkus redzi biežāk nekā savus bērnus vai sievu.

Kāds ir jūsu tuvinieku viedoklis par jūsu profesiju?

Mana mamma vienmēr ir atbalstījusi visu, kas ir saistīts ar radošumu. Savukārt tēvs vienmēr uzstāja, ka man vajag iegūt diplomu – citādi, kā viņš teica, man saplēsīs ģitāru. Kad es devos Eiropas tūrē ar savu grupu, viņš nebija pārāk priecīgs. Tagad man ir 32 gadi, un viņš joprojām jautā: “Nu, kad būs tas diploms?”

Kādu padomu jūs dotu sev savas karjeras sākumā?

Filmēt un nebaidīties no nekā. Pats galvenais ir atrast īstos cilvēkus – tas ir ļoti svarīgi, īpaši attiecībās starp režisoru un operatoru, kā arī režisoru un producentu.

Kā jūs raksturotu savu profesiju ar trīs vārdiem?

Kafija, maz gulēšanas, asaras un prieks. Četri.