Jo sarežģītāk, jo labāk. Intervija ar kinorežisori Daci Pūci
Pēdējo divu gadu laikā pirmizrādi Latvijā piedzīvoja divas Daces Pūces pilnmetrāžas filmas – “Manni” un “Bedre”. Filma “Bedre” pārsteidza ne vienu vien skatītāju ar aizraujošu un emocionālu stāstu. Latvija to pagājušogad izvirzīja “Oskaram”.
Dace Pūce ir ne tikai kinorežisore, viņa veidojusi arī neskaitāmus mūzikas video. Pirmo reizi tikāmies, kad Dace ar vokālo ansambli “Mazā prinča planētas” veidoja videoklipu dziesmai “Ai, tu, mana brāļa sēta”. Viņa ļāva mums, ansambļa dziedātājiem, iesaistīties video tapšanas procesā, iejūtoties lokāciju menedžeru, stilistu un mākslinieku lomā. Aicināju Daci uz sarunu, lai uzzinātu, kāda ir režisora profesija.
Evelīna Vintere, Studentu medijs Skaļāk
Intervija notika pagājušā gada rudenī
Foto: Evelīna Vintere
Pastāstiet par Dārtas Stepanovas singla “Zelta važas” videoklipu! Kā radās klipa ideja?
Valters [red. Valters Pūce – Daces dēls, mūziķis, komponists] uzrakstīja “Zelta Važām” mūziku un teica, ka vajag mūzikas klipu. Esmu taisījusi ļoti daudz mūzikas video un zināju, ko tas no manis prasīs. Zināju, ka tās būs entās stundas, ko pavadīšu, klausoties gabalu un lasot tekstu miljons reižu, un mēģinot vizualizēt, kā šis video izskatīsies. Tas ir mokošākais un grūtākais process. Protams, es daudz skatos mūzikas klipus, jo tas ir vesels žanrs. Skatos, ko pasaule izdarījusi, jo tas visu laiku attīstās, iet uz priekšu - tas, kas bija pirms pieciem gadiem, šodien vairs nav aktuāls.
Mēnesis ir minimālais laika posms, kad varu sagatavot video, bet Dārtas pirmo video domāju veselu gadu, jo gribēju izdomāt tā, lai pašai uzreiz patiktu, bet paliek arvien grūtāk atrast ko tādu, kas patīk. Tāda dilemma notiek - jo lielāka pieredze, jo grūtāk atrast, kas liekas forši. Tā kā “Zelta Važas” man bija grūti izdomāt, tad ideja nāca no Valtera: “Kā būtu, ja viņa būtu supermeitene ar spējām?” Nu, tad to arī taisījām. Brīdī, kad ir ideja, ir tikai viens maziņš olītis, uz ko atsperties, un tad ir jāsāk būvēt.
Tad seko daudz jautājuma zīmīšu galvā. Kā viņa parādīsies kā supermeitene, kādi būs stāsti, kā parādīsim, ka viņa aptur laiku, kā to nofilmēsim? Man patīk, ka, noklausoties dziesmu, liekas, ka vajag apstāties un beigt tērēt dzīvi nevajadzīgās lietās. Tomēr klipā ir nedaudz cita dimensija. Tas stāsta par to, ka meitene ar superspējām grib apstāties, vairs negrib palīdzēt svešiem cilvēkiem. Arī teksta nozīmi varam izmainīt ar video palīdzību, un tad ir interesantāk.
Man ir princips – jo sarežģītāk, jo labāk. Zinu, ka tas nav labi, jo automātiski tas ir dārgs, ilgstošs un mokošs process, bet man ir interesanti, kad ir sarežģīti, komplicēti vai kad ir kaut kas kreizī. Daru pietiekoši egoistiski - tā, lai man ir interesanti.
Filmēsiet vēl mūzikas video?
Ja kādam vajadzēs, tad saņemšos un filmēšu. Vienmēr pēc šiem darbiem notiek tāda rehabilitācija, kad viss riebjas un neko negribas darīt. Tas ir ļoti lēns process, lai atgūtu sev normāla cilvēka sajūtu. To neviens nezina, jo liekas, ka nofilmēt video taču ir vienkārši - paņem kameru un filmē -, bet tā tas nav. Režisoram jāizdomā pilnīgi viss. Ideāls režisors ir tāds, kas jau iepriekš redz visu rezultātu.
Ko nozīmē būt režisoram?
Režisors ir plašs jēdziens, bet varu teikt, kas ir vienojošais, jo esmu bijusi gan pasākumu, gan izrāžu, gan filmu, gan reklāmu un mūzikas video režisors. Esmu pasniegusi šo profesiju Pūces Akadēmijā, ko izveidoju 2016. gadā. Režisoram jāmāk aiz sevis vest cilvēkus un pārliecināt, viņam jābūt erudītam dažādās profesijās.
Ģeniāla izdoma un daudz ideju var būt visiem, bet ar to nepietiek. Ir jāorientējas daudz profesijās. Lai varētu, piemēram, ar operatoru runāt vienā valodā, vajadzētu pašam pafilmēt vai pafotografēt, saprast, kas ir kompozīcija un ko kadram dara gaisma. Jāskatās citām acīm uz pasauli, jāskatās uz to caur kameras aci. Jāmāk arī montēt, jo tikai tad, kad māki montēt, vari sākt domāt, ka varētu būt režisors, jo produkts rodas tieši montāžas procesā.
Lai varētu ar operatoru runāt vienā valodā, vajadzētu pašam pafilmēt vai pafotografēt, saprast, kas ir kompozīcija un ko kadram dara gaisma.
Svarīga ir aktiermeistarība. Jāmēģina atrast iespējas spēlēt kā aktierim vai pamācīties aktiermeistarību, lai saprastu, ko tas nabaga aktieris dara. Tas nav nemaz tik vienkārši, kā izskatās no malas. Piemēram, kad atnāk aktieris un prasa, kā viņam to nospēlēt – sākt raudāt vai labāk neraudāt -, tad tev jāzina, vai kontekstā vajag asaras, vai tomēr būs par traku.
Režisoram jābūt ekonomiskam, ir jāpiemīt biznesa domāšanai. Var bišķiņ lidināties pa mākoņiem, bet jāsaprot, ka viss kaut ko maksā. Ja pēkšņi gribi uzbūvēt Pizas torni Brīvības pieminekļa vietā, tas kaut ko maksās, tas būs dārgi. Protams, režisoram ir jālido, citādi foršas idejas nenāk ārā, ja visu laiku domā tikai par naudu.
Režisoram jābūt savāktam un psiholoģiski noturīgam pret stresu, jo stress un spiediens ir milzīgs. Jo vairāk naudas uztic, jo proporcionāli stresa līmenis paceļas. Iedomājies, tev uztic miljons eiro, lai uztaisītu filmu - kā tu to izdarīsi, tā ir tava atbildība. Radošā domāšana ir svarīga, lai realizētu savas idejas. Pieredzi un zināšanas vajag, lai varētu nevis stresot par to miljonu, bet strādāt ar prieku, jo problēmas tāpat būs.
Man ir sava vīzija, un, ja gribu to realizēt, katram sīkumam ir ļoti liels svars, un ir svarīgi, ka komanda uzticas man un manai vīzijai. Kad taisīju savas filmas, man prasīja visu, pat to, kāds būs meitenes telefona vāciņš. Man sūtīja bildes ar riteņiem un vecām mašīnām. Bija jāpasaka – šito mašīnu vai šito. Par visu režisors ir lietas kursā.
Kino ir gaumes veidošana visādos veidos. Principā režisors ir gaume.
Kā ir būt sievietei režisorei?
Smagi, tiešām smagi. Tev jābūt gudrākai par večiem, jāizdara nevis nedaudz labāk, bet stipri labāk, un varbūt tad kāds pagriezīs galvu uz tavu pusi. Ja tev ir 30 gadi, uz tevi neskatās nopietni. Sākot no 40, vari cerēt, ka ar tevi runā kā ar līdzīgu. Tagad varbūt paliek arvien vieglāk, nezinu, jārunā ar jaunākām režisorēm. Kad piešķir finansējumu, – priekš kam jaunām režisorēm dot? Tas nav vienkārši meitenēm, protams. Tāpēc man ir četras augstākās izglītības, jo sapratu, ka neesmu pietiekami laba.
Sievietei režisorei jābūt gudrākai par večiem, jāizdara nevis nedaudz labāk, bet stipri labāk, un varbūt tad kāds pagriezīs galvu uz tavu pusi.
Ja es nākotnē gribētu būt režisore, kad būtu īstais laiks tam pievērsties?
Tev ir kaut kas jāiemācās dzīvē, jāapgūst reāla profesija, pretējā gadījumā tu sadegsi, apdegsi, paliksi par lūzeri, un visi par tevi smiesies. Nepietiek vienkārši palasīt vai paskatīties jūtubē, tev ir praktiski jādarbojas. Dari praktiskas lietas, tad sapratīsi, kur kājas aug tam visam.
Divdesmit gados nekad nebūsi režisors, jo divdesmit gados tev nav nekā, ko teikt arī kā cilvēkam.
Nevajag steigties. Divdesmit gados nekad nebūsi režisors, jo divdesmit gados tev nav nekā, ko teikt arī kā cilvēkam. Ja tas ir tavs dzīves sapnis, un gribi uz to iet, tad rēķinies uz četrdesmit gadiem, bet līdz tam - davajmācies. Tev uzaugs iekšējie muskuļi un pārliecība, kas režisoram vajadzīga. Režisors nevar būt nobijies trusītis, kas raud stūrī, jo visi bāžas virsū un uzdod neskaitāmus jautājumus.
Jebkuru lietu var uztrenēt, vienkārši vajag sevi trenēt mērķtiecīgi un regulāri.
Jums ir kordiriģenta izglītība, bet vai esat arī kādreiz strādājusi par diriģentu?
Nē. Es jau otrajā kursā sapratu, ka tā bija kļūda.
Bet noderēja?
Jā, tur jau tā lieta. Ļoti daudz saku - sūtiet bērnus mūzikas skolā, varbūt viņš nebūs pianists, vai pasaulslavens diriģents, bet viņam iedos tādu maņu, ko pieaudzis cilvēks vairs nevar uztrenēt – mūzikas uztveri. Diriģenta profesija ir ļoti vērtīga profesija, ko apzinājos tikai pusmūžā.
Vai esat šajā profesijā darījusi ko tādu, ko iepriekš pat nevarējāt iedomāties, ka darīsiet?
Viena lieta, ko darīju, bija atteikuma titru rakstīšana “Bedrei”. Tā bija elle. Parasti pēc filmas cilvēki ceļas augšā un iet ārā no zāles, bet tagad es skatos filmām atteikuma titrus, jo zinu, ko nozīmē savākt un uzrakstīt tos vienai pilnmetrāžas filmai. Tā ir vesela zinātne. “Manni” arī, protams, rakstīju, bet tur nebija tik daudz iesaistīto. Nedod Dievs kādu aizmirst, jo tur ir simti. Tas man bija trīs mēnešu darbs – tikai rakstīt atteikuma titrus.
Īstenībā režisors ir nedaudz līdzīgs pētniekam. Piemēram, “Bedrē” ir situācija, kur vīrs kausta savu sievu, jo nav apmierināts ar dzīvi, bet nezina, ka sieva ir stāvoklī, un viņai ir spontānais aborts. Man vajadzēja saprast, kurā mēnesī viņa ir, cik liels ir vēders, cik liels embrijs iznāk ārā - detaļas, ko skatītājs pat neievēro.
Otrajā filmā “Manni” ir mākslīgais intelekts, par ko man nebija pilnīgi nekādas sajēgas. Mēs bijām divas sievietes – producente un es, režisore, kas taisīs filmu par mākslīgo intelektu, bet pasaulē šādas filmas taisa tikai veči. Kad Indijā uzzināja, ka režisore ir sieviete, visi brīnījās. Es pati brīnījos, ka to taisīju. Pati arī rakos tam visam cauri. Ieslēdzu savu Siri, ko nekad nebiju lietojusi, un mēģināju ar viņu komunicēt, jo filma uz to balstās. Gribēju saprast, kā tas darbojas, un kļūt par spečuku tajā, lai varētu gudri vadīt procesu un atbildēt uz dažādiem jautājumiem. Tas ir interesantais, kas režisoram jādara.
Kad taisīju vienu īseni, man bija jāuzzina par šizofrēniju, piemēram, kādas zāles viņi dzer un citas specifiskas, dīvainas lietas. Labi, ka man viens draugs ir dakteris, jo es uzreiz viņam zvanīju un prasīju to visu, tā ir vieglāk. Tas vienmēr ir interesanti, man patīk to darīt, jo tad atveras pilnīgi jauna pasaule, ar ko ikdienā nekad nesastopos.
Kāda ir režisora ikdiena?
Šodien visu dienu rakstīju papīrus divām filmām - režisora redzējumu, loglainus, sinopses, trītmentus - tas ir ārprāts. Lai iesniegtu projektus, ir neklātienē jāpārliecina mistisks žūrijas loceklis, par to, ka tavs projekts ir ģeniāls. Vienu A4 lapu ar režisora redzējumu rakstīju 3 dienas. Tas nav tā – apsēdos un uzrakstīju. Man vieglāk ir uztaisīt mūdbordufilmai, kur salieku krāsu noskaņas un to, kā filma varētu izskatīties. Tas notiek daudz ātrāk. Rakstīšana man prasa šausmīgas mokas, bet to es tagad visu laiku daru – rakstu.
Tomēr tas nav tik radošs darbs, kā varētu šķist?
Ir tā, ka radošās lietas tevi aizrauj, un tad tu lido pāris dienas, maksimums nedēļu, un tad jāsāk analizēt to visādos veidos, rakstīt scenāriju un paskaidrojumus, kāpēc sabiedrība to gribēs, kādu pienesumu tas sabiedrībai dos, kāpēc cilvēks gribēs iet uz filmu, kāda būs mērķauditorija un tā tālāk. Vēl neviens kadrs nav nofilmēts, pat scenārijs nav gatavs, bet man jau jāzina, kā filma izskatīties, kāda būs mūzika un ko cilvēks, sēžot kinoteātrī, no tā iegūs.
Vienā no festivāliem ieguvāt balvu kā labākais režisors.
Jā, ar “Manni”. Tas bija jocīgi.
Kādas sajūtas par to?
Nekādas. Man vienkārši piezvanīja un pateica to pa telefonu. Abas filmas aizgāja pa festivāliem tajā laikā, kad bija onlains un kad visi sēdēja mājās. Nevarēju ne uz Lībeku braukt, ne uz Kaļiņingradu. Pēc tam nožēloju, ka neaizbraucu, jo tomēr iegūt Grand Prix nav tas pats, kas vienkārši paņemt filmu uz festivālu. “Bedri” paņēma ļoti daudz festivālu - Šanhaja, Koreja, Maroka, Irāna -, bet dabūt Grand Prix ir liels gods un īpašs, īpašs notikums. Pati fiziski nekur neaizbraucu, nesaņēmu to.
Režisoriem daudz sanāk ceļot?
Ja filma ir laba, tad tevi uzaicina, ja nav kovids, tad vari braukāt. Ar “Bedri” biju arī Dubaijā. Ja būtu bijusi normāla situācija, es droši vien būtu braukājusi nonstopā un izbaudījusi aplausus, ceļodama pa festivāliem. Tas ir tāds paldiesveids, tā ir komunikācija ar līdzīgi domājošiem. Kino ir vesela pasaule.
Jūs brīvajā laikā skatāties filmas?
Man ir problēma skatīties filmas. Es skatos savādāk, redzu, kur ir scenārija vai režisora kļūdas. Cilvēki jau neskatās tā. Vienmēr ar lielu sajūsmu skatos, kad ir kaut kas labs izdevies. Man prieks, jo redzu, kur var augt un ko vēl var izdarīt, bet ļoti lielu daļu filmu skatos un redzu, cik daudz kļūdu… Nav forša sajūta, kad sāku režisēt pa vidu, domāt, ko es darītu citādi. Filmas uztaisītas, lai cilvēku izklaidētu, nevis analizētu un labotu.
Kad taisu filmas, mēģinu ielikt tajās vēstījumu, man pašai patīk filmas, kurās ir vēstījums, kur man kaut ko iemāca, varbūt informē vai liek aizdomāties. Man tas šķiet ļoti, ļoti svarīgi. Priekš kam mēs vispār baudām mākslu? Kino arī ir māksla. Ir jābūt kaut kādai katarsei, ir jāsmejas un jāraud, bet, ja esi vienaldzīgs visas filmas garumā un tikai analizē, tad kaut kas nav pareizi.
Kura filma, jūsuprāt, ir laba?
Ļoti patika Elviss. Man patīk vēsturiskās filmas, jo pēc tam var ieguglēt un paskatīties, uzzināt kaut ko. Man ļoti patika tas, ka filma uztaisīta tipiskā amerikāņu garā. Tiešām patika tā filma.
Kas jums darbā sagādā prieku, kas dzen uz priekšu?
Ja tu visu mūžu kaut ko dari, tu jau citu neko nemāki. Negribētu teikt, ka prieks ir procesā, jo process mēdz būt mokošs, un tur galīgi nav nekāda prieka, bet no visām lietām pasaulē, ko esmu darījusi, šī patīk vairāk nekā pārējās.
Prieks ir tad, kad esi uzkačājies, nemokies vairs tik ilgi, kad redzi, ka iemaņas attīstās, ka nav tik ilgi jāraksta papīri, ka var to izdarīt ātrāk nekā iepriekš. Prieks ir par to, ka tev sanāk. Varbūt arī tas, ka redzi, ka tava pasaule izaug lielāka nekā tu pats. Tā ir interesanta sajūta, bet nezinu, vai tas ir prieks. Prieks vienkārši ir dzīvot. Ja vari noorganizēt savu dzīvi tādu, ka tev ir prieks par to, ko dari, un katru dienu ir gandarījums par to, ka esi labi pastrādājis un ielicies simtprocentīgi iekšā.
Es uzskatu, ka man aiz sevis ir jāatstāj maksimāli kvalitatīvs darbs, tā, lai man pašai ir prieks par to. Labāk es vairs nevaru. Pēc tāda principa es arī strādāju.
Es uzskatu, ka man aiz sevis ir jāatstāj maksimāli kvalitatīvs darbs, tā, lai man pašai ir prieks par to. Labāk es vairs nevaru. Pēc tāda principa es arī strādāju. Daru līdz saprotu, ka labāk izdomāt vairs nevaru. Esmu ļoti, ļoti paškritiska. Ja redzu, ka man kaut kas nepatīk, tad sāku sevi lamāt. Ja taisi puskājā, kaut ko nohalturē, lai tikai ātrāk beigtu, priekš kam tev to vajag? Man ir alibi, es izdaru maksimāli, līdz es labāk vairs nemāku šajā brīdī. Mēģinu pēc tāda principa dzīvot, man liekas, ka tas ir foršs princips.
