Skip to main content

Fotogrāfe Inga Vīņaude: “Mēs visi esam pelnījuši skaistu savas dzīves iemūžināšanu.”

sarunas

Inga jau astoņus gadus iemūžina svarīgus cilvēka dzīves mirkļus. Viņa sāka fotografēt ar vectēva filmiņu kameru, eksperimentējot pašmācības ceļā un attīstot izpratni par kadra nozīmīgumu. Ingas fotosesijas izceļas ne vien ar lieliskiem rezultātiem, bet arī ar jautru un brīvu atmosfēru, padarot fotografēšanos patīkamu pat tiem, kuri nav pie tās pieraduši vai nevēlas to darīt.

Viņa sevi dēvē par “skaisto mirkļu fotogrāfi”, veidojot fotogrāfijas ar gaišu un siltu noskaņu, kas ataino ne vien ar fotokameras objektīvu notvertā momenta skaistumu, bet arī cilvēku autentiskumu. Iepriecināja viņas dzīvespriecīgā aura, kas bija jūtama gan pirms intervijas, gan tās laikā. Tas atspoguļo arī to, kādas sajūtas raisa viņas uzņemtās fotogrāfijas.

Šarlote Šķēle, Tīna Stepanova, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Inga Vīņaude 1.jpg

 

Ar ko tu nodarbojies un kā tu raksturotu sevi dažos vārdos, kas vislabāk atspoguļo tavu personību?

Es esmu pilnas slodzes fotogrāfe. Man liekas, ka to daru jau kādus astoņus gadus. Fotografēšana ir ne tikai mans naudas avots, bet arī mana sirdslieta. Ir forši, ka mans darbs ir arī mana aizraušanās. Un trīs vārdi, kas mani raksturotu – es esmu enerģiska, zinātkāra un empātiska.

 

Kā nonāci līdz fotografēšanai? Tā jau sākotnēji bija kā kaislība vai to attīstīji laika gaitā?

Mans vectēvs fotografēja ar filmiņu kameru. Viņš ēdamistabā aiztaisīja visus logus, un viņam tā bija kā laboratorija, kur attīstīt fotogrāfijas. Es maziņa sēdēju blakus un skatījos, kā viņš to dara, un man šķita: ak, Dievs, cik forši! Tad radās interese. Parādījās tā saucamie ziepju trauciņi, pirmās digitālās kameras, un mans vectēvs to arī nopirka. Es sāku taisīt savus mākslinieciskos darbiņus. Kaut ko eksperimentēju – apzīmēju sev rokas un safočēju, uztaisīju melnbaltu fotogrāfiju ar sarkaniem elementiem.

Pēc vidusskolas gribēju stāties reklāmistos vai fotogrāfos Latvijas Kultūras koledžā, bet nobijos no fotogrāfiem, jo man likās: nu, ko tad es? Tipiskais latvietis. Es aizgāju uz reklāmistiem, bet paralēli arī fotografēju. Likās, ka man nekas nesanāk. Tad pēc pāris gadiem es satiku savu tagadējo vīru, kurš arī ir fotogrāfs, līdz ar to mājās bija kameras, ar kurām darbojos. Viņš man teica: “Es redzu, tevi interesē. Atnāc man līdzi uz kāzām, paskaties, kā ir strādāt ar klientiem!” Pamazām sāku iet viņam līdzi, pafočēju arī draudzenes. Tad, pirms kādiem astoņiem, deviņiem gadiem, atnācu mājās no darba un teicu: “Es eju prom no darba, es būšu fotogrāfs!” Tā arī notika.

Esmu ļoti priecīga, ka pat par spīti tam, ka sākumā ļoti baidījos mācīties, tik un tā es līdz tam nonācu, tikai pa citādākiem ceļiem. Galvenokārt vīrs bija iedrošinātājs.

 

Atceries savu pirmo fotosesiju? Kāda tā bija, kādas bija sajūtas tajā brīdī?

Es palūdzu savu tā laika kursabiedreni: “Aiziesim uz pilsētu pafotografēties!” Es atnācu mājās no fotosesijas tik priecīga! Uztaisīju visādas krāsainas apstrādītes, tomēr, skatoties uz fotogrāfijām, nebija tā, kā gribētos. Man vairāk patika pats process. Tajā vecumā man īpaši bija raksturīga attieksme – visu vai neko. Vai nu es uztaisu amazing (no angļu val. – apbrīnojams) pirmo fotosesiju, vai arī man to nevajag. Bija nedaudz jāpieaug, lai saprastu, ka ir jāmācās, lai kaut kas patiešām izdotos.

Tajā vecumā man īpaši bija raksturīga attieksme – visu vai neko. (..). Bija nedaudz jāpieaug, lai saprastu, ka ir jāmācās, lai kaut kas patiešām izdotos.

 

Tu apguvi fotografēšanu kādā skolā vai pašmācības ceļā?

Es visu darīju pašmācības ceļā. Man šķiet, ka mūsdienās ir daudz opciju un informācijas, kas ir pieejama. Skola nav obligāti nepieciešama. Varbūt drīzāk noderētu iet uz biznesa skolu, ja ar šo grib pelnīt naudu.

Šogad gan sākšu mācīties ISSP laikmetīgās fotogrāfijas skolā. Gribu mācīties citādāku fotogrāfijas stilu, salīdzinot ar to, kā fotografēju ikdienā.

 

Kas tev visvairāk palīdzēja pilnveidoties?

Pilnveidoties jebkuram cilvēkam palīdz skaudība. Kāpēc viņam tik labas fotogrāfijas? Tad ir divas opcijas – sēdēt un turpināt skaust vai mēģināt saprast, kas izraisa šīs emocijas un kā var tās izmantot savā darbā. Sāc analizēt, vai viņam, piemēram, ir smukas līgavas, vai forši gaismas apstākļi, varbūt interesantas lokācijas? Tad domā – kā lai pie tā tieku?

Piemēram, šogad beidzās kāzu sezona. Es apzinos lietas, kuru man pietrūkst un kuras gribu mainīt. Es skatos uz citu fotogrāfu darbiem, kas man patīk, tad veidoju sarakstu ar konkrētām lietām, ko uzlabot. Noteikti visu laiku jānotiek pašanalīzei, jo, tiklīdz savā darbā kaut kas nepatīk, jājautā sev – kas tieši nepatīk un kā to varētu uzlabot? Augt vajag ikvienam un – visu laiku.

 

Kā tu dažos vārdos raksturotu savu tagadējo fotogrāfijas stilu?

Es teiktu, ka esmu skaisto mirkļu fotogrāfs. Mans stils ir gaišs, silts un priecīgs.

Fotogrāfija ir luksus pasākums. Mēs parasti izvēlamies to nevis tad, kad mums ir grūti, bet gan īpašos, priecīgos dzīves notikumos. Es esmu šo mirkļu un atmiņu dokumentētāja. Esmu tur, lai jebkuram cilvēkam nodrošinātu skaistas fotogrāfijas. Mēs visi esam pelnījuši skaistu savas dzīves iemūžināšanu.

Es teiktu, ka esmu skaisto mirkļu fotogrāfs. [..]. Mēs visi esam pelnījuši skaistu savas dzīves iemūžināšanu.

 

Iepriekš minēji, ka visu laiku mainās tas, ko tev patīk fotografēt, bet vai tev pašlaik ir kas tāds, ko tev visvairāk patīk fotografēt?

Pašlaik es labprāt nodarbojos ar buduāra fotogrāfiju. Buduāra fotosesijas ir ļoti intīms pasākums gan fotogrāfam, gan klientam. Man pašai ir bijušas šādas fotosesijas un saprotu, cik forši patiesībā ir sapucēties un redzēt savu ķermeni no cita skatpunkta. Buduāra fotosesijas bija kas tāds, līdz kam man pašai bija jāizaug, jo tajās ir ļoti svarīgi runāt ar klientu – viens nepareizs vārds un cilvēks var noslēgties. Tāpat ir svarīgi, kā pats fotogrāfs jūtas attiecībā pret cilvēka kailumu.

Man ir bijis tā, ka meitene grib uztaisīt fotogrāfijas bez drēbēm un es piekrītu, bet tad īsti nezinu, ko man darīt ar pilnīgi kailu meiteni.

 

Kas tevi visvairāk iepriecina fotografēšanas procesā? Vai tās ir cilvēku reakcijas, ka viņi ir priecīgi, ieraugot rezultātu?

Jā, arī viņu reakcijas procesa laikā. Es vienmēr gribu, lai pats process arī ir foršs. Ja tā kopā pavadītā stunda paskrien nemanot, tas nozīmē, ka esam labi pavadījuši laiku.

Man fotosesijās gribas cilvēkos redzēt emocijas un prieku. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mani neinteresē fotografēt modi. Piemēram, modelei tas ir darbs, kārtējā fotosesija. Es nejūtu, ka viņām ir tas wow [efekts], savukārt cilvēkam, kurš saņemas fotosesijai reizi gadā, tas ir piedzīvojums. Viņš šai fotosesijai kārtīgi gatavojas un tā ir tāda pacilājoša un īpaša diena.

(..) cilvēkam, kurš saņemas fotosesijai reizi gadā, tas ir piedzīvojums.

 

Pastāsti par kādu sirdi sildošu mirkli, ko iemūžināji un kas palicis atmiņā!

Mēs ar vīru bijām Spānijā fotografēt kāzas, kas notika ārā. Kamēr fotografējām visu notiekošo, es pamanīju skaistu piebraucamo ceļu ar olīvkociņiem. Tur gāja aitiņu bars, ko kāds vīrietis dzina pāri ceļam. Es tajā momentā savās sandalītēs un kleitā nesos pie tā onkuļa, jo sapratu, ka varētu būt tik skaists kadrs! Viņš mani ieraudzīja un pasauca aitiņas atpakaļ. Tad es kādu brītiņu vienkārši stāvēju un fotografēju. Viņš neko nesaprata angliski, es neko nesapratu spāniski, bet kaut kādā veidā mēs ar viņu jauki komunicējām.

Kad ceļoju, man patīk skatīties uz citām kultūrām, bet nav tā, ka es ļoti gribu ielīst citās kultūrās. Tomēr šis bija tāds mirklis, kad pati nesos pakaļ onkulītim, lai uzņemtu bildes. Tā pat nebija kā fotosesija. Šo es tik tiešām atceros kā ļoti jauku mirkli.

Viņš neko nesaprata angliski, es neko nesapratu spāniski, bet kaut kādā veidā mēs ar viņu jauki komunicējām. 

 

Vai fotogrāfija kaut kādā veidā ir mainījusi tavu skatījumu uz dzīvi?

Fotografējot citu cilvēku foršos mirkļus, es saprotu, cik ļoti arī gribu, lai man paliek šīs jaukās atmiņas. Es pati daudz vairāk esmu sākusi novērtēt fotogrāfiju sev – novērtēju mirkļu un fotogrāfiju nozīmīgumu savā dzīvē. Vēlos, lai ir kāds cilvēks no malas, kurš uztaisa smukas fotogrāfijas atmiņām, un es varu tās baudīt.

Laikam, ka arī spēja pamanīt ikdienas mazās, bet nozīmīgās detaļas. Redzēt skaisto arī tur, kur cilvēks to varbūt neredz. Tāds skatījums uz dzīvi ir interesantāks. Ir vizuālā ziņkārība, kad kaut ko ieraugi un domā – ja paietu ap stūrīti, vai tur saulīte spīdētu citādāk? Ja ej pasaulē ar domu, ka katrs mirklis var būt kadrs, tu sāc tos vairāk meklēt un pētīt.

Tāds skatījums uz dzīvi ir interesantāks.

 

Kad tu izvēlies fotogrāfiju taisīt melnbaltu un ko, tavuprāt, var atklāt vairāk melnbaltā fotogrāfija un ko – krāsainā?

Es parasti saku, ka esmu vairāk krāsainais fotogrāfs. Primāri tāpēc, ka mana darba sezona ir no maija līdz oktobrim, kad dabā ir krāsas, un man šķiet negodīgi vasaru atveidot melnbaltu.

Fotogrāfiju labu nepadara melnbaltums. Man kritērijs ir iekšējā sajūta vai tiešām spēcīgas emocijas, vai arī minimālisms, kas izceļ šo melnbaltumu. Krāsas varbūt novērš uzmanību no emocijām, bet, ja ir melnbalts, tad tu redzi tikai tīrās emocijas.

 

Kā tu tiec galā ar grūtībām, kas rodas, strādājot ar klientiem?

Man ir paveicies, ka nāk klienti, kuri ir tajā pašā enerģētiskajā vaibā (no angļu val. vibe – gaisotne, noskaņa) – visi nāk priecīgi un atklāti. Protams, gadās kāds tētis, kurš negrib fotografēties, bet es viegli atrodu kopīgu valodu ar visiem, un ar laiku viņi atbrīvojas.

Reti gadās, ka man ir problēmas ar klientu. Fotosesijās tā nav, bet, piemēram, kāzās, ja es jūtu, ka tas ir problemātisks klients, es, visticamāk, atsakos. Jāuzticas cilvēka profesionālajai pieredzei, jo viņi vēlas darīt maksimāli labāko. Es arī atsaku, ja redzu, ka pāriem nav labas dinamikas, jo jūtu, ka viņi varētu strīdēties arī kāzās. Ar laiku jau atkož tos nieciņus, kas nepatīk un var radīt problēmas.

 

Vai ir kādas metodes vai rituāli, ko tu realizē, lai cilvēks justos labāk fotosesijas laikā?

Mēs satiekamies un ir vēl kāds laiciņš līdz fotosesijai. Ejot es viņiem jautāju, ko viņiem patīk darīt, kā iet pa dzīvi. Tādā veidā es iepazīstu viņus un viņi iepazīst mani. Es arī pabrīdinu, ka pirmās 15 minūtes būs kā iesildīšanās – viņi pozēs, es runāšu muļķības, viņi pasmiesies. Veids, kā izvēlos ko teikt, ir atkarīgs no situācijas. Nekādu lielu triku nav – es esmu galvenais triks. Piemēram, ģimenes fotosesijās bērnus neinteresē fotosesija. Tad tu esi kā klauns – liec padzert šo, paiet tur, skriet. Mājās pēc tam atnāc tukšs, jo esi atdevis daudz enerģijas.

 

Vai tev ir bijis kāds brīdis, kad domāji, ka vairs nevēlies fotografēt?

Katras sezonas beigās. Tas saistīts tikai ar nogurumu un arī izdegšanu. Piemēram, septembris ir mēnesis, kad sēžu tikai pie datora. Ja es neesmu pie datora, tad es jūtos vainīga, jo varētu apstrādāt fotogrāfijas. Katras sezonas beigās ir tāda sajūta, ka varbūt jāmeklē ofisa darbs, kurā ir skaidri noteikumi. Tas ir saistīts tikai ar to, kas ir sakrājies pa sezonu, jo esi atdevis daudz enerģijas. Oktobrī es beidzu fotografēt, novembrī un decembrī atpūšos, bet janvārī atkal sāk gribēties fotografēt. Jebkurā brīdī var nesabalansēt savu slodzi un ļoti nogurt, tad atpūsties, uzlādēties, lai saprastu, ka patīk to darīt.

Jebkurā brīdī var nesabalansēt savu slodzi un ļoti nogurt, tad atpūsties, uzlādēties, lai saprastu, ka patīk to darīt.

 

Kā tu uzlādējies, kad ir grūti?

Man patīk iet dejot vai vienkārši būt vienai. Es šķietu ekstraverta un komunikabla, bet patiesībā es esmu introverta. Sēžu mājās, skatos kādu seriālu, lasu grāmatas vai, piemēram, dodos pastaigāties dabā. Arī laiks, ko pavadu ar draugiem, palīdz man uzlādēties. Ar svešiem cilvēkiem vairāk izlādējies, bet ar draugiem vari būt tāds, kāds esi un nekas nav jātēlo – vari izkratīt sirdi un paliek labāk.

 

Ko vēl esi iemācījusies karjeras laikā?

Es uzskatu, ka nekad nevajadzētu kļūt iedomīgam par savu darbu vai to, ko dari. Tev var būt nobukots (no angļu val. booked – rezervēts) viss gads uz priekšu, bet, kad sāc just, ka esi labāks par citiem, tas sāk izpausties tavā darbā un attieksmē pret cilvēkiem. To es esmu novērojusi, un nekādā gadījumā negribu pieļaut to, ka pēkšņi esmu tik augstu ar degunu mākoņos. Ir forši par sevi priecāties, bet tas nav labi toksiskā veidā.

 

Ir dāmas, kuras atgriežas ik pēc diviem gadiem, bet vai ir izdevies iemūžināt kāzas un pēc tam arī gaidības?

Jā, ir tādi klienti, kuri atgriežas ik sezonu. Ir kāzas, tad nākamais solis ir bērniņš. Kad maziņais piedzimst, taisām fotosesiju. Man ir tādi klienti, kuri saka: “Tu jau esi mūsu ģimenes fotogrāfs.” Šo klientu dēļ ievēroju laika ritumu, jo dažreiz šķiet, ka ar pāri tikko tikāmies kāzās, kuras fotografēju, bet, izrādās, viņiem jau ir piecgadīgs bērns.

 

Kā tu attīstīji pašdisciplīnu?

Man tās vēl joprojām īsti nav. Tā nāk līdz ar dedlainiem (no angļu val. deadline – termiņš). Man ļoti raksturīgi ir tas, ka pildu solījumus, ko dodu citiem. Disciplīna rodas no tā, ka uzņemies atbildību citu cilvēku priekšā, kas šajā gadījumā ir klients. Ja esi apsolījis kādā konkrētā laikā nosūtīt fotogrāfijas, tad sarēķini, cik ātri un daudz jāapstrādā, lai varētu iekļauties termiņā! Ir ļoti neprofesionāli neiekļauties termiņos un pašai slikta sajūta, ka esi apsolījis kaut ko cilvēkam, bet neesi to izdarījis.

 

Kādi ir tavi nākotnes plāni? Vai vēlies kaut ko mainīt vai arī turpināt to, ko pašlaik dari?

No ikdienas fotogrāfijas viedokļa es domāju, ka šis joprojām saglabāsies tādā pašā formātā. Es gribu vairāk pievērsties jau minētajām buduāra fotosesijām. Nākamgad gribu daudz fotografēt arī kāzas. Varbūt mazliet gribu kaut ko fotografēt arī ārzemēs, bet es neesmu no fotogrāfiem, kuri ļoti raujas uz ārzemēm. Tas ir liels laika un enerģijas patēriņš – aizbraukt vairākas dienas iepriekš, pavadīt laiku tur un vēl braukt atpakaļ.

Pašlaik man ļoti gribas mācīties laikmetīgo fotogrāfiju, jo šķiet, ka tas dos citādāku skatījumu. Gribas pievienot vairāk mākslinieciskas noskaņas un garšas. Vairāk darba ar stilu, es gribētu teikt. Šobrīd šī formula labi darbojas un man ļoti patīk tas, ko es daru. Varbūt vajadzētu samazināt kādas proporcijas, piemēram, mazāk ģimenes fotosesiju.

 

Iedomājies, ka tikko esi uzsākusi fotografēšanas karjeru. Ko tu sev teiktu?

Prasi vairāk naudas! Es esmu novērojusi, ka vīrieši par fotosesiju prasa maksimālo summu, ko var izspiest, savukārt sievietes prasa, vērtējot pēc sajūtām. Mēs sen esam kļuvušas daudz vērtīgākas par to. Novērtē savu laiku un darbu, ko ieguldi, jo beigās sapratīsi, ka esi noskrējusies kā zirgs un nekas nav palicis pāri no nopelnītā! Vienmēr šķiet, ja es paprasīšu vairāk, pie manis vairs nenāks, bet klienti nāk tik un tā.

Es dotu arī padomus par laika plānošanu, jo tajā laikā nevarēju saprast, cik daudz laika būs nepieciešams fotogrāfiju atlasīšanai un apstrādei. Es nevarēju saņemties sākt apstrādāt, jo gaidīju iedvesmu, īpaši pirmajos pāris gados, taču iedvesma nenāca. Tagad es saprotu, ka ne iedvesma, ne motivācija nav jāgaida, lai sāktu strādāt.

(..) ne iedvesma, ne motivācija nav jāgaida, lai sāktu strādāt.

 

Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kuri vēlas kļūt par fotogrāfiem?

Pirmkārt, ja tev ir algots darbs un gribi fotografēt, tad nedari kā es – nenogriez algoto darbu kā ar nazi! Es to varēju atļauties tikai tāpēc, ka vīrs teica, ka palīdzēs man. Veido tādu kā pāreju, lai nav tā, ka sāc fotografēt un nevari savilkt galus kopā! Fotogrāfam ienākumi nav garantēti katru mēnesi konkrētā datumā. Sezonas var atšķirties un var gadīties, ka kādu mēnesi darba vispār nav, kas liks meklēt citus risinājumus.

Otrkārt, esi aktīvs sociālajos medijos! Tas ir galvenais veids, kā tevi atradīs klienti. Rādi to, ko gribi fotografēt! Pat ja fotografē bērnu ballītes, nerādi tās, citādi uz tām arī aicinās – tu būsi iesprūdis bērnu ballīšu limbo un nekad netiksi ārā.