“The Bikeriders” - trausls vīrieša ego, pasargāts aiz dārdoša motocikla

★★★★☆

Retrodrāma “The Bikeriders” (2023) jeb “Baikeri” dekonstruē baikeru subkultūru un parāda vīriešu iekšējo maskulinitātes trauslumu. Estētiski pievilcīgos, atmosfēriski gaismotos kadros, vecu hārliju dzinējiem dārdot, filma skatītājus ieved 60.-70. gadu dumpinieciskajā Amerikas gaisotnē. Amerikas Savienotās Valstis 60. gados un 70. gados plosīja politiskas un kulturālas pārmaiņas, pa vidu notiekošajam veidojās dažādas subkultūras, baikeri, hipiji, rokeri un tādā garā.

Filmas notikumi ir fikcija, taču daļa no stāsta balstīta uz žurnālista Denija Liona (Danny Lyon) 1968. gadā izdoto grāmatu “The Bikeriders” Grāmatā dokumentētas viņa veiktās intervijas un pievienotas uzņemtās fotogrāfijas ar Čikāgas Outlaws motociklistu kluba biedriem. Denijs viņiem pievienojies un tos dokumentējis no 1963. līdz 1967. gadam. Interesanti arī, ka Liona grāmata iznākusi gadu pirms filmas “Easy Rider” (1969), kura iezīmējas kā dumpiniecisks pagrieziena punkts kino vēsturē. “Easy rider” neslēpjot kritizēja Amerikas lielās nācijas liekulību un pastāvošo ksenofobisko domāšanu. Filmas nonkonformisms palīdzēja radīt jauno Holivudas pieeju (sauktu arī par Jauno Holivudu). Jaunā Holivuda vairāk orientējās uz jauniešu auditoriju, uz ekrāniem arī parādījās neslēpta vardarbība, pēc Heisa kodeksa darbības beigām, kas cenzēja kino filmas. Filmas beigu titros iekļautas fotogrāfijas no grāmatas, kurās iespējams apskatīt īstos cilvēkus, kas atveidoti filmā. Fotogrāfiju klātesamība rada nostalģisku sajūtu, tā it kā mēs ar viņiem būtu pazīstami.

Režisora Džefa Nikolsa (Jeff Nichols) filma “The Bikeriders” apvieno labāko no Holivudas zenīta laikmeta filmām – gangsterfilmām, vesterniem un mīlas stāstiem.

Elizabete Didža Studentu medijs Skaļāk

Mani pašu vienmēr ir fascinējusi baikeru estētika - ādas jakas ar motoklubu emblēmām un stilizētie motocikli, ar kuriem viņi pārvietojas baros, - kaut kas tajā ir ļoti aizraujošs. Filmas estētika pilnīgi noteikti ir pirmais, kas mani uzrunāja šajā darbā.

Filmas uzbūvē velkamas diezgan daudz paralēles ar Martina Skorsēzes filmu “GoodFellas”, kura ir uzskatāma par kulta filmu. Pirmās epizodes un pirmā filmas daļa rada iespaidu, ka šīs filmas ir ārkārtīgi līdzīgas, taču “The Bikeriders” sižetiski ir daudz piezemētāka un mierīgāka filma.

Gan “GoodFellas”, gan “The Bikeriders” atspoguļo trauslo maskulinitātes dabu, parādot to, kā vīrieši caur agresiju izpauž savas apspiestās emocijas un dažādos veidos meklē piederības sajūtu.

“GoodFellas” notiekošo stāsta aizkadra balss -  galvenais varonis, ap kuru grozās filmas notikumi. “The Bikeriders” stāsts tiek pasniegts līdzīgā veidā, dziļi ienirstot baikeru subkultūrā.

Filma dalās uz pusēm caur divu garāku interviju prizmu. Abas stāsta galvenā varoņa Benija sieva Keitija. Viena intervija notikusi 1965. gadā un otra 1973. gadā. Beniju atveido Ostins Batlers (Austin Butler) un Keitiju - Džodija Komere (Jodie Comer)  Starp šīm lielajām sadaļām tiek piedāvātas arī daļas no dažām fragmentētām sarunām ar citiem motokluba biedriem. Ļoti pārsteidza moments, kurā vienu no motociklistiem piesaka kā latvieti. Latvijas reprezentācijas kriksis vienmēr liek priecāties, pat tad, ja tas ir domāts nošņurcis motociklists Čikāgā. Žurnālistu Deniju Lionu atveido Maiks Faists (Mike Faist), kurš plašu atpazīstamību ieguvis pēc galvenās lomas filmā “Challengers”.

Publicitātes attēls

Pirmajā filmas daļā pievērsta uzmanība skaistākajai motociklistu bandu dzīves pusei, ja tā to varam nosaukt – brīvība, ātrums, nepakļaušanās, piederēšana kādam grupējumam, zināmas ģimenisku attiecību iezīmes. “The Bikeriders”  sākumā ļoti romantizētā veidā pasniedz stāstu par nevaldāmajiem dumpiniekiem. Otrajā filmas daļā, saskaramies ar realitāti, redzam, kā citi cilvēki attiecas pret baikeriem, kad viņi nav kopā ar savu “baru”, kas notiek, kad kluba apmēri pieaug līdz nekontrolējamam daudzumam un baikeri sāk šķelties savā starpā, izjaucot ģimenisko sajūtu, ko izjutām iepriekš. Tiek parādīts arī daudz vairāk kriminālu darbību, kas padara šo grupējumu par noziedzniekiem. Turpinot vilkt paralēles ar “GoodFellas”, arī Skorsēzes filmā, vispirms dominē romantizētās idejas par gangsteru varu pār visu un pārējos divos cēlienos - realitāte.

Publicitātes attēls

Filma seko varoņiem, kuri ir baikeru kluba “Vandals” jeb “Vandāļi” biedri. To vadoni Džoniju atveido, Toms Hārdijs (Tom Hardy). Džonijs nodibina “Vandāļus” pēc filmas “The Wild one” (1953), noskatīšanās ar Marlonu Brando galvenajā lomā. Malons Brando uzskatāms par šī laika filmu sirdsāķīti, līdzīgi, kā tagad Ostins Batlers un citi Holivudas aktieri. Filma “The Wild one” Amerikā 50. gados tika aizliegta, jo sludināja nepakļaušanos autoritātēm un jauniešiem šāda filma nebija vēlama. Tikai 1967. gadā filmu atkal atļāva rādīt, ar R reitingu, jauniešiem no 16 gadu vecuma. Režisors Džefs Nikolss filmā izmanto daudz atsauču uz Amerikas vecajām baikeru filmām, “The Wild one”, “Easy Rider”, “The Wild Angels” un citām.

Galvenie baikeri ir vienkārši skumji vīrieši ar trauslu ego. Sirds dziļumos viņi alkst pēc piederības sajūtas un siltām attiecībām, pieņemšanas un sapratnes.

“The Bikeriders” centrā ir attiecību trijstūris starp Beniju, Keitiju un “Vandāļu” vadoni Džoniju. Sakāpinātā sarunā Keitija saka Džonijam: “Viņš ir mans, tu viņu nevari dabūt”, runājot par Beniju. Filmas otrajā daļā Keitija vēlas Benija nostāju mainīt, kas nozīmētu kluba pamešanu, savukārt Džonijs to zinādams aicina Beniju kļūt par jauno kluba vadoni. Viņi katrs mēģina iegūt Beniju sev. Par Keitijas un Benija attiecībām ir grūti izdarīt kādus secinājumus, savā starpā vārdus viņi pārmij ļoti maz un skatītājam īsti nekas vairāk kā nedaudz sērīgā, noslēpumainā un klusā baikera šarmējošie skatieni Keitijas virzienā neparādās.

Attiecības starp Beniju un Džoniju ir citādākas nekā sākumā šķiet. Vairākās filmas epizodēs ir manāms, ka Džonijs pret viņu attiecas saudzīgi par spīti motociklistu bandas dalībnieku dabai. Kādā filmas epizodē Džonijs ar Beniju ir pagājuši nost no pārējiem baikeriem un savām sievām. Te redzama interesanta mizanscēnas uzbūve, kas liek aizdomāties par viņu savstarpējo saikni. Dziļas, gandrīz varētu teikt, samtainas, tumsas ieskauti, abi vīrieši stāv tuvu viens otram un sarunājas. Viņu sejas apspīd atmosfēriska gaisma, kas tikai paspilgtina momenta intensitāti. Runājot Džonijs pieliecas ļoti tuvu Benijam, kas rada sajūtu, ka te ir kas vairāk nekā attiecības starp vadoni un padoto.

Redzēt maigas savstarpējās vīriešu attiecības, kuras nav ar romantisku zemtekstu, nav ierasta parādība filmās. Atveidotā maskulinitāte bieži vien ir toksiska un pārspīlēta. Mūsu heteronormatīvajā sabiedrībā savstarpējo maigumu divu vīriešu starpā uzreiz uztver citādi. Arī stereotipizētos uzskatos par baikeriem, mēs iedomājamies brutālus tipāžus, taču varbūt, ka zem šī baisā eksterjera ir maiga dvēsele. “The Bikeriders” parāda tieši šādu variantu, kurā redzami patiesībā maigi cilvēki, kuri ilgojas pēc dvēseliska siltuma.

Publicitātes attēls

“The Bikeriders” neglamurizē motokluba dalībnieku dzīves 60. gados, filma ir smeldzīga un parāda izaicinājumus ārpus romantizētām idejām par brīvību un pretošanos sabiedrības sistēmām. Nav arī tā, ka filmas autori moralizē, par to cik slikti ir būt par baikeru kluba biedru un skatītājam nav jāiegūst, kāda mācība no šī mākslas darba.

Filma iesliecas slice of life žanra veidolā – epizodiski var šķist, ka naratīvā trūkst sižeta attīstības.

Šī žanra filmas bieži atstāj atvērtās beigas, kurā skatītājs var savās pārdomās radīt stāsta turpinājumu.

Publicitātes attēls

Skatoties “The Bikeriders”, kādā brīdī dēļ lielā tēlu daudzuma, var rasties jautājums, kas vispār virza filmas sižetu uz priekšu? Nenotiek lielas kulminācijas vai netiek izvirzīts kāds mērķis, uz kuru galvenie varoņi iet. Stāsts virzās caur interviju izgriezumiem, tāpēc izveidojas filma bez līdz galam kopējas, saskanošas tematikas. Zināmā mērā filmu varētu saukt arī par noskaņu darbu. Nav īsti skaidrs vai mums jāseko vairāk Keitijas zaudētās pagātnes stāstiem vai Benija ciniskajai, dumpinieciskajai attieksmei vai Džonija naivajām cerībām, ka viņš spēs saglabāt kontroli, grupējumā, kas aug un mainās. Vēl pa vidam ir citi motociklisti un viņu stāsti, kuriem arī gribas pievērsties vairāk, bet tas nav iespējams.

Lasot intervijas ar Džefu Nikolsu, var just, ka šī filma ir ilgi auklēts viņa projekts un sapnis, taču, lielā piesardzība, mēģinot nenirt pārāk dziļi vardarbīgajās motoklubu saknēs, iespējams ir nedaudz ierobežojusi stāsta spēju plesties plašumā.

Publicitātes attēls.

“The Bikeriders” ir dzeltenīgi svelmīgā tonalitātē veidots, vizuāli pilnīgs acu kārums. Katra mizanscēna  ir nostrādāta līdz sīkumiem un jebkurā brīdī, ja apturam filmu, iegūstam pastkartes cienīgus kadrus. Filma piedāvā iespēju netraucēti vērot personāžus savā dzīvesveidā, nevis analizēt viņu darbības vai ar to saistītos notikumus. Klātesoša ir arī dziļa melanholijas nots. Galvenie baikeri ir vienkārši skumji vīrieši ar trauslu ego. Sirds dziļumos viņi alkst pēc piederības sajūtas un siltām attiecībām, pieņemšanas un sapratnes. 60., 70. gadu skaņu celiņa ieskauta “The Bikeriders” ir filma, kura piesaistīs jebkuru baikeru estētikas cienītāju. Ieteiktu šo darbu noskatīties arī žurnālistikas studentiem. Interesanti vērot filmu no, kāda veidotās dokumentācijas skatupunkta.

Siltas, ģimeniskas attiecības, mīlestība, draudzība, uzticība, vardarbība un pats galvenais – motocikli un ādas jakas, tie ir galvenie elementi, kas raksturo “The Bikeriders”.