"Mazliet dzīvības" – bez glamūra
Es nekad nesaku tādus vārdus, kā "sirdi plosoša grāmata" – šis savienojums ir nodeldēts un mazliet pat tizls, un vienmēr ir licies, ka vārdi sevī tver tādu kā mārketinga triku, sakot "Sirdi plosoši! Ja pirksiet tagad, saņemsiet 10% atlaidi nākamajai sirdi plosošajai grāmatai!". Tomēr ir grūti atrast citu veidu, kā divos vārdos raksturot "Mazliet dzīvības". Tā tiešām ir sirdi plosoša grāmata. Brīžiem es aizmirsu, ka lasu. Sēdēju vairākas stundas un pāršķiru lapu pēc lapas, mans prāts bija pavisam kaut kur citur – tik cieši biju sasaistījusi sevi ar šo grāmatu, ka likās – vēl mazliet, un tā pārtaps par daļu no manas ādas.
Agnija Reiniece, studentu medijs Skaļāk
Foto: grāmatas vāks
2015. gadā izdotais Hanjas Janagiharas romāns "Mazliet dzīvības" (A little life) ir izraisījusi ažiotāžu – kā var kaut ko tādu rakstīt, kāds teiks. Un kā kaut kas tāds var patikt, kāds piebalsos. Bet kā kaut ko tādu var nelasīt, cits iebildīs. Šī ir autores otrā grāmata, un, ja pirmās grāmatas "The people in the trees" tapšana prasīja gandrīz 20 gadus, tad "Mazliet dzīvības" viņa sarakstīja 18 mēnešos. Romāns ieguva Kirkus balvu un tika National Book Award un Man Booker Prize finālā.
Grāmata koncentrējas uz četriem draugiem, kas dzīvo Ņujorkā un mēģina piepildīt savas ambīcijas – Vilems, kurš vēlas kļūt par aktieri un neatlaidīgi strādā, lai tiktu augstāk; gleznotājs Džeibijs, kurš lēnām, bet ar skaidru pārliecību izkopj savu talantu; Malkolms, kurš veido savu karjeru kā arhitekts. Un Džūds – talantīgs jurists, kurš ļoti nopūlas, lai izskatītos normāls un iederētos. Romāns seko šiem četriem cilvēkiem dzīves garumā – mēs piedzīvojam, kā draugu attiecības mainās, kā viņus ietekmē panākumi, skaudība, mīlestība, sāpes un atklāsmes vienam par otru. Četrotnes viduspunkts ir tieši Džūds, un, lai kā viņš censtos līdzināties draugiem, viņi zina, ka Džūds pedantiski slēpj savu pagātni – viņš ir piedzīvojis tik lielu traumu, no kādas varbūt nav iespējams atkopties.
Kad Janagihara lēnām, bet neatlaidīgi saplosīja Džūdu, viņa saplosīja arī mani
Hanjai Janagiharai ir apbrīnojami talantīgi izkoposi tēlu raksturus. Es varēju iejusties jebkurā no četriem draugiem. Jau pirmajās simts lappusēs es biju ļoti pieķērusies katram – Malkolmam, kurš baidās atgremot jau esošo un neradīt neko jaunu, Vilemam, kurš bija zaudējis gan vecākus, gan brāli, Džeibijam, kurš cauri asprātīgiem jokiem slēpj savu nedrošību. Bet visvairāk es pieķēros Džūdam. Jau no pirmajām viņa rakstura "skicēm" man viņš ļoti rūpēja. Es jutu prieku, kad viņš bija priecīgs un man sāpēja, kad viņam sāpēja. Varbūt tieši tāpēc šī ir vienīgā grāmata, ko es atļaujos nosaukt par sirdi plosošu, jo, kad Janagihara lēnām, bet neatlaidīgi saplosīja Džūdu, viņa saplosīja arī mani.
Ir grūti pateikt, kādas sajūtas pārņem, lasot "Mazliet dzīvības". Tā nav tikai skumja un sāpīga grāmata, es uzskatu, ka tā ir arī baudāma, skaista un brīnišķīgi uzrakstīta. Savā ziņā šai neziņai par to, ko īsti just, sagatavo jau romāna vāka ilustrācija. Skatoties uz šo vīrieti, ko 1969. gadā uzņēma fotogrāfs Pīters Hudžars, ir grūti pateikt, vai cilvēks izjūt lielas sāpes vai baudu. Autore intervijā par izvēlēto noformējumu teica: "Jā, nevar pateikt, vai viņš jūt baudu vai sāpes, bet jūs zināt, ka piedzīvojat kādu ļoti trauslu brīdi. Un uz to ir neizturami skatīties. Es ceru, ka tas atspoguļo arī šīs grāmatas lasīšanas pieredzi, ka jūs piedzīvojat kāda visintīmāko brīdi."1
Sākumā noslēpumainais un noslēgtais Džūds grāmatas beigās lasītāja priekšā stāv kails
Un tieši to arī šis stāsts izdara – iztirda cilvēka sāpīgākos un kaunpilnākos brīžus. Sākumā noslēpumainais un noslēgtais Džūds grāmatas beigās lasītāja priekšā stāv kails, un es varu redzēt ikkatru bālo rētu uz viņa ādas, vēl vairāk – es zinu, ko katra šī rēta nozīmē, es zinu, kam viņš ir gājis cauri. Beidzot saprotu, kāpēc viņš ir tāds un kāpēc viņš nespēj būt savādāks, lai kā arī censtos. Un viņš tiešām centās. Pirmais mājiens par briesmām, kas vēl tikai sekos, parādās, kad Džūds pamodina Vilemu, sakot: "Ir noticis negadījums, Vilem. Piedod!" Džūdam stipri asiņo roka, kas ir ietīta dvielī. Viņš izvairās atbildēt par to, kā ieguvis brūci, un uzstāj, ka nevēlas doties uz slimnīcu, tā vietā lūdzot, lai Vilems aizved viņu pie kopīga drauga Endija, kurš ir ārsts. Apmeklējuma beigās, sašuvis Džūda brūci, Endijs saka Vilemam: "Vai esi novērojis, ka viņam piemīt pašnāvnieciskas tieksmes?"2
Viņa gribēja radīt tēlu, kuram nekad nepaliek labāk
Un, lai arī vēlāk Vilems gribēja pajautāt Džūdam par to, vai tā ir taisnība, viņš to tā arī neizdarīja. Vai šis jautājums būtu kaut ko mainījis? Ja Vilems jau no paša sākuma būtu vairāk iedziļinājies draugā, vai tas būtu apturējis turpmākos notikumus? Visticamāk, nē. Autore vairākkārtīgi ir uzsvērusi, ka viņa gribēja radīt tēlu, kuram nekad nepaliek labāk. Tēlu, kura trauma ir tik liela, ka viņam vairs nav iespējams palīdzēt. Viņa to raksturo, kā ombrē – "kaut kas, kas no vienas puses sākas gaišs, gaiši zilgani-balts, un beidzas kā kaut kas tik tumšs, ka gandrīz liekas melns." Viņa arī piemin kādu mākslas darbu, kas sākumā ir izplūdis, recekļains, knapi atšifrējams – slims – bet lejas daļā, mākslas darbs kļūst gaišāks, veselīgāks, kraukšķīgāks. "Es gribēju, lai "Mazliet dzīvības" izdara pretējo: lai tā sākas veselīgi un beidzas kā kaut kas slims – gan galvenajam tēlam Džūdam, gan sižetam kopumā".3
Ļaut sev būt intelektuāli un emocionāli neaizsargātam, cik vien iespējams
Kamēr daudzi autorei pārmet, ka grāmata ir pārāk „tumša”, nepatīkama, pat biedējoša, pārāk koncentrējas uz seksuālu vardarbību un pašnāvnieciskām tieksmēm, viņa uzskata, ka ir bīstami sevi izolēt no informācijas, mākslas, vēstures vai ziņām tikai tāpēc, ka temats ir sāpīgs. "Es saprotu instinktu. Taču būt ziņkārīgam cilvēkam – tas, manuprāt, ir galvenais mērķis, esot dzīvam , – ļaut sev būt intelektuāli un emocionāli neaizsargātam, cik vien iespējams. Es teiktu, ka, neraugoties uz sekām, tieši temati, kas mums liek justies visneērtāk, bieži liek mums uzdrīkstēties vairāk, nevis mazāk. Attiecībā uz seksuālo vardarbību – ja mēs izvairītos no šīs tēmas, tas nozīmētu izvairīties no pasaules. Mums kā cilvēkiem ir jābūt lieciniekiem arī citu cilvēku ciešanām, nevis jānovēršas, jo tas mums liek justies neērti."4 Viņai nekad nav nācis prātā rakstīt kaut ko, ko cilvēki vēlētos lasīt. Janagihara gribēja, lai lasītājs pavada laiku, iedziļinoties neglītumā. Nevis tāpēc, lai šokētu, bet tāpēc, ka reālajā pasaulē cilvēks nevar izbēgt no tā, kas skumdina un mulsina.5
Cilvēki saka, ka grib zināt, bet vai viņi patiesībā grib klausīties?
Jā, "Mazliet dzīvības" ir smaga lasāmviela, tā aicina paskatīties plašāk un redzēt to, ko nevēlamies redzēt, dzirdēt un zināt. Pilnībā savu stāstu Džūds atklāja tikai Vilemam pēc vairāku desmitu gadu pazīšanās. Arī pārējie draugi vienmēr gribēja, lai Džūds pastāsta par sevi vairāk, lai pastāsta, ka noticis. Prātoju, cik daudzi patiesībā būtu gatavi klausīties viņa stāstā. Cilvēki saka, ka grib zināt, bet vai viņi patiesībā grib klausīties? Vai viņi grib uzzināt visas tās neglītās lietas, kas ir notikušas ar kādu bērnībā, lietas, ar ko kāds ir uzaudzis un uzskatījis par normu, līdz sapratis, ka neiederas pārējo vienaudžu vidū, jo pieredze ir pārāk atšķirīga un pat sakropļota.
Domāju, ka liela daļa cilvēku nemaz negrib to zināt. Viņiem patīk dzīvot burbulī, kurā viss ir atbilstoši sociālajām normām. Un, lai arī bija sāpīgi iepazīties ar Džūda stāstu, vēl grūtāk bija vērot, kā viņš sadzīvo ar pieredzētā sekām. Viņš vaino sevi un nespēj redzēt sevī to, ko viņā redz apkārtējie – Džūds neredz to, ka viņš ir talantīgs, gudrs, asprātīgs, gādīgs un mīlošs, viņš neredz arī to, ka cilvēki, kas ir viņam apkārt allaž atgādina viņam par šīm īpašībām. Viņš redz tikai to, ko par sevi viņam iemācīja cilvēki no tālas pagātnes. Pat tad, kad viņš ir tālu prom no šiem notikumiem un sāpēm, pat tad, kad viņš ir veiksmīgs, apbrīnots un mīlēts, rēgi nebeidz viņu plosīt. Saka, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Nu, man šķiet, Janagihara pierādīja pretējo.
Iedziļināties dzīvē – nepilnīgā, pat neglītā, pilnībā atklātā un glamūra neizķēmotā
Grāmata tiešām tur sevī mazliet dzīvības. Mazliet skaistas, trauslas, bet vienlaikus apbrīnojami spēcīgas dzīvības. "Mūsu dzīvības ir tik mazas, ikkatra. Un šis ir stāsts par vienu no šīm dzīvēm."5
Nedomāju, ka šī grāmata būtu jālasa, jo gribas kaut ko just – nu tā forši paraudāt, līdzīgi kā mēs skatāmies šausmu filmas, lai izjustu bailes un pēcāk justu atvieglojumu, ka esam istabā zem segas un neglītie radījumi filmā nav īsti un netiek mums klāt. Lasīt šo grāmatu, lai apzināti ķerstītu emocijas, būtu negodīgi gan pret autori, gan cilvēkiem, kuri saskata likumsakarības sevī ar Džūdu. Domāju, ka grāmata jālasa tad, ja esi emocionāli nobriedis iedziļināties dzīvē – nepilnīgā, pat neglītā, pilnībā atklātā un glamūra neizķēmotā.
1 https://www.youtube.com/watch?v=dZQqdGrazAs
2 https://www.newyorker.com/books/page-turner/the-subversive-…
3 https://www.vulture.com/2015/04/how-hanya-yanagihara-wrote-…
4 https://electricliterature.com/a-stubborn-lack-of-redemptio…
5 https://www.smh.com.au/entertainment/books/hanya-yanagihara…
