Kultūras leģenda. Dainis Īvāns. Patiesības spēks

Leģendārais Latvijas Tautas frontes (LTF) līderis, politiķis, žurnālists un publicists Dainis Īvāns, cilvēks, par kuru noteikti dzirdēts ne vien vēstures stundās, personība, kura viedoklī ieklausās un kura atpazīstamība Atmodas laikā bija pielīdzināms slavenākajiem tā laika rokmūziķiem.

Kopā ar žurnālistikas 1. kursa studenti Kintiju Alpi apmeklējām LTF muzeja rīkoto diskusiju “Patiesības spēks”, kas tika veltīta Trešās atmodas spožākajām žurnālistiskas leģendām. Runātāju vidū bija gan RSU profesore, mediju pētniece Anda Rožukalne, tolaik vēl jaunais žurnālists Ansis Bogustovs, leģendārā laikraksta "Padomju Jaunatne" bijušais redaktors Andrejs Cīrulis, kino kritiķis Agris Redovičs, kādreizējais Panorāmas galvenais redaktors Jānis Dimants, un, protams, ka pasākums nebūtu izdevies bez Atmodas zvaigznes Daiņa Īvāna. Vai ir iespējams izcīnīt brīvību ar vārda spēku? Daini Īvāns ir pierādījums vārda un patiesības spēkam.

M.K.: - Kā Jūs izvēlējāties studēt žurnālistiku?

D.Ī: - Es neizvēlējos studēt žurnālistiku – es studēju filoloģiju. Bērnībā man labāk padevās matemātika, eksaktie priekšmeti, taču man ļoti patika un padevās rakstīt sacerējumus. Mums bija ļoti laba literatūras skolotāja. Pēc vidusskolas beigšanas, es izvēlējos vieglāku ceļu, jo puišiem tolaik bija cits stimuls iestāties augstskolā, - lai izvairītos no armijas, un tas daudziem izraisīja tādu saspringumu – pēkšņi no viduvēja skolnieka kļūt par labāko izcilnieku klasē. Sākumā es domāju, ka, lai nevajadzētu iet armijā – iestāšos lauksaimniecības akadēmijā par inženieri, jo matemātika un fizika man ļoti labi padevās, bet tad, kad iesniedzu dokumentus, es padomāju: vai tiešām tagad visu dzīvi ar dzelžiem ņemšos? Izņēmu dokumentus un iestājos filoloģijas fakultātē.

- Vai Jūs esat kādreiz nožēlojis šo lēmumu?

- Nē, es vairāk nožēloju to, ka Atmodas laikā nevarēju turpināt mācības, jo es tajā laikā gan veidoju raidījumus televīzijā, gan sāku rakstīt literatūrkritikas. Tajā laikā es pat īsti nebiju publicists, jo, kad uzrakstīju rakstu par Daugavu, vienkārši pavadīju vasaru laukos – ieraudzīju, kas tur notiek un domāju, vai kaut ko nevar lietas labā darīt, bet man teica, ka labāk tur nelīst. Tad izrādījās, ka filologam vienīgajam likās, ka tur var kaut ko izdarīt. Tā es atradu Artūru Snipu, un tas Daugavas raksts tā kā atvars mani ievilka publicistikā un pēc tam arī politikā. Latviešiem vispār jābūt multimāksliniekiem, jo mums ir maza tauta, bet tajā pašā laikā ir daži brīži, kad vienam cilvēkam ir jādara ļoti daudz kas. Protams, ka es nevaru nožēlot to visu, bet tagad, kad tas laiks ir beidzies, es atkal esmu atgriezies savā profesijā un man vispār tagad nesen vairākas reizes prasīts par to vilšanos, un es teicu, ka, ja es tagad būtu vīlies tad es būtu Saeimas deputāts (smejas), bet tā kā es tagad neesmu vīlies, es saprotu, ka man savs laiks nav jātērē tam, kas man nepatīk.

- Kādas, pēc jūsu domām, ir galvenās atšķirības starp mūsdienu un Atmodas laika žurnālistiku?

- Protams, ka žurnālistika ir stipri mainījusies, jo tā laika žurnālistikai vajadzēja kalpot režīmam, ļoti daudz kas bija atkarīgs no tā, kā cilvēks prata izmantot savu personīgo brīvību – tolaik nebija vārda brīvības. Bija tēmas, par kurām varēja runāt, taču vajadzēja domāt, vai to var publicēt. Šobrīd ir tas pats – dažādu izdevumu komerciālās intereses, redakcionālās intereses, arī tagad nav pavisam brīvi, - izņemot vienīgi sociālo mediju platformas, kur var brīvi izteikties, kas arī varbūt nav nemaz tik labi, jo sociālie mediji atkal rada zināmu neuzticamības pakāpi, tāpēc pavisam noteikti ir jāpastāv medijiem, kuros ir redakcionālā politika. Jāpastāv kvalitatīviem medijiem, par kuriem tiek maksāta nauda, pretējā gadījumā internetam nevar pilnībā paļauties, jo prece ir pats lasītājs. Šobrīd daudziem jauniešiem tas var likties nesaprotami, kā tolaik viens raksts (šajā gadījumā. D.Īvāna un Artūra Snipa “Daugava”) varēja radīt sabiedrībā revolucionāru apvērsumu? Toreiz patiesības bija maz un patiesība bija kas līdzīgs ūdeņraža bumbai, bet svarīgi ir tas, ka uzrakstīt vienu rakstu jau nenozīmē neko – arī toreiz mums vajadzēja meklēt jaunus faktus, piesaistīt zinātniekus un rīkot zinātniskās konferences pēc raksta izveides – līdzīgi kā pētnieciskajā žurnālistikā, kad nekas vienkārši nerezultējas ar viena raksta izveidi, vajag rakstīt vēl un vēl.

- Kā Jūs domājat, kur ir pazudis cilvēkos tas patriotisms, kas valdīja Atmodas laikā? Tik daudzi cilvēki vaino valsti kā institūciju savās problēmās, aizmirstot par tām ilgotajām brīvības un neatkarības idejām, kas gaisā virmoja 3. Atmodas laikā?

- Tajos lakos visus vienoja viena liela ideja, tagad dzīvojam sabiedrībā, kur katram ir savas intereses. Jā, daļēji arī prese ir vainojama, viss kopā. Aivars Berķis (publicists, scenārists) arī teica: ”Nevar visu laiku atkārtoti reproducēt neapmierinātu cilvēku sarunas virtuvē.” Man tolaik arī intervijās prasīja, kā tad neatkarību sasniegsim? Toreiz es teicu, ka neatkarību sasniegsim viegli un ātri, pats grūtākais būs pēc tam. Tomēr līdz galam es tam neticēju, un domāju, ka būs otrādi - neatkarību sasniegt būs grūtāk, bet pēc tam būs viegli. Ir piepildījies tas, ka tiešām tā arī ir, - mēs attapāmies kā brīva tauta, bet mēs attapāmies brīvi paši ar sevi, un mūsos pašos nav tās brīvības, tāpēc arī mūsos ir tā vainošana, padomju paliekas, savi aizspriedumi, kas pašiem jāpārvar, tieši tāpēc arī ir tāda ņurdēšana, kas savā ziņā ir mantojums no padomju laikiem. Toreiz daudziem likās, ka vainīgi ir okupanti, padomju režīms, un cilvēks pats pie nekā nav vainīgs, cilvēki joprojām reproducē šos mītus. Man arī ārkārtīgi nepatīk, ja cilvēki skandina, ka viss ir slikti. Mums pietrūkst paškritikas un pozitīva skatījuma. Domāju, ka medijiem arī pēc iespējas vajadzētu rakstīt vairāk par vēsturi, jo par vēsturi mēs aizmirstam, ka tas, ko mēs esam sasnieguši pa šiem gadiem, jau ir ļoti daudz, jo nevar taču visu gribēt uzreiz – no pilnīgi sagruvušas valsts. Profesors Pēteris Krupņikovs reiz teica saviem vācu studentiem Atmodas laikā: “Jums jāsaprot, ka mums atjaunot Latviju 80. gados būs daudz grūtāk nekā Jums atjaunot Vāciju pēc 2. Pasaules kara, jo, ja cilvēkiem nav sapratnes par brīvo tirgu, cilvēki dzīvojuši bez bankām, bez absolūtas demokrātijas. Tas ir kā sākt celt valsti, nevis no 0, bet no mīnus zīmes.” Mums vajag ļoti novērtēt sasniegto.

Toreiz daudziem likās, ka vainīgi ir okupanti, padomju režīms, un cilvēks pats pie nekā nav vainīgs, cilvēki joprojām reproducē šos mītus. Man arī ārkārtīgi nepatīk, ja cilvēki skandina, ka viss ir slikti.

- Ko Jūs kā cilvēks, kurš piedalījās LTF veidošanā un 3. Atmodas sekmēšanā varat ieteikt tiem cilvēkiem, kuros zudusi ticība valstij?

- To, ka jāskatās uz dzīvi kritiski, jo nav jēgas dzīvot, ja cilvēks nokar degunu un vēlas mukt prom. Man ir pieredze no Atmodas laikiem, kad, ejot caur Vērmanes parku, meitene pieskrēja pie manis un vaicāja: ”Kādēļ Jūs esat tik drūms? Ja Jūs esat tik drūms, tad visiem šķiet, ka viss ir slikti.” Pēc tās reizes cenšos vairāk smaidīt. Tā ir, latviešos ir tāds drūmums, ja salīdzinām sevi, piemēram, ar smaidīgajiem amerikāņiem. Jābūt optimistiskākiem! Tev ir tikai viena dzīve, nevajag gausties, pēc tam aizbraukt lasīt sēnes Īrijā vai ķert vistas Vācijā. Šī ir zeme, kur mēs varam ko mainīt, jo citur mēs aizbraucam pie kaut kā gatava, ko citas tautas ir sarūpējušas.

- Kā Jūs vērtējat VDK jeb čekas maisu atvēršanu?

- Es biju par Čekas maisu atvēršanu, jo atklātībai ir jābūt. LTF nekas nenotika slepeni, bet VDK viss notika slepenībā. Protams, svarīgi atcerēties, ka vajag visu izvērtēt, jo arī VDK falsificēja datus - daudziem cilvēkiem tas bija pārsteigums, ka viņi atrodas čekas maisos, bet daudzi citi joprojām izliekas. Tas ir sākums sarunai. Parādoties daudziem slaveniem vārdiem, parādās arī spiets pelēcīgu personību, kurām ir teju radoša skaudība pret kādu lielu dzejnieku vai kino režisoru, un viņu sāk zākāt, ka viņš ir čekists. Domāju, ka tur strādā tas pats cilvēku zemiskums, kas kādreiz palīdzēja strādāt arī čekai.  Jāizvērtē vai tas, ka cilvēka vārds atrodas čekas maisos, ir pārpratums vai falsifikācija. Mēs nedrīkstam atkal iekrist uz šāda veida režīmu, jo, piemēram, Krievijā šāda čekas principa režīms strādā joprojām. Nedrīkstam būt lētticīgi un uzķerties uz to visu!

- Kādā intervijā minējāt, ka skolēnu zināšanas par vēsturi ir vājas, ko Jūs varētu ieteikt, lai šādu situāciju mainītu?

- Pirmkārt, vajag to apziņu, ja jūs nezināt to vēsturi, tad jūs nezināt neko, jo vēsture tomēr ir fundaments, kas jāzina, strādājot jebkurā profesijā. Tas ir vajadzīgs savai pašcieņai, jo ar tādu cilvēku, kurš nezina – ir viegli manipulēt. Jānāk uz muzejiem, jāinteresējas. Svarīgs ir arī pasniedzējs. Igaunijas Tautas frontes līderis un premjerministrs Igaunijas Atmodas laikā Edgars Savisārs teica: ”Kas kontrolē vēsturi, tas kontrolē tagadni un nākotni.” Ja nekonktrolē – tieši tāpēc arī Krievijā pastāv šī vēstures falsifikācija, lai tie cilvēki, kuri ir pie varas, var manipulēt ar miljonu masām, jo šīs cilvēku masas vēsturi nezina.

- Ar ko Jūs pašlaik nodarbojaties?

- Jā, daudzi mani asociē ar Atmodas laiku, bet, piemēram, neviens nepiemin, ka kopā ar sievu esam izdevuši Rīgas zoodārza vēsturi. Krievu portālā gorod.lv bija rakstīts, ka esmu šausmīgi vīlies politikā, dzīvoju laukos un nodarbojos ar biškopību (smejas). Jā, es tiešām daļēji dzīvoju laukos, un man arī ir 10 bišu stropi, bet tas ir tikai tāds vaļasprieks. Lielāko daļu mūža esmu darījis to, kas man patīk – komunicējis ar cilvēkiem, mēģinājis izglītot cilvēkus par to, ko es zinu. Varu nožēlot, ka padomju laiku izglītības sistēma man nav devusi tādu izglītību, kādu varbūt es būtu gribējis, bet pašlaik esmu atgriezies pie savas pamatprofesijas – rakstīt, diskutēt, komunicēt ar cilvēkiem, izglītot. Šobrīd strādāju kā scenārists pie dažādiem filmu projektiem, 2018. gadā kopā ar režisoru Askoldu Saulīti pabeidzām darbu pie strēlniekiem veltītās filmas 8 zvaigznes, šopavasar kopā ar Askoldu Saulīti pabeidzām darbu pie filmas Dziesmu vara par latviešu Dziesmu svētku vēsturi, - tā man bija ārkārtīgi interesanta izpēte par vienu latviešu kara lidotāju no nakts eskadriļas, kurš izstāsta Dziesmu svētku vēsturi, un viņš ir tik muzikāls, ka zina no galvas visas latviešu dziesmas un to vārdus, viņš arī ir aviācijas pasniedzējs Austrālijā. Ļoti daudz laika paiet darbā LTF muzejā. Muzejā es faktiski strādāju par eksponātu (smejas), ļoti formāls darbs, bet esmu viens no dzīvajiem eksponātiem, - ja cilvēki atbrauc ekskursijā, tad vadu viņiem ekskursijas. Esmu no dzīvajiem eksponātiem, jo kādreiz beigšos, bet lietišķie eksponāti gan paliks (smejas). Tagad kopā ar Askoldu Saulīti strādājam arī pie jauna daudzsēriju projekta.

-  Kāds ir Jūsu novēlējums jaunajiem žurnālistiem?

- Būt pašiem! Būt pašiem, jo tas ir grūti. Saglabāt pašiem sevi un nepielāgoties redakcionālajai kolēģijai, jo es, kad arī skolā rakstīju sacerējumus, vienmēr izcēlos ar to, ka rakstīju pretēji nevis tam, kā bija mācīts. Arī augstskolā man bija tas pats, kad es izdomāju antīkajā literatūrā, ka es uzstāšos ar Homēra Odiseju pilnīgi ar citu viedokli nekā mums mācīja. Tolaik mūs mācīja tāda stingra pasniedzēja profesore Fomina, viņa arī ir tulkojusi darbus no latīņu un grieķu valodas. Viņa bija ļoti prasīga atzīmju ziņā un lika mums zemas atzīmes, taču tad, kad es sāku runāt pilnīgi pretējo viņas viedoklim un strīdēties ar viņu, - viņa man ielika par to augstu atzīmi. Arī tad, kad sāku darboties Latvijas universitātes zinātniskajā biedrībā, mums bija tāds ārkārtīgi ievērojams pasniedzējs - Gunārs Bībers. Pirmajā kursa darbā es uzrakstīju kaut ko tādu, kas viņam likās pavisam neparasts un viņš to tieši paslavēja un atzinīgi novērtēja. Man likās, ka man nav interesanti atkārtot kādu viedokli, tādēļ centos meklēt atšķirīgo. Jā, jāatzīst gan, ka tas ir grūti būt citādākam, arī sadzīvē. Tas pats bija ar Daugavas rakstu – man teica, lai es tajā nelienu, bet es to tomēr izdarīju. Man ļoti patīk peldēt, (peldu arī ziemā), bet domāju, ka arī tādā metaforiskā nozīmē ir svarīgi pamēģināt peldēt pret straumi – saglabāt sevi, nevis ļauties apkārtējo spiedienam, jo katrā no mums ir kaut kas individuāls. Pirmajā kursa man literatūrkritikā vajadzēja intervēt rakstnieci Ilzi Indrāni un es visu mūžu atcerēšos viņas vārdus: “Sabiedrībā ļoti gribas izveidot tādu  mežu, kuram visas galotnītes grib nocirst, lai būtu ļoti skaists un vienāds mežs, bet to nedrīkst – vajag ļaut tam neglītajam izaugt, jo vajag būt spurainam un citādākam, - domāt pašam ar savu galvu.”

- Paldies!

Teksts: Monta Kaiva Konovalova