Redaktores tronī ielūkoties

Žurnālu Pastaiga un OK! galveno redaktori Lailu Pastari satiekam izdevniecības Rīgas Viļņi gaiteņos. Vieta, kur paiet viņas ikdiena, līdzinās pilij ar augstiem griestiem un greznām kāpnēm, tādēļ neapšaubāmi rodas sajūta, ka esam apciemojušas karalieni viņas tronī. Pati Laila apgalvo: “Ja vēlies jebkurā jomā kaut ko sasniegt, vienalga, vai tā ir žurnālistika vai kaut kas cits, tev ir jākāpj sev pāri.”

Linda Siliņa, Keita Luīze Kalniņa, Marta Puzāka, Studentu medijs Skaļāk

Gatavojoties šai sarunai, ļoti cītīgi meklējām par jums informāciju internetā, taču nevienu interviju tā arī neatradām. Varbūt vienkārši slikti meklējām?

Lielākoties ar cilvēkiem, kas veido preses izdevumus, interviju nav. Izņēmums varētu būt izdevniecību īpašnieki, piemēram, mūsu gadījumā tā ir Aija Šmidre, sabiedrībā ļoti labi zināma personība. Cilvēks, kas veido mediju, atrodas otrā pusē. Mēs esam tie, kas intervē citus. Jā, ar mani līdz šim nav bijušas medijos publicētas intervijas, taču katra žurnāla OK! un Pastaiga numurā ir mana redaktores sleja. Esmu no tiem cilvēkiem, kam vairāk patīk būt otrajā plānā.

Kad iznāk žurnāla Pastaiga jaunākais numurs, vai jūtat atvieglojuma sajūtu?

Atvieglojuma sajūta iestājas brīdī, kad žurnāls tiek nosūtīts uz tipogrāfiju. Dienā, kad iznāk žurnāls, ir vienkārši prieks. It sevišķi, ja sociālajos tīklos kāds ieraksta, ka ir ļoti skaists vāks un ka ļoti gribētos izlasīt kādu no pieteiktajiem rakstiem. Vai kāds jau ir kaut ko izlasījis un atstājis pozitīvu komentāru. Tas emocionāli uzlādē, jo mēs ikdienā maz viens otram izsakām labus vārdus. Jā, varbūt nodomājam, bet retāk pasakām, uzrakstām. Brīdī, kad ir iznācis jaunākais numurs, es jau domāju par nākamo. Vairs nesanāk tik ļoti priecāties par esošo.

Kā jūs nonācāt līdz redaktores amatam divos žurnālos?

Par redaktoru neviens nekļūst uzreiz. Arī es sākumā biju vienkārši žurnāliste, sāku strādāt pirmajā studiju gadā. Man neprātīgi patika tas, ko es daru, biju vienkārši pārņemta ar to. Tik dedzīga! Jutos priecīga, ka varu intervēt cilvēkus, un ja man par to vēl maksā.

Man bija ļoti lielas ambīcijas un vēlme sevi pierādīt. Ticība tam, ka es to varu. Iespējams, es toreiz biju drosmīgāka nekā tagad. Nezinu, vai šobrīd tā uzņemtos, jo saprotu, ko tas nozīmē. Kad esi jaunāks, spēj vieglāk paļauties. Nonākot šajā izdevniecībā, sāku strādāt žurnālā Rīgas Viļņi. Šī televīzijas programma joprojām ir pieejama, tā ir viens no senākajiem preses izdevumiem Latvijā, kuru papildina aktualitātes televīzijā un radio. Protams, šie nelielie raksti kādam bija jāsagatavo. Arī tas man šķita aizraujoši, jo es nonācu tik foršā vidē! Biju pilnībā pārņemta ar televīzijas notikumiem, šoviem, dažādiem raidījumiem un to vadītājiem. Pēc laika izdevniecības vadība saredzēja manī potenciālu, ka es, iespējams, varētu vadīt jauniešu žurnālu Sīrups. Varbūt jūs atceraties tādu?

Jā, pusaudžu gados aktīvi lasījām šo žurnālu. Joprojām visas četras sienas istabā ir aplīmētas ar Sīrupa plakātiem.

Es gan tajā brīdī, kad mani uzrunāja vadība, biju lielās pārdomās, jo man likās: kā es tagad no pieaugušo medija iešu uz jauniešu auditoriju? Tomēr vēlāk sapratu, ka dotā iespēja ir jāizmanto. Īstenībā es diezgan ilgi Sīrupā nostrādāju par galveno redaktori. Ar laiku sapratu, ka vēlos darīt kaut ko citu. Šķiet, to sajuta arī izdevniecības vadība, jo viņi man piedāvāja kļūt par žurnāla OK! galvenās redaktores vietnieci. Kad redaktore izlēma pamest šo darbu, tiku aicināta turpināt viņas iesākto.

Pienāca brīdis, kad paralēli darbam žurnālā OK! izdevniecības vadība man piedāvāja kļūt par redaktori arī žurnālam Pastaiga. Sapratu, ka varēšu to apvienot, jo Pastaiga iznāk sešas reizes gadā, bet OK! – 10. Mēnesī, kad jānodod vai jāsagatavo abi žurnāli, ir jāiespringst. Protams, tas nav viegli, taču atslēga slēpjas ļoti pareizā laika plānošanā un ļoti labā komandā. Katrs zina, kas viņam ir jādara, un visi kā tādi zobratiņi griežas un darbojas. Ja kāds iztrūkst, to noteikti jūt, taču pārējie šādos brīžos cenšas otru piesegt un uzņemties vairāk. Tas tiešām ir stāsts par komandu, viens cilvēks to nevarētu izdarīt.

Kā jūs veidojat attiecības ar savu komandu? Esat priekšniece vai kolēģe?

Es noteikti neesmu priekšniece. Tie laiki, kad priekšnieks iedomājās no sevis pārāk daudz, ir beigušies. Tikai ieklausoties kolēģos un ar izpratni pieejot viņu problēmām, ir iespējams sasniegt mērķus. Nevis nosodot un, nedod Dievs, kliedzot. Tas vispār nav stāsts par mani un šo izdevniecību.

Kā jau jebkurā dzīves jomā arī darbā mums ir cilvēki, ar kuriem veidojas labāks un sliktāks kontakts, tādēļ cenšos veidot cieņpilnas attiecības ar visiem – būt draudzīga, bet ne draudzēties. Ir, protams, kolēģi, ar kuriem es sazinos vairāk darba specifikas dēļ, līdz ar to tiek apspriestas arī privātākas lietas, taču mana pieredze rāda, ka pārāk tuvas attiecības var drīzāk kaitēt darbam, nekā palīdzēt.

Kāpēc?

Cilvēki tuvās attiecības sāk izmantot. Saka: es nevaru nodot laikā rakstu privātu problēmu dēļ, bet tu jau droši vien izdomāsi, kā to atrisināt.

Vai redaktores amats jūs ir mainījis?

Domāju, ka ir. Esmu iemācījusies ļoti daudz lietu, augusi kā personība. Lai gan sevi raksturotu kā cilvēku, kas ļoti uztraucas par to, vai viss būs izdarīts laikā, es tagad protu stresa situācijās reaģēt mierīgāk.

Jums ir specifiska loma, kādā iejūtaties Pastaiga un žurnālā OK!?

Noteikti nē. Tas vispār nav stāsts par lomām, jo tad tas nozīmētu, ka es kaut ko spēlēju, taču te nav laika to darīt. Tev vienkārši ir jāpilda savi pienākumi. Tas nav teātris.

Vai jūs savā darbā esat perfekcioniste?

Jā, esmu, un man tas traucē. Droši vien tas nāk jau no bērnības, jo man bija stingri vecāki. Man gribas visu izdarīt ļoti, ļoti labi, taču domāju, ka šajā darbā tā ir daudziem. Iespējams, man pašai būtu vieglāk, ja es nebūtu perfekcioniste, bet man tas ir raksturīgi visās dzīves jomās. Vai nu es izdaru maksimāli labi, vai nedaru nemaz. Tā kā ģimenē esam trīs māsas, man kā vecākajai ir izveidojusies atbildības sajūta par visu, taču es to uztveru kā ieguvumu, nevis trūkumu.

Ar māsām sanāk pavadīt laiku?

Jā, māsas ir manas labākās draudzenes. Sazvanāmies gandrīz katru dienu. Viena no viņām dzīvo tepat Latvijā, otra – Dubaijā. Mums ir ļoti labs kontakts. Ne velti varu māsām piezvanīt, kad vajag.

Jums atliek pietiekami daudz laika ģimenei?

Aij, tas ir brīnišķīgs stāsts. Mana ģimene ir samierinājusies ar to, ka visa dzīve notiek pēc grafika. Mans vīrs un dēls, kuram ir 15 gadu, ir ļoti atbalstoši un saprotoši. Tiešām saku lielu paldies viņiem par to, ka tieku atbalstīta visās savās aktivitātēs, jo nupat viņiem ir jāizcieš arī tas, ka esmu iestājusies maģistrantūrā, kas aizņem visu manu brīvo laiku. Jau otro gadu studēju diplomātiju Latvijas Universitātē.

Kā jums izdodas to visu apvienot?

Es nezinu, taču melotu, ja teiktu, ka visu izdaru perfekti. Protams, cieš mans brīvais laiks, hobiji, ģimene un draugi. Tajā pašā laikā attieksme no līdzcilvēkiem izpaužas frāzē: ja tev to vajag, dari to!

Runājot par studijām, tas ir terminēti. Ģimene zina, ka man ir palicis tikai nedaudz, proti, šajā semestrī jāuzraksta maģistra darbs, un tad varbūt manis būs vairāk. Ja es būtu zinājusi, ka studijas aizņem tik daudz laika, droši vien nebūtu tās uzsākusi. Mani tiešām pārsteidz tas, cik daudz ir jādara patstāvīgi. Tā kā izvēlējos studēt nevis žurnālistiku, bet politoloģiju, pēkšņi atrados vidē kopā ar cilvēkiem, kas to ir studējuši jau trīs gadus, bet man bija jāsaprot, ko es te vispār daru. Ir jādara vairāk, lai tiktu līdzi. Tas nozīmē daudz negulētu nakšu.

Kas jūs pamudināja izvēlēties tieši šo nozari?

Ņemot vērā to, ka man ātri attīstījās darba dzīve un izveidojās ģimene, neatlika laika studijām. Atminos, ka iestājpārrunās man vaicāja, kādēļ vēlos studēt. Teicu, ka izjūtu fizisku vēlmi un vajadzību mācīties. Man tiešām tā bija, daudzus gadus par to domāju. Bērns jau bija pietiekami liels, viņam vairs nevajadzēja tik daudz manas uzmanības. Izvēlējos studēt diplomātiju, jo man gribējās kaut ko citu. Kaut ko ārpus sava burbuļa – medijiem, modes, mākslas. Kaut ko jaunu un svaigu, precīzāk sakot, intelektuālu. Kad sāku studēt, vēl nebija sācies karš Ukrainā, tādēļ ir nenormāli interesanti mācīties tieši šobrīd.

Vai jums noder iegūtās zināšanas, veicot darba pienākumus?

Jā, noteikti. Tas ir stāsts par plašāku redzesloku, kas ļoti bagātina cilvēku. Iespējams, politika un politoloģija asociējas ar ko ļoti garlaicīgu, taču principā tas ir viss, kas notiek mums apkārt. Tas dod ļoti labu pasaules izpratni par to, kas mēs esam, kāda ir mūsu vieta, kas mums ir kaimiņos, kas notiek Amerikā, kas notiek ar NATO, kāpēc Krievija domā, ka Amerika ir slikta, kāpēc Ķīna šobrīd ir uzlecošā zvaigzne. Šī joma iedod tev ļoti lielu izpratni par pasauli. Protams, minēto informāciju var iegūt citos veidos, taču es ļoti ticu izglītībai, akadēmiskajām studijām. Latvijas Universitātē ir brīnišķīgi pasniedzēji. Pēc studiju uzsākšanas katru vakaru braucu mājās pilnīgi pārņemta. Šobrīd tas ir nedaudz noplacis, jo ir ļoti daudz jādara, taču tolaik biju nonākusi jaunā pasaulē. Ir baigi postoši, ja cilvēks dzīvo vienā burbulī. Tos ik pa laikam vajag pamainīt.

Viens no jūsu burbuļiem ir arī ceļošana.

Jā, man ļoti patīk ceļot, taču tas atkal ir stāsts par laika plānošanu. Nupat pirmo reizi dzīvē aizbraucu prom no Latvijas, kamēr žurnāls vēl nebija nodots. Tā bija tik jocīga sajūta, taču sapratu, ka pasaule neapstājas. Tā nepārstās griezties tikai tāpēc, ka neesmu redakcijā. Ceļošana ļoti paplašina cilvēka redzesloku. Tu vari miljons reizes skatīties filmas un lasīt, bet aizbraukt pašam un sajust to visu ir pavisam kas cits. Ticu, ka ceļošana spēj iekšēji bagātināt vairāk nekā jauna kleita vai soma. Tā ļauj sastapt jaunus cilvēkus un redzēt, kā viņi dzīvo, aprunāties, izveidot jaunu draudzību, kontaktus.

Kura vieta jums ir devusi visvairāk emociju?

Esmu sapratusi, ka man ļoti patīk daba un dabiskums. Tāda nesamākslotība. Tajā pašā laikā mani ļoti uzrunā arī pilsētas, piemēram, Londona, tās multikulturālā vide, pamatīgums, gadsimtu senā vēsture. Pēdējos gados man ir ļoti iekritusi sirdī Gruzija tās nepieradinātības un foršo cilvēku dēļ. Tur mājo neizsakāma viesmīlība un neviltota sirsnība. Droši vien šīs sajūtas mēs arī meklējam ceļojumos – to, kā mums nav ikdienā. Kad braucam uz Gruziju, man patīk neplānot ceļojumu. Tā ir ļoti laba sajūta, ka esi nopircis tikai aviobiļetes un naktsmājas pirmajai naktij. Tev ir plāns ar vietām, kuras vēlies apmeklēt, taču nezini, vai un kad tu tajās nokļūsi. Un cik ilgi tu tur būsi. Kā jau noprotams, man ikdienā viss ir saplānots, tāpēc ir forši ceļojumos rīkoties pretēji tam, kā tu dari ikdienā.

Jūs arī gribētu padzīvot ārzemēs gluži kā viena no māsām?

Esmu par to domājusi, taču nejūtos pārliecināta, vai varētu to darīt ilgstoši. Nekad neesmu bijusi ceļojumā ilgāk par 10-12 dienām, jo jau pēc nedēļas man ļoti gribas uz mājām. Vienīgais iemesls, kāpēc es to varētu izdarīt, ir aukstums. Man ļoti patīk Latvija.

Ko jūs šeit novērtējat?

To, cik mums ir skaista daba. Mums ir tik skaista jūra un šarmantas pilsētas, kas pēdējos gados manāmi attīstījušās: Liepāja, Kuldīga, Rēzekne, Cēsis, Sigulda. Katra kā tāda maza valstiņa. Un cilvēki mums ir gudri. Jā, varbūt mums drusku pašapziņas pietrūkst, bet īstenībā ar mums viss ir kārtībā.

Kādus rakstus jums visvairāk patīk veidot un rediģēt?

Tāpat kā vairumam cilvēku arī man visvairāk patīk intervijas žanrs, kas gandrīz vienmēr liek otru ieraudzīt citā gaismā. Iespējams, tur ir jaunas atziņas. Iespējams, intervija spēj uzlabot dienu. Mēdz arī gadīties, ka pēc raksta izlasīšanas neko citu vairs nespēj izdarīt, kā vienkārši piecelties un uzvārīt kafiju. Jo kas mūs emocionāli iekustina? Tie ir cilvēki un līdzpārdzīvojums, patiesas emocijas.

Laba intervija lasītājā kaut ko sakustina un rosina pārdomas. Tai ir pievienotā vērtība. Iespējams, tas ir iedvesmojošs vai neparasts dzīvesstāsts. Stāsts par cilvēku, kas pārvarējis sarežģītu situāciju, un tu lasi un nodomā: ārprāts, kam viņš ir gājis cauri! Tas ir apbrīnojami, ko cilvēks spēj izturēt.

Ar kuru interviju jūs ļoti lepojaties?

Es nezinu. Es neprotu lepoties. Manuprāt, neesmu tas cilvēks, kas prot ļoti labi uzrakstīt interviju vai uzdot īstos jautājumus. Es to sen neesmu darījusi. Esmu pamanījusi, ka ļoti daudz žurnālistu grib rakstīt intervijas. Un visi domā, ka viņi to var. Tā nav. Katram ir jādara tas, ko viņš prot. Atgriežoties pie jautājuma, es drīzāk ļoti lepojos ar vairākiem žurnāla numuriem, ko esam izveidojuši. Piemēram, Pastaigā mums tas ir sieviešu sasniegumu tops, kas parāda tendences sabiedrībā, izceļot gaismā sievietes, kas dara daudz. Tādas sievietes, kas netiek bieži izceltas medijos.

No kurām sievietēm jūs visvairāk iedvesmojaties?

Tas skanēs šausmīgi klišejiski, bet pirmā, kas man nāk prātā, ir Vaira Vīķe-Freiberga. Tas, ko viņa ir izdarījusi Latvijas ārpolitikā, ir fantastiski. Es tiešām apbrīnoju gan viņas devumu, gan intelektu, gan spēju performēt ar pasaules līderiem. Viņa joprojām nebaidās paust savu viedokli un ir ar asu prātu cienījamā vecumā.

Vai, jūsuprāt, sievietes tiek pietiekami reprezentētas dažādās jomās?

Man šķiet, ka žurnālistikā sieviešu ir pietiekami, bet politikā noteikti varētu būt vairāk. Es par šo jautājumu nesen, veidojot žurnāla OK! rakstu, runāju ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu. Vienojāmies, ka Latvijas ārpolitikā noteikti vajadzētu vairāk sievietes. Mums tomēr ir profesijas, kas ir tikai sieviešu un vīriešu pārstāvētas. Respektīvi, politikā mums ir vairāk vīriešu, bet izglītībā –  sieviešu, kas, protams, ir saistīts ar atalgojumu. Tas ir arī stāsts par to, cik daudz patiesībā sievietes grib darīt Latvijas politikā, jo, protams, tas nav viegli. Sievietes apzinās, ka viņu vērtēs stingrāk, nekā vīrieti. Tā diemžēl ir.

Kas, jūsuprāt, ir spēcīga sieviete?

Tāda, kas apzinās savu spēku. Tāda, kas nebaidās paust savu viedokli. Tāda, kas spēj pastāvēt par sevi un savām tiesībām. Tāda, kas ar to, ko dara un saka, spēj iedvesmot un aizraut citus. Tāda, kas ir laipna un jauka pret citiem. Cilvēcīga.

Vai jūs šo raksturojumu varat attiecināt uz sevi?

Tas ir atkarīgs no situācijas un konteksta, bet droši vien, ka vairāk jā, nekā nē. Nekāds vājais es neesmu. Sievietes vispār ir spēcīgi cilvēki. Viņas nevairās no grūtībām. Labi, es nesākšu attīstīt savus feministiskos uzskatus.

Jūs esat feministe?

Es tā vienmēr jokojos, bet man patīk, ka dzīvē viss ir godīgi, kaut gan es ļoti labi apzinos, ka tā nav. Par kaut kādām lietām esmu gatava iestāties un cīnīties.  

Jūs par kaut ko pārdzīvojat šobrīd?

Vienīgais, par ko es pārdzīvoju, ir karš Ukrainā. Viss pārējais nav pārdzīvojuma vērts.

Jā, karš ļoti iespaidoja motivāciju turpināt ierasto dzīvi, strādāt. Kā jums ir ar motivāciju lūzuma brīžos ceļā uz sasniegumiem?

Ja tu vēlies jebkurā jomā kaut ko sasniegt, vienalga, vai tā ir žurnālistika vai kaut kas cits, tev ir jākāpj sev pāri. Var pačīkstēt, kāpēc gan ne. Es visu laiku čīkstu. Taču jāsaprot, ka tas, ko esi apņēmies, ir jāizdara. Nav tāda vārda “nevaru”. Tev ir jādara, un viss. Tu esi apsolījis, savs vārds ir jātur. Citi cilvēki uz tevi paļaujas, tu nevari viņus pievilt. Tieši tik vienkārši.

Gan jau būs labi. Tas tikai izklausās traki.