Žurnāliste Diana Spinu: "Mani visu laiku mēģina ievest kaut kādā istabiņā un kaut ko pateikt"

Mūsu Zoom sarunas laikā Dianai sāk riet suns. Viņa ņem suni uz rokām un parāda man – tas ir balts špics, kuru viņi nopirkuši Baltkrievijā un nelegāli atveduši uz Latviju raidījuma “Personīgās lietas” eksperimenta laikā. Viņa atstājusi suni sev. “Bēdzis no Lukašenko režīma,” smejas. Diana ir vairāku dokumentālo filmu autore, strādā žurnālistikā jau 17 gadus. Šobrīd, strādājot televīzijā, viņas darbs ir ne tikai sižetu veidošana: Diana palīdz cilvēkiem viņu grūtākajos dzīves brīžos, kad viņiem vairs nav, kur vērsties. Viņa palīdz, bezbailīgi atmaskojot nelegālās darbības, nemitīgi pētot un neapstājas, sastopoties ar grūtībām.

 Jūlija Bite, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Ģirts Raģelis

Pastāstiet par sevi!

Sāku es avīzē, ziņu nodaļā. Toreiz tas bija pats pirmais solis, visgrūtākais un vismazāk atalgotais, un tas bija labākais sākums žurnālista-iesācēja karjerai. Tālāk es kļuvu par reportieri – es dzīvoju notikumā, to izlaidu caur sevi. Bija laiks, kad biju ziņu vadītāja – tas kļuva par manu otro profilu. Ja godīgi, tas ir mans vismazāk iemīļotais profils, man šī loma nepatīk - tā kaut kādā veidā seko man pati par sevi, un joprojām vadu. Savā pamatā esmu reportieris, nevis šovmenis, nezinu, kā improvizēt vai skaisti runāt. Man ļoti patīk detalizēts darbs, rakšanās dokumentos. Kad TV5 tika slēgts un mani atlaida, mana pasaule sabruka, likās, ka viss, mana dzīve ir beigusies, un tajā nekad nebūs nekā laba. Tolaik, 2011. gada rudenī, saņēmu atļauju pilnīgi ekskluzīvai dokumentālai filmai par “Omega” pretterorisma vienību. Pilnībā iedziļinājos šajā filmā, tā mani izglāba. Tad ieinteresējās viens Latvijas ekonomikas žurnāls Kapitāls, viņiem rakstīju rakstus. Pelnīju vismaz kaut ko, lai nenomirtu no bada. Tie bija jautri laiki - banka bloķēja manu kontu, un es viņiem zvanīju un teicu: “Jūs nesaprotat, es filmu veidoju! Kāda nauda?" Tas viss bija diezgan dramatiski.

Kāpēc bloķēja?

Naudas nebija. Bet toreiz tas mani vismazāk uztrauca, man taču bija filma! Es to nofilmēju, mēs paspējām – 2012. gada novembrī notika pirmizrāde. YouTube ir pieejama nepilna versija, es ievietoju tur tikai dokumentālo daļu.

Varbūt varat pastāstīt vairāk par šo filmu?

Faktiski šī filma ir kā bize – es to pinu: mākslas daļa – dokumentālā daļa – tad atkal mākslas un atkal dokumentālā. Mākslas daļa – tā ir reālās operācijas adaptācija. Mēs šai filmai vācām viskaut ko pa visu Rīgu. Piemēram, spilvenus, lai izveidotu īstas dekorācijas. Mums bez maksas tika dota māja, kurā policisti iebruka 90.gados un glāba īstu ķīlnieci. Māja bija puspamesta, tomēr pirmajā stāvā tur dzīvoja cilvēki, bet mēs otrajā stāvā skrējām viņiem virs galvām. Tas viss bija naudas trūkuma dēļ. Kad mēs turp aizbraucām, otrajā stāvā bezpajumtnieki bija uztaisījuši sev guļamvietu, atnesuši vecas slimnīcas gultas. Mēs tur visu iztīrījām, un radījām 90. gadu atmosfēru. Mums bija lietas fotogrāfija, kur varēja redzēt, kā izskatījās dzīvoklis. Tā nu mēs izveidojām kopiju. Toreiz es izmēģināju sevi visās lomās – biju prodecente, scenāriste utt. Tad es sapratu, ka tā nav mana pasaule – mana pasaule ir dokumentāla. Man nepatīk kaut ko piedomāt klāt. Man patīk ķert momentu un parādīt to – tas ir ļoti grūti, bet dažreiz sanāk. Mani mīļākie darbi ir, piemēram, Černobiļa, kad devos uz Pripjatu, un Banka Baltija (tulk. no krievu val. «ВА-БАНК БАЛТИЯ») – milzīgs darbs. Tādi lieli projekti atnāk paši, tie gadiem briest un mani atrod. Pēc tam es strādāju LR4, bet es nevienu neesmu maldinājusi – vienmēr esmu savai priekšniecībai teikusi, ka esmu televīzijas cilvēks un, ja būs tāda iespēja, es redzu sevi televīzijā. Un 2013. gadā šāda iespēja parādījās. Mani uzaicināja uz LTV7 – sākumā tās bija tikai nakts ziņas, tagad arī to vairs nav, un 2014. gadā uzsākta krievu apraide. Mēs savācām komandu, toreiz tika uzaicināti labākie televīzijas žurnālisti no dažādiem medijiem. Tad radās raidījums "Personīgā lieta", uz kuru es no ziņām pamazām pārcēlos pavisam. Sākumā bija iecerēts, ka būs trīs vadītāji, ka mēs sēdēsim un runāsim, bet šis formāts neaizgāja un es paliku viena, turpinot būt jau analītiskās, pētnieciskās programmas vadītāja. Un es to joprojām daru, turpinu mācīties, pateicoties saviem varoņiem, jo ​​pēc katra stāsta apzinos, ka kaut ko iemācījos, kaut ko sapratu. Tēmas ir arvien sarežģītākas, un dažreiz tā ir īsta izmeklēšana. Varu pat nedaudz palielīties. Pastāv tāds juristu grupējums, kas iespējams ir krāpnieki, kuri atstāj cilvēkus bez dzīvokļiem. Tā nu cilvēki gadiem cīnās par savām tiesībām, policijā gadiem tās lietas vāc putekļus, un pēc tam tās vienkārši tiek slēgtas. Sākumā iesniedzu prokuratūrā atklātu vēstuli no žurnālista. Viena no lietām tika atjaunota, citā lietā tika iesākta disciplinārpārbaude – termiņi acīmredzami aizkavēti, ekspertīze netika veikta un sākta resoriskā pārbaude. Saskaņā ar manu informāciju tiek veikta pārbaude, un gadījumā, ja tiek apstiprināts, ka tā arī ir, tiek uzsākts kriminālprocess. Nu lūk, visu ziemu notika resoriskā pārbaude, un martā tik tiešām tika uzsākts kriminālprocess.

Kā atrodat cilvēkus, par kuriem stāstīt savos sižetos?

Viņi paši tevi atrod, viņi lūdz palīdzību.

Kā parasti meklējat tematus saviem raidījumiem?

Piemēram, tagad man atnāca ziņa telefonā: sieviete vēršas pēc palīdzības, kāds viņai pastāstījis par mani. Kad ir jau bezizejas situācija un vairs nav, kur vērsties pēc palīdzības, visas instances ir izietas – pēdējā cerība ir žurnālisti. Es vienmēr pasaku - es jums nevaru solīt, ka spēšu palīdzēt, bet ir iespēja un mēs to nevaram neizmantot. Tomēr tas vienmēr ir ļoti grūti – tās vienmēr ir nepatikšanas vai traģēdijas, un tu esi kopā ar šiem cilvēkiem un viņus morāli atbalsti.

Cik aptuveni laika nepieciešams viena sižeta izveidei?

Atkarībā no tā, kāds ir sižets. Piemēram, nopietna izmeklēšana par Džuļiku un kontrabandu prasīja sešus mēnešus. Vienlaikus neviens tevi neatbrīvo no pienākuma, ka nedēļā tev ir jāizveido viens sižets.

Dažreiz gadās tā, it īpaši, kad tas ir kāds dokumentāls projekts, piemēram, kā bija ar “Banku Baltija” – man iedeva divarpus koferus ar kasetēm. Kad tās noskatīties?

Laika ziņā bija tā, ka sezona jau gāja uz beigām, un man bija atlikušas tikai trīs nedēļas darba nodošanai. Konkrētāk, tās bija divas nedēļas, lai noskatītos kasetes, un nedēļa uz dokumentālo filmu. Tās kasetes vispār bija kaut kāds sirreālisms – es skatījos interviju, kura notika 1999.gadā, kad es faktiski vēl skolā gāju. Tu skaties intervijas ierakstu, un tas cilvēks, kurš sniedz interviju, it kā skatās uz tevi, un tu saproti, ka šī kasete gaidījusi tevi vairāk nekā 20 gadu. Intervija tika sniegta citai personai, bet patiesībā – tev. Tā ir tāda mistika.

Džuļiks. Foto no personīgā arhīva

Kā Jūs strukturējat savus sižetus?

Es ļoti izbaudu to, ko parasts cilvēks nekad neieraudzīs. Ja paskatās uz mana sižeta konstrukciju – tie vienmēr ir ļoti pārdomāti, vienmēr atšķirīgi. Tur ir tādi smalkumi, kurus iespējams saprast tikai tad, kad redzama shēma, kā šis sižets tiek uzbūvēts. Ar šo shēmu parasti spēlējos – kā salikt, kā sākt, ar ko sākt, ar ko pabeigt, kādām jābūt daļām. Piemēram, viens no maniem sižetiem bija par to, kā Latvijā tika ieviesta ārkārtas situācija vīrusa Covid-19 izplatības dēļ, un es stāstu par cilvēkiem, kuri šī iemesla dēļ ļoti cietuši. Sameklēju trīs varoņus – trīs reālus stāstus. Un, tā kā mana programma tomēr ir analītiska, man vajag ne tikai emocijas, bet arī jāanalizē, jāapstrādā informācija, lai saprastu, kas notiek. Nu lūk, viena restorāna stāsts. Es to veidoju tā, lai ir gabals uz piecām minūtēm, bez jebkādas aizkadra balss – pēc iespējas, es pat izgriežu visus savus jautājumus. Tas ir ļoti grūti – izveidot stāstu, lai tas būtu saprotams un īss, ne vairāk par 3-5 minūtēm garš. Un tikai balstās uz to, kā cilvēks staigā un stāsta. Tam seko statistika – cik cilvēku palikuši bez darba, grafiki, kādas jomas ir cietušas, kur tagad nepieciešami darbinieki un kādas ir iespējas. Pēc tam intervija ar speciālistu kā apstiprinājums. Kad intervija beidzas, es it kā izveidoju tādu tiltiņu – viņi saka, ka cilvēkiem, kuri ir pielāgojušies šiem sarežģītiem apstākļiem, viss ir labi un, ka darbs viņiem būs. Un šeit sākas cits stāsts – par uzņēmēju, kurš pagājušā gada martā taisījies atvērt konferenču centru, viņš bijis ģenerāldirektors. Rezultātā viņi nevarēja atvērties laicīgi, nedaudz pastrādāja vasarā, bet tagad šis centrs atkal ir slēgts, viņam nācās pamest savu amatu, un tagad viņš ir pārorientējies. Tie ir biznesa cilvēki, viņi vienmēr izdzīvo. Tādā veidā man sanācis tāds kā tiltiņš. Tālāk es sniedzu ekonomisko statistiku, skatos, kas ar ekonomiku ir noticis šī gada laikā, jo tā ir kritusi, un kādas ir nākotnes prognozes. Tad atkal intervija ar speciālistu, kurš to apstiprina. Un šis speciālists saka – jā, tagad mēs visi vakcinēsimies un ekonomika sāks atjaunoties, bet izklaides joma būs tā, kas atgriezīsies vēlāk par visām pārējām. Un šeit man ir trešais stāsts – gandrīz bez maniem jautājumiem, tikai mūziķa stāsts, kurš saka, cik viņam ir grūti. Tā nu, ja skatās uz šo shēmu – parasts cilvēks to nesapratīs, bet, ja iedziļinās, ir saprotams, ka tas ir ļoti interesanti.

Kādas ētiskās problēmas esat konstatējusi darbā?

Tas ir ļoti sarežģīti, jo šī ir ļoti plaša tēma. Piemēram, vai varu izpaust informāciju, kuru izpaust nevar? Vai arī, vai varu analizēt dokumentus, kuriem ir ierobežota pieeja? Vai varu ienākt privātajā teritorijā? Visi šie jautājumi attiecas uz ētiku. Nu, vienkāršs piemērs ir kucēna kontrolpirkums – faktiski eksperimenta dēļ mēs nopirkām dzīvu būtni. Dažiem tas var šķist neētiski. Bet mums bija iemesli tā rīkoties. Sabiedrības labā. Kad sākās izmeklēšana, mēs sapratām, ka pat atbildīgie PVD dienesti (Pārtikas un veterinārais dienests) zina par noziegumu. Viņi to atzina intervijā, taču teica, ka mēs nevaram nevienu noķert aiz rokas. Tad mēs nolēmām - noķert aiz rokas. Un nebija cita ceļa, kā iegādāties kucēnu. Parādīt visu ceļu, visu shēmu, kā piemēru, izmantojot vienu kucēnu. Pirms pirkuma mēs apspriedāmies un man teica, ka mēs varam pirkt, tikai, ja atradīšu viņam saimniekus. Proti, pēc reportāžas viņš dosies uz mājām, nevis uz patversmi. Es tā arī izdarīju, ilgi nemeklēju. Bet mēs vienmēr konsultējamies ar juristiem, vienmēr izvērtējam sabiedrības intereses. Ja sabiedrības intereses izrādās lielākas, tad mēs to darām, riskējam. Izmeklēšana nozīmē, ka jūs rokat dziļi, ļoti dziļi. Un ir jāsagatavojas tam, ka tu vari atklāt ko tādu, kas izmainīs visu sākotnējo struktūru. Varonis atnāk pie tevis ar vienu, bet tu rezultātā atklāj ko pavisam citu.

Īstā skola ir tikai dzīve. Tā nu, sākot ar avīzi, pa solītim augstāk un augstāk es ceļos un turpinu mācīties. Un, teiksim tā, es neuzskatu, ka šobrīd esmu kaut kādā augstā līmenī – es turpinu mācīties. Es to saucu par tādu kā mozaīkas salikšanu – katrai sižeta daļai ir sava vieta, un šīs daļas saliekas kopā pašas par sevi. Katra daļa, katra detaļa, katrs fakts pēkšņi apvienojas kopīgā gabalā.

Sanāk, ka visas tēmas sniedz paši cilvēki?

Arī pati dzīve. Tā pati krīze – mēs nevaram nestāstīt. Mēs atskatāmies uz visu nedēļu, uz to, kas vispār notiek. Kad sākās Covid-19, mēs apzinājāmies, ka mums visu raidījumu jātaisa par Covid-19: jāpaskaidro, kas tas ir, vai ir zāles utt. Bet nav tā, ka tu sēdi un ar vienu tēmu strādā. Man arī šobrīd ir vairākas tēmas.

Vai gadījumos, ja Jūs iesūdz tiesā, ir kāda aizsardzība?

Protams, Latvijas Televīzijai ir juristi. Bet es nesēdēju rokas klēpī salikusi, es veicu izmeklēšanu. Es tev stāstīju, ko mēs esam panākuši – runāju par šo juristu grupējumu. Viņi rakstījuši Latvijas Žurnālistu savienībai – savienība veikusi izmeklēšanu. Bija ētiskā komisija, kas veica izmeklēšanu, un viņi nekādu kļūdu manā darbā nav atraduši. Pēc tam es pati veicu izmeklēšanu un vērsos pie ģenerālprokurora un policijas priekšnieka – tolaik bija priekšnieka pienākumu izpildītājs Grišins. Ir fakti, ka, iespējams, notikusi krāpniecība. Rezultātā jau ir sācies kriminālprocess. Bet tu nekad neesi pasargāts no tā, ka kāds, kuram uzticies, tevi pievils, un tas ir grūti. Esmu pārliecināta par savu darbu, par savu godīgumu un objektivitāti – šis sižets tika veidots pēc visiem žurnālistikas likumiem. Bet tik un tā - tu apzinies, ka tādi žurnālistikas profesionāļi pārbauda tevi, tavu darbu, tu ļoti uztraucies. Pārdzīvoju. Bet tajā pašā laikā uz to visu skatos un domāju - tas ir mana darba novērtējums, un tas nozīmē, ka manam darbam ir vērtība. Bet nevēlos, lai kāds to pārdzīvotu, tas ir morāli ļoti grūti.

Kā pati sevi pārbaudāt?

Tu pārbaudi informāciju miljoniem reižu. Tev jāizmanto vismaz divi avoti... Dažreiz ir tā, ka tu jau skaties visos šajos dokumentos un neko neredzi, un domā, vai es pareizi sapratu? Vai precīzi? No cilvēku kļūdām neviens nav pasargāts. Bet katra kļūda tev kaut ko iemāca.

Un zini, kas ir pats smieklīgākais? Skatītājs vai reportāžas varonis var tev piedot jebkuru kļūdu, izņemot vienu – ja tu kļūdījies vārdā un uzvārdā. To cilvēks tev nekad nepiedos.

Vārdus un uzvārdus es pārbaudu trīsreiz vairāk, tur visbiežāk gadās kļūdas. Cilvēki domā – ja tu nevari atcerēties, kā mani sauc, kā es varu tev ticēt?

Vai esat kādreiz saņēmusi draudus?

Man bija personīgais maniaks – ar šizofrēniju. Netieši visu laiku ir bijuši mēģinājumi ievest mani kaut kādā istabiņā un kaut ko pateikt, bet es to nepieļauju.

Fiziski?

Centušies sarunāt. Es toreiz vienu bandu atmaskoju. Latviešu MMM – stāstījuši cilvēkiem, it kā viņi izgudrojuši mūžīgās kustības mašīnu, kura ražoja elektrību. Solīja samazināt elektrības izmaksas līdz 75%. Tika vākta nauda rūpnīcas celtniecībai, lai ražotu mašīnu, kuras nav. Tonedēļ, kad man nodeva dokumentus, manai mašīnai izsita logu. No policijas paziņojumu neesmu saņēmusi, nezinu, kā beidzās izmeklēšana. Protams, uz stikla nebija rakstīts, ka, re, tas tev ir par šo un šo. Varbūt, ka tas bijis gadījums vai sakritība. Bet tas, ka man toreiz bija nodoti dokumenti un gatavojās sižets, un vienlaikus man kāds izsit logu mašīnā – tas notika. Bet cīnās dažādos veidos – juristu grupējums arī ar mani cīnās, un tas ir sliktāk nekā draudi. Viņi rakstījuši sūdzības žurnālistu ētikas padomē, viņi iesūdzēja mani tiesā par neslavas celšanu – es uzskatu, ka tas ir sliktāk nekā draudi.

Vai esat saskārusies ar necieņu tāpēc, ka esat sieviete žurnāliste?

Tagad ir šausminoša necieņa sakarā ar Covid-19. Mani tas ļoti apvaino. Arī privātajos ziņojumos rakstījuši – mēs jūs cienām, bet saprotam, ka jūs visi esat uzpirkti. It kā mums valdība maksājot naudu. Un tie komentāri! Tu skaties un domā – tu taču dari tik lielu darbu! Piemēram, es salīdzināju, ar ko Covid-19 atšķiras no gripas. Tas ir milzīgs darbs. Man bija interesanti – es ņēmu dažādus blokus, molekulārā stadija, pašas slimības simptomi, ārstēšanās stadija... Es braucu pie vieniem zinātniekiem, pie otriem, un pie ārstiem slimnīcās, lai uzzinātu, ko viņi redz. Bija ļoti interesants darbs. Un tad es atveru komentārus, un tur tās šausmas, ka mūs visus algo valdība, nav tikai skaidrs, kam tas vajadzīgs un kādēļ. Bet tu centies cilvēkus izglītot. Piemēram, vēl viena mana mīļākā sērija – Tēvzemes dūmi (tulk. no krievu val. Дым отечества). Es ņēmu deviņus dažādus objektus – man ļoti patīk pamestās ēkas, un vēl patīk vēsture. Mani ļoti interesēja šīs vietas vēsture, kas ar to bijis un kas ir tagad. Tur bija viena sērija, veltīta RAF (Rīgas Autobusu Fabrikas) rūpnīcai. Tur bija tādi busiņi. Es stāstīju par rūpnīcu un par šīm mašīnām. Mēs braucām uz Jelgavu – uz industriālo parku, tolaik tur bija daudz pamestu ēku.

Man ļāva pabraukt ar šo autobusu. Es apsēdos un pēc savām izjūtām pastāstīju par to, kā ir ar šādu mašīnu braukt, pastāstīju par saviem iespaidiem. Cik netīrumu es pēc tam izlasīju komentāros! Tas bija šausmīgi.

Stulbā blondīne – brauc tikai ar ārzemju mašīnām. Un tad tu domā – kam tu visu to darīji? Priekš kam negulēji naktīs? Bet vēlāk es to atlaižu – desmit reizes saskaitu līdz desmit un eju tālāk tur, kur man ir interesanti. Uz šiem cilvēkiem neskatos. Necenšos iegūt vispārēju atzinību – mani tas neinteresē.

Mani interesē stāsts, mani interesē dzīve, es vēlos atstāt kaut ko sev un citiem, lai atcerētos.

Kāds pēc tam meklēs informāciju par šo rūpnīcu, atradīs manu dokumentālo projektu, paskatīsies, paņems kaut ko sev – es viņu dēļ strādāju. Bet vispārējā atzinība mani neinteresē.

Interviju veidojusi Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmas "Žurnālistika" studente Jūlija Bite, izstrādājot bakalaura darbu “Radošais darbs - Interviju sērija ar pētnieciskajiem žurnālistiem”.