Dārgumi zem rūsas
Ivars Kukainis ir aizrautīgs automašīnu restaurētājs. Viņš pēc izglītības ir elektrosakaru jeb telekomunikāciju inženieris, tomēr šobrīd pamatdarbs ir informāciju tehnoloģiju jomā, bet brīvais laiks paiet savā garāžā, atjaunojot vecas automašīnas. Kā viņš pats uzsver: "Tas ir tikai hobijs, ar to naudu nepelnu." Ivars nav nevienā skolā mācījies automašīnu remontu vai restaurēšanu, visas prasmes apgūtas pašmācības ceļā. Atjaunojot automašīnas, viņam izdodas atdzīvināt sen aizmirstus mehānismus un iedot tiem otru iespēju izripot ielās.
Ričards Vasiļjevs, Krišjānis Augusts Strazds, Katrīna Lukaševica, Irīna Diāna Surgunte, Studentu medijs Skaļāk
Ivara stāsts par automašīnu restaurāciju sākās 18 gadu vecumā, kad viņš iegādājās pirmo auto savā mūžā - žiguli, otro modeli pikapu. Ar to viņam saistās īpašas atmiņas – sākotnēji bažas, bet beigās liels gandarījums par paveikto.
Kādi ir automašīnu restaurēšanas pamatposmi?
Tas atkarīgs no tā, cik ļoti mašīna ir bojāta - vai tai ir jānomaina tikai dažas detaļas, vai tā ir jāpārveido pilnībā. Jāsāk ar to, ka mašīna ir jādabū pilnīgi plika, tā teikt, līdz dzelzim. Tad dzelzis jāsāk nogruntēt, pēc tam pretrūsas apstrāde, gruntēšana, metināšanas darbi, pēc tam jāapstrādā ar pretkorozijas līdzekļiem, lai tā neturpinātu rūsēt. Krāsošana notiek paralēli. Process ir ļoti garš, beigās jāsāk likt atpakaļ visu, kas trūkst. Bet tā vienkārši sakot, pamatā jādabū pliki bleķi, pēc tam tie jāapstrādā, līdz nokļūstam pie vēlamā rezultāta.
Cik daudz laika prasa automašīnu restaurēšana?
Tas var būt sākot no vairākiem mēnešiem līdz pat vairākiem gadiem.
Kas auto restaurēšanas procesā ir vissarežģītākais?
Nezinu, vai var nosaukt kaut ko par ļoti sarežģītu, bet ir jāpieiet ar augstu atbildības sajūtu motoram. Tas ir jāsaliek precīzi, tā lai pēc kāda laika tas nav atkal jāplēš vaļā. Protams, ar augstu atbildības sajūtu ir jāveic arī metināšanas darbi, ja tas skar kādas nesošās konstrukcijas, jābūt īpaši piesardzīgam, jo vajag jau, lai tas dzelzs gabals arī kvalitatīvi turas kopā. Auto ir arī skaisti jānokrāso, lai tas spīdētu un laistītos, nebūtu ar pleķiem. Tie tādi trīs ķēpīgie procesi, nevis vissarežģītākie. Jebkuram darbam ir vajadzīga milzīga pacietība, ja cilvēkam nav pacietības, tad, es teiktu, labāk nemaz nesāciet.
Kādas ir automašīnu restaurācijas izmaksas?
Restaurējot automašīnu, izmaksas ir lielas. Ja daudz ko daru pats, relatīvi naudu sanāk ietaupīt, bet ļoti daudz patērēju savu laiku. Ja es gribētu lai manā vietā šo darbu izdara kāds cits, tad te bez desmit tūkstošiem noteikti nekas nenotiktu.
Kas ir vispatīkamākais auto restaurēšanā?
Protams, rezultāts – tad, kad restaurācija ir pabeigta. Tad ir sajūta - jā, es to izdarīju, tagad kādu laiku to nedarīšu, - bet pēc tam jau atkal gribas.
Cik daudz auto līdz šim ir restaurēti un kādas markas?
Kārtīgi restaurētas piecas vai sešas, bet caur manām rokām ir izgājušas kādas 50 vai 60 automašīnas. Pirmās mašīnas bija žiguļi VAZ, bet pēc tam jau parādījās ārzemju auto. No tiem pirmie bija opeļi, kas nāca no Vācijas 90. gadu beigās.
Kura ir visvecākā restaurētā automašīna?
Visvecākā, man šķiet, bija pirmais žigulis, tas varētu būt kāds 1974. gads. Vecākas man nav bijušas.
Kurš restaurētais auto spilgti palicis atmiņā?
Noteikti pati pirmā mašīna, kuru pamodināju no miroņiem. Pēc pāris gadiem bija arī līdzīga situācija. Kaimiņš atstūma auto un lūdza palīgā, viņš teica: “Tu te kaut ko dari, varbūt vari izlīdzēt, saliec man arī auto”. Viņš atstūma pliku bleķa kasti, bet pēc mēneša tā pārtapa braucamā auto.
Jūsu garāžā šobrīd atrodas mopēds, vai par to ir kāds īpašs stāsts?
Rīga 13. markas mopēdu krusttēvs uzdāvināja vienam no maniem dēliem. Tas daudzus gadus stāvēja garāžā. Vēl pat saglabājies tā vēsturiskais numurs. Tad mēs kopā ar dēliem nolēmām, ka tas ir jāsataisa. Sākām aizpagājušajā vasarā. Pārlikām, salikām, pārkrāsojām, piereģistrējām, sakārtojām dokumentus, pat bija OCTA nopirkta. Rezultātā varēja pat pa ielu braukt. Viss bija licencēti.
Kādi ir nākotnes plāni saistībā ar automašīnu restaurēšanu?
Par muzeju es noteikti nedomāju, jo man pašam šo transportu vairs nav. Tie jau aizgājuši kaut kur pasaulē. Pagaidām nav plānu arī par konkrētu automašīnu. Varbūt hipiju busiņš, kāds Volkswagen T1 vai T2, bet šobrīd ir jātiek galā ar iesākto RAF “Latvija” automašīnu.