Kultūras leģenda. Ēvalds Valters: mūža lielākā un galvenā mīlestība – valoda un literatūra

Kad Ēvalds Valters gatavojās atzīmēt 100 gadu jubileju, viņu intervēja daudzi mediji, un aktieris atzina, ka pēc viņa ir pārsteidzoši liels pieprasījums. “Visi grib zināt, ar kādām tiesībām es šeit vēl atrodos,” jokoja Valters. Viņš izteicās, ka labprāt nodzīvotu līdz 106 gadiem, lai sava mūža bilancē varētu atzīmēt, ka dzīvojis trijos gadsimtos – 19., 20. un 21.

Diemžēl tas nesanāca, tomēr līdz simtam viņš aizrāva ļoti braši. Dzīves nogalē Valters dzīvoja piektajā stāvā un par nokļūšanu līdz tam nemaz nesūdzējās. “Nekā briesmīga. Es to izdaru pavisam mierīgi.” Kad ārsts mērīja aktierim asinsspiedienu, viņš bija spiests atzīt, ka nemaz īsti nezina, vai tas ir normāls, jo Medicīnas akadēmijā neesot mācīts, kādam asinsspiedienam jābūt 100 gadu vecam cilvēkam.

Ēvalds Valters bija ne tikai veselīga dzīvesveida, bet arī veselīgas domāšanas piekritējs. Savās intervijās viņš vairākkārt uzsvēris pozitīvas domāšanas un pozitīvu emociju nozīmību. Viņš bija arī liels grāmatu lasītājs, interesējās par franču literatūru un jogu. 1995. gadā Ēvalds Valters tika iekļauts 20. gs. ievērojamāko cilvēku sarakstā Kembridžas enciklopēdijā "Who Will be Who in the 21st Century".

Ēvalds Valters piedzima 1894. gada 2. aprīlī Kuldīgas apriņķa Egleniekos. Viņa tēvs Miķelis bija mežsargs, māte Anna – audēja. Kad Ēvaldam bija tikai trīs gadi, tēvs traģiski gāja bojā – viņam uzkrita baļķis. Anna ar sešiem bērniem bija spiesta pamest mājas Egleniekos un pārcelties uz Kuldīgu.

Ģimenes rocība nebija liela, tāpēc jau sešu gadu vecumā Ēvalds sāka iet ganos. Pamata izglītību viņš ieguva Kuldīgas ministrijas skolā, bet vēlāk izmēģināja spēkus dažādos darbos – bija dārznieks, burtlicis, frizieris, kā arī strādāja sērkociņu fabrikā "Vulkāns".

Vēlāk dzīves gaitas viņu aizveda uz Maskavu, kur Valters ieradās, lai strādātu kādā vīna fabrikā. “Maskavā es sailgojos pēc savas tēvu zemes, tāpēc pieteicos latviešu strēlniekos,” viņš stāstīja. Tas notika 1915. gadā, turklāt pavisam brīvprātīgi, neviens ar varu viņu nedzina. Tobrīd Valters skaitījās vienīgais ģimenes apgādnieks, tāpēc bija atbrīvots no karaklausības. Izsakot gatavību karot, viņš kļuva par latviešu strēlnieku 5. Zemgales pulkā, kuru komandēja leģendārais pulkvedis Jukums Vācietis.

Atceroties piedzīvotās kara šausmas, Valters neslēpa, ka vissāpīgākais brīdis viņa mūžā bijis Tīreļpurvā pēc Ziemassvētku kaujām, kad vajadzēja apbedīt kritušos biedrus. “Jūs nevarat iedomāties, kāds ir cilvēka ķermenis, kad viņš krīt, uzbrukumā ejot, – cik dažādas ir tā izteiksmes! Pozas ir tādas… Un ziemā nevar viņu nekādi dabūt kapā iekšā. Viņš ir jāatliec, un tas ir briesmīgs darbs!”

Sals kritušos kareivjus bija saliecis nedabiskās pozās, un dzīvi palikušajiem bija viņu ķermeņi jāatloka un jāgulda zemē. Lielie masu kapi Valteram rādījušies murgos līdz pat dzīves beigām. Karā Valters piedzīvojis arī kādu liktenīgu izglābšanos, kad cita karavīra vietā devies pēc ūdens. Kad atgriezies, no zemnīcas nekas vairs nebija palicis pāri. Karavīru dzīvības bija paņēmis šāviņš.

Būdams strēlniekos, Valters izmēģināja savas spējas aktiermākslā un kļuva par aktieri karavīru teātrī. Viena no viņa pirmajām lomām bija krodzinieks Mērnieku laikos. Perekopā viņi spēlējuši izrādi, kad visapkārt sākušas krist granātas un tikuši ievainoti vairāki karavīri. Uz 15 minūtēm izrādi pārtraukuši, pēc tam spēlējuši tālāk.

Savas kara gaitas Valters aizvadīja bez būtiskiem ievainojumiem. Tiesa gan, reiz viņš tika kontuzēts. Tad nav spējis valdīt pār savām domām un apzināties reālo situāciju, tomēr pēc piecām sešām stundām atguvies. Pats Valters uzsvēra, ka krievu armijā nekad nav dienējis, jo bijis Latvijas armijas kareivis. “Strēlniekos karoju Krievijā. Tur mūs sauca par sarkanajiem, kaut gan nekādi sarkanie neesam bijuši. Jukums Vācietis arī nav bijis nekāds sarkanais, kaut viņu pie tiem pieskaitīja, jo viņš aizstāvēja Ļeņinu. Bet Ļeņins toreiz bija ļoti derīgs cilvēks, viņš deva latviešiem iespēju nodibināt savu brīvvalsti. Tas ir fakts, to nevar noliegt. Savā valstī gan Ļeņins nodarīja daudz ļauna, pabāza to zem komunistu varas. Tādi notikumi ir bijuši, un es esmu piedalījies visās tajās pārvērtībās. Liktenim labpaticis mani izvadīt šiem vēsturiskajiem notikumiem cauri bez lieliem traucējumiem.”

Kā atceras paziņas, Valters bijis diezgan mazrunīgs, toties vajadzības gadījumā varējis būt ass. Aktiera dzīvesbiedre Vera Gribača atklāj, ka arī ģimenē viņš bijis izteikti nerunīgs, tāpēc mājās bieži valdījis pilnīgs klusums. Valters izvairījies no kompānijām un saietiem, bijis mierīgs un nesteidzīgs. “Mums nevajag skriet, bet vienmēr laikā iet,” viņš mēdzis teikt. Protams, daudzus interesēja Ēvalda Valtera ilgā mūža noslēpums. Viņš stāstīja, ka ilgmūžības gēnu mantojis no senčiem. Aktiera māte nodzīvojusi 96 gadus, vecākā māsa aizgājusi mūžībā 98 gadu vecumā. Nekādas īpašas metodes ilgai dzīvošanai viņam neesot. Savā laikā viņš burājis, peldējis, airējis. Ūdeņi – tā esot viņa stihija. Aktieris uzsvēra, ka viņš nesmēķē un sevišķi neaizraujas ar alkoholu. Un ļoti reti traucē ārstus. “Galvenais – kopt garu, nevis miesu,” atgādināja Valters.

Interesanti, ka jaunībā Ēvaldu sauca par Melno Strazdu. Viņam bija latviešu puisim netipiska āriene – melni mati, tumšas acis, biezas uzacis, jutekliskas lūpas. Izskats bija pietiekami eksotisks, lai par sieviešu uzmanību nevarētu sūdzēties. Viņa uzticīgā dzīvesbiedre, ar kuru Valters kopā pavadīja savas dzīves beigu periodu, bija Dailes teātra aktrise Vera Gribača. Arī šeit izpaudās Valtera jauneklīgums – aktieris apņēma sievu, kas par viņu bija 33 gadus jaunāka. Kad Valteram bija 66 gadi, ģimenē piedzima dēls Raits.

Savu vienkāršību un pieticību aktieris saglabāja līdz pat mūža galam. Dzīves beigu periodā viņš vislabprātāk uzturējās savās lauku mājās Kuldīgas pusē, kur arī noslēdzās viņa mūža gājums. Ēvalds Valters devās mūžībā 1994. gada 26. septembrī. Atvadīšanās no leģendārā aktiera notika Latviešu biedrības namā, viņu apglabāja Brāļu kapos.

Autore: Kristīne Līvmane

Foto: www.kuldigasmuzejs.lv