Mazie pārpratumi un mājīgas noskaņas. Saruna ar Henrietu Verhoustinsku

Mēs sēžam mājīgā gaisotnē ap lielu virtuves galdu, uz kura stāv āboli no viņas dārza, trīs kafijas krūzes un šokolāde. Fonā ņaud kaķis Sāris. Henrieta Verhoustinska ir žurnāliste, teātra kritiķe un kultūras mediju profesionāle, un viņas darbība jau vairāk nekā divdesmit gadus ir saistīta ar Latvijas kultūras žurnālistiku un televīziju. Henrieta ir arī dokumentālo filmu scenāriju autore un redaktore. Ar viņas līdzdalību tapušas vairākas dokumentālās filmas, kas ir novērtētas ar Latvijas Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps.

Ieva Lūse, Lūcija Luīze Zīrupa, Studentu medijs Skaļāk

Kādas atmiņas jums ir no studiju gadiem?

Es atceros studiju procesu kā intelektuālu un piesātinātu laiku savā dzīvē. Tā bija izteiksmīga bohēma. Mēs ļoti intensīvi studējām un apmeklējām septiņas vai astoņas lekcijas dienā. Pēc tam gājām pie mūsu kursa vadītājas Silvijas Radzobes, ļoti pazīstamas teātra kritiķes, vai arī gājām uz teātri. Ļoti ātri sadraudzējāmies ar dažādiem jaunajiem aktieriem un režisoriem, un tā bija bohēma, kuras mūsdienās ir ļoti maz, bet nevarētu teikt, ka es par to īpaši skumstu. 

Jūs sākotnēji bijāt plānojusi iet studēt citur.

Tas bija ļoti smieklīgs un liktenīgs notikums manā dzīvē. Es stājos Latvijas Kultūras akadēmijā uz norvēģu kultūras sakariem, jo man ļoti patika norvēģu literatūra. Vācu valodas eksāmenā saņēmu astoņas balles un zināju, ka tur ir divdesmit cilvēki uz vienu vietu. Domāju, ka noteikti būs kādi, kam būs desmit gan svešvalodā, gan sacerējumā, un tāpēc uz sacerējumu nemaz neaizgāju. Pēc tam uzzināju, ka programmā ir tikuši arī cilvēki ar septiņpadsmit punktiem, un es būtu varējusi startēt tur. 

Paralēli stājos filologos, jo man labi padevās sacerējumi un patika rakstīt, arī skolotāji slavēja. Togad Silvija Radzobe filoloģijas programmā pirmo reizi kā apakšplūsmu uzņēma teātra kritiķus. Tur gāja kā pa celmiem. Es par to uzzināju starp eksāmeniem un ļoti protestēju. Silvija man pēc tam visu mūžu pieminēja, ka esmu iebrāzusies kabinetā, sakot, ka nestājos uz teātra kritiķiem. Man par teātri nebija nekādas nojausmas, un baidījos, ka uzdos specifiskus jautājumus un es izgāzīšos. Par spīti tam, ka biju kategoriski protestējusi pret to, ka mani ieliek teātra kritiķos, šī informācija kaut kur pazuda. Kaut arī kārtoju parastos filologu eksāmenus, 31. augustā, atnākot uz fakultāti, ieraudzīju, ka esmu teātra kritiķu grupā. Mans tā brīža dzīvesbiedrs, kura ģimene bieži apmeklēja teātri, teica: ''Tas taču ir forši, paliec!'', jo biju domājusi iet skaidroties. 

Tas bija brīnišķīgi, jo nezinu, kā būtu izturējusi filologos ar valodniecības priekšmetiem, kas man nav nekas aizraujošs. Nejauši tiku teātra kritiķos un arī izlozes secībā tiku izvēlēta par kursa vecāko. Tomēr esmu liktenim pateicīga, jo studēt pie Silvijas Radzobes bija intelektuāli, intensīvi un ļoti jaudīgi. Viņa vadīja kursu ar entuziasmu un bija harizmātiska personība. 

Nejauši tiku teātra kritiķos un arī izlozes secībā tiku izvēlēta par kursa vecāko. Tomēr esmu liktenim pateicīga, jo studēt pie Silvijas Radzobes bija intelektuāli, intensīvi un ļoti jaudīgi.

Jau pirmajā kursā aizbraucām uz teātra festivālu Baltkrievijā un otrajā kursā iepazināmies ar Artūru Skrastiņu, Baibu Broku, Kasparu Znotiņu un Andri Keišu, kas tobrīd arī sāka studēt [Latvijas Kultūras akadēmijā]. Braucām arī uz Daugavpili, kur Daugavpils teātrī aktieris Pēteris Krilovs vadīja aktieru kursus. Tur studēja Vilis Daudziņš, Andis Strods, Andris Makovskis un Zane Burnicka. Mēs palikām Daugavpilī dienām ilgi, kavējot lekcijas un apēdot aktieriem, kuri dzīvoja ārkārtīgā nabadzībā, pēdējo biezpienu un no laukiem sūtītos kartupeļus. 

Apmeklējām arī izrādes, mēģinājumus. Bija jānosēž no galda perioda līdz pirmizrādei. Man paveicās, ka Arnolds Liniņš, tolaik Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs, iestudēja detektīvu Nacionālajā teātrī. Tur spēlēja Ivars Puga, Uldis Dumpis un citi grandi, un pēc mēģinājumiem notika pasēdēšanas. Aktieri pēc tam teica, ka mēģinājumi, kuros mēs bijām klāt, esot bijuši pilnīgi cita tipa mēģinājumi. Mēģinājumos, kuros mēs nebijām, Arnolds teica: “Nāc no kreisās uz labo!”, bet tad, kad mēs bijām, viņš skaidroja, kāpēc ir jānāk no kreisās uz labo un kas šobrīd norisinās aktierī. 

Mēs palikām Daugavpilī dienām ilgi, kavējot lekcijas un apēdot aktieriem, kuri dzīvoja ārkārtīgā nabadzībā, pēdējo biezpienu un no laukiem sūtītos kartupeļus. 

 Vai ir kas tāds, ko jūs būtu gribējusi zināt, sākot teātra kritiķes un žurnālistes darbu?

Būtu gribējusi zināt, ka cilvēki ne vienmēr stāsta patiesību. Ka informācija ir jāpārbauda un cilvēku atmiņa mēdz pievilt. Es rakstīju bakalaura darbu par Alvja Hermaņa pirmajām postmodernisma izrādēm. Intervēju viņa kursa vadītāju Māru Ķimeli, kura man stāstīja: “Kad Alvis bija Amerikā, viņš strādāja par apkopēju vai trauku mazgātāju, vai ko tādu.” Es to ierakstīju savā bakalaura darbā. Pēc tam, kad bakalaura darbs bija gatavs un iedevu Alvim pārlasīt, viņš teica: “Ārprāts, kādas muļķības! Es nekad neesmu mazgājis traukus.” Ķimele bija mazliet piedomājusi klāt, lai parādītu, kādām grūtībām viņš gājis cauri. 

Vēl viena lieta, ko būtu gribējusi zināt, ir tā, ka ne visi cilvēki ir gatavi uzreiz izplatīt, izklāstīt un momentā visu stāstīt. Ja tas ir tik atklāts un ekstraverts cilvēks kā es, tas ir citādāk, bet ne visi tādi ir. Ir introverti, noslēgti cilvēki. Būtu to gribējusi zināt, pirms sāku strādāt televīzijā, kur ir ļoti kompaktā un īsā laikā jānovada intervijas. Ir nepieciešams paredzēt laiku cilvēka atvēršanai, pieradināšanai un jāļauj viņam ierunāties, bet pirmajās Kultūrdevās bija tā, ka cilvēks ir knapi sācis ierunāties, bet mums jau jābeidz.

Kad bija lekcijas vai nodarbības, kas jums sagādāja vislielākās galvassāpes? 

Man bija sarežģītas attiecības ar latviešu literatūras pasniedzēju Vilni Eihvaldu, par kuru Silvija stāstīja, ka viņš ir leģendārs un brīnišķīgs pasniedzējs, kas liek iemīlēties latviešu dzejā, un Veidenbaums viņam bija īpaši tuvs. Mūsu laikā viņš jau bija stipri gados un lietoja alkoholu, kaut kā arī nepavilka tēmas, un mēs pārstājām iet uz viņa lekcijām. Silvija bija to padzirdējusi un šausmīgi sašutusi, prasīja, kāpēc tā. Mēs teicām, ir tā un tā, un ir garlaicīgi. 

Silvija atnāca uz lekciju, un, protams, ka šajā lekcijā Vilnis atplauka un staroja. Viņš bija dziļš, interesants, un Silvija teica: “Kas jums ir, viņš ir brīnišķīgs pasniedzējs.” Viss beidzās ar to, ka latviešu literatūrā bakalaura eksāmenus kārtoju pēc savām vidusskolas kladēm. Man vidusskolā bija brīnišķīga skolotāja. Mēs bijām izlasījuši visus autorus un viņa ļoti daudz ieguldīja ārpus mācību grāmatu programmas.

Vai jums ir kāds kursa biedrs, kuram jūs gribētu pateikt paldies?

Gribētu pateikt paldies [teātra kritiķei] Līgai Ulbertei. Viņai jau pirmā kursa beigās piedzima bērniņš, bet, kā jūs domājat, kura no mums vairāk bastoja lekcijas – viņa ar savu mazo bērnu vai es ar savu bohēmisko dzīvesveidu? Viņai bija brīnišķīgi pieraksti ļoti labā rokrakstā, kurus es sākumā godprātīgi pārrakstīju, konspektējot. Beigās man bija slinkums un es tos kopēju ar kopētāju. Man joprojām ir saglabājušies visi lekciju pieraksti, stāv pieliekamajā kambarītī.

Paralēli studijām jūs kāpāt pa karjeras kāpnēm teātra kritikā un žurnālistikā, rakstījāt laikrakstos Labrīt un Neatkarīgā Rīta Avīze. Kura bija nozīmīgākā darba pieredze universitātes laikā?  

Abi bija ļoti nozīmīgi. Man bija brīnišķīgi darba audzinātāji. Labrīt tas bija redaktors, jau pieminētā Daugavpils aktieru kursa absolvents Dainis Bērziņš, kurš pēc profesijas bija aktieris, bet strādāja Labrīt. Neviens teātris viņu īsti neņēma darbā pēc tam, kad Daugavpils teātris pajuka. Tā kā mēs jau bijām pazīstami bohēmiskajā laikā, viņš mūs labprāt ņēma darbā un rūpīgi rediģēja [mūsu rakstīto]. Tas bija sarežģīts process, un mēs sēdējām viņam blakus, jo tolaik raksti vēl tika nodoti mašīnrakstā, vēlāk parādījās disketes. 

Savukārt Neatkarīgajā Rīta Avīzē tā bija [žurnāliste] Līga Rušeniece, kas joprojām tur strādā. Viņa arī mūs ļoti audzināja. Divatā ar Līgu Ulberti rakstījām recenzijas, bijām kā [rakstnieki] Jūlijs Vanags un Fricis Rokpelnis. Viņa mūs audzināja no rakstu viedokļa, rediģēja mūsu rakstus un stāstīja, ko mēs nedrīkstam, jo šausmīgi gribējām izpaust visas gudrības, kuras bijām pie Silvijas iemācījušās. Gribējām salikt recenzijās teātra teorijas un terminoloģiju, lai parādītu, cik esam viedas. Viņa teica: “Neatkarīgā Rīta Avīze ir domāta parastam, normālam lasītājam. Lūdzu, rakstiet tā, lai viņš var kaut ko saprast.” Tā bija ļoti svētīga audzināšana. 

Praktiskā skola bija Diena, kur sākām rakstīt Ābolu ķoci pie [teātra un kino kritiķa] Normunda Naumaņa. Normunds bija mūsu paraugs un audzinātājs. Mūsu kursam paveicās, ka trāpījām tukšā nišā, jo Naumanis, kuram tolaik tuvojās četrdesmit, bija jaunākais teātra kritiķis Latvijā. Tā bija jauna valsts un redaktori gribēja jaunus cilvēkus, līdz ar to mēs ļoti trāpījām. Mums bija daudz darba. Tagad jauniem cilvēkiem ir grūti atrast vietas, kur publicēties, kaut arī portālu ir daudz. Mūsu laikā avīzes burtiski izķēra kā karstus pīrādziņus. Mēs bijām ļoti pieprasīti. 

2024. gadā intervijā* minējāt, ka jums ir trīs projekti – Kultūrdobe, Teātris.zip un Kultūrdeva**. Kopš 2024. gada ir pagājis laiciņš, vai šis saraksts ir kļuvis plašāks? Kādi ir jaunākie un topošie projekti?

Visi šie projekti joprojām eksistē. Teātris.zip šobrīd ir tādā piekārtā situācijā, bet tas laikam nav īsti izrunājams. Tur ir sarunas ar mecenātiem par fondu, kas raidījumu finansē, par tā turpināšanu. Arī Kultūrdeva ir jau devīto gadu, un pie tam es Kultūrdevā tiku tad, kad [žurnālists] Mārtiņš Ķibilds aizgāja mūžībā. Tas bija ārkārtīgi pēkšņi un šausmīgi. Teātris.zip es tiku par redaktori, kad [režisore un žurnāliste] Mārīte Balode aizgāja mūžībā. 

Recenziju un interviju rakstīšana dažādiem izdevumiem arī ir nozīmīga manas dzīves sastāvdaļa. Visbiežāk tas ir LSM, bet lojalitātes dēļ es joprojām rakstu arī Kultūras Dienai. Es uzrakstu kaut ko tāpēc, lai nezaudētu saikni, jo tomēr esmu no 1996. gada rakstījusi Dienā. Mēs ar vīru veidojam dokumentālās filmas. Esmu veidojusi filmas ar Zitu Kaminsku un Lieni Ceicāni, arī ar citiem režisoriem, bet lielākoties strādāju kopā ar vīru. Mēs veidojam dokumentālas filmas par dažādām personībām.

Kā jūs nonācāt pie idejas par Teātris.zip?

Kā jau minēju, tā nebija mana ideja. Vispirms tiku uzaicināta šajā projektā kā sociālo mediju redaktore, pēc tam kad [režisore un teātra kritiķe] Linda Ģībiete aizgāja strādāt uz Latvijas Nacionālo teātri. Veidoju ierakstus un mazus video sociālajiem tīkliem. Tā kā esmu teātra kritiķe un jau strādāju šajā projektā, tad, kad iepriekšējā teātra redaktore Mārīte Balode aizgāja mūžībā, es stājos viņas vietā. 

Šī doma vienlaicīgi ienāca prātā [žurnālistam] Ojāram Rubenim un Mārītei Balodei. Ojārs Rubenis draudzējās gan ar Borisu, gan ar Ināru Teterevu. Latvijas Televīzijai nebija tādas naudas, lai intensīvi ierakstītu teātra izrādes. Līdz ar to dzima doma par sadarbību starp mecenātiem un Latvijas Televīziju. Ojārs un Mārīte izdomāja, ka raidījumam jābūt pirms katras izrādes, lai palīdzētu saprast, kas notiek izrādē. Mums lielākoties atļauj rādīt izrādes, kas vairs nav repertuārā. Valmieras teātris un Latvijas Nacionālais teātris ir vienīgie, kuri ir tik drosmīgi un sapratuši, ka tas neietekmē apmeklējumu, tāpēc ļauj televīzijā rādīt arī izrādes, kas joprojām ir repertuārā.

Vai ir vēl kādi topošie projekti, kas jums ir plānā? 

Šobrīd strādājam pie jauna projekta, jo, kā jau minēju, Teātris.zip pamazām iet uz beigām un visi grib ko jaunu. Mēs strādājam pie jauna teātra raidījuma projekta, bet tas ir jūtīgā sākuma stadijā.

Raidījumā Kultūrdobe jūs jau sešas sezonas dodaties ciemos pie kultūras personībām, lai aprunātos par viņu darbību dārzā un radošajām iecerēm. Kāds bija raidījuma sagatavošanas process? 

Ja pareizi atceros, pirmā Kultūrdobes epizode bija ar Egonu Dombrovski, bet iedvesmas avots bija komponists Zigmārs Liepiņš, kurš Facebook vairāk lepojās ar saviem tomātiem kā ar saviem jaundarbiem. Man prātā ienāca šī ideja, aprunājos ar Guntu Gaidamaviču, ar ko tolaik strādājām roku rokā raidījumā Kultūršoks. Es viņai teicu, klausies, būtu interesanti aizbraukt uz mākslinieku dārziņiem. Vasara ir tukšais periods televīzijā, kad lielākā daļa raidījuma aiziet atvaļinājumā, jo vasarā tos neviens neskatās. Gunta izdomāja šo burvīgo nosaukumu, jo tolaik jau bija Kultūršoks un 100g kultūras, bet pati [raidījuma] ideja bija mana. Vadība labprāt to pieņēma, un tagad mēs katru vasaru dodamies ciemos, izņemot tad, kad notiek Dziesmu svētki, tad tā vietā ir cits mazs raidījums. 

Lielākoties dārzkopjus atrodu sociālajos medijos vai arī viņi to piemin intervijās. Parasti visi piekrīt, bet visgrūtāk ir saskaņot laiku, jo, piemēram, aktieriem tas ir pļaujas laiks, kad viņi filmējas dažādos projektos. Cilvēki izturas pilnīgi citādāk nekā tad, kad viņi ar savu adžendu (no angļu val. agenda – plāns) atnāk uz Kultūrdevu. Viņi skaidri zina, ka grib promotēt (no angļu val. promote – reklamēt) savu pasākumu, ir sagatavojuši stāstus, vai arī nav sagatavojušies un nobīstas no anturāžas, kamerām vai baltās telpas. Tad, kad aizbrauc pie cilvēka uz dārzu, viņš ir atvērts, mierīgs, viņam viss patīk. Pie tam, mēs veltām piecpadsmit minūšu raidījumam visu dienu. Kamēr cilvēks ierunājas, safilmējam, operatori nofilmē katru puķīti no dažādiem rakursiem, lai būtu skaists rezultāts. Pēc tam tu no šī cilvēka šķiries kā labākais draugs.

Cilvēki izturās pilnīgi citādāk nekā tad, kad viņi ar savu adžendu atnāk uz Kultūrdevu. Tad, kad aizbrauc pie cilvēka uz dārzu, viņš ir atvērts, mierīgs, viss viņam patīk.

Kultūrdevā pie jums ierodas dažādas kultūras personības. Kā notiek sagatavošanās konkrētam cilvēkam un vai kādreiz apzināti neuzdodat jautājumu, kuru ļoti vēlaties uzdot?

Nē, jautājumus, kurus ļoti vēlos uzdot, es arī uzdodu. Sagatavošanās process ir sarežģīts, jo tajā ir iesaistīti ļoti daudzi. Es esmu [raidījuma] vadītāja un man ir divi redaktori, producenti, kas savā starpā mainās, un nodarbojas ar viesu uzaicināšanu un sižetu organizēšanu. Vēl ir žurnālisti, kas veido sižetus un režisori, kas sēž pie pults, sataisa galviņas, tīzerīšus, pārejas un visu citu. 

Mēs pulcējamies katru pirmdienu no desmitiem līdz divpadsmitiem. Mums ir breinstorms (no angļu val. brainstorm – ideju radīšana vai apkopošana) par to, ko aicināt. Katru nedēļu katram ir savas idejas, kas jāaizstāv. Mēs izdomājam viesus, kas varētu nākt, un tad redaktore un producenti ķeras pie viesu apzvanīšanas. Ir gadījumi, kad zvanu pati, ja man ir personiskas attiecības ar šo cilvēku un komanda to zina. 

Principā mans darbs ir sagatavot intervijas jautājumus. Ir cilvēki, par kuriem man nav īpaši jāurķējas, jāmeklē intervijas, jo jau zinu gana daudz par šo cilvēku. Esmu redzējusi viņa darbus. Ja Kultūrdevas viesis ir mākslinieks, kam ir aktuāla izstāde, tu apmeklē šo izstādi. Mēs vienmēr noskatāmies arī izrādes. Vismaz es noskatos izrādi vai izlasu grāmatu, vai arī noskatos filmu un tad mēs runājam. Tas viss ietilpst Kultūrdevas procesā, un man tas ļoti patīk, jo cilvēks pēc dabas ir slinks. Ja man nebūtu pienākuma to izdarīt, tad, iespējams, es neaizietu uz izstādi vai neizlasītu jaunā autora dzejoļu grāmatu, kaut gan man patīk lasīt dzeju. Es to neizdarītu, jo man tam nav laika. Bet tā kā šis cilvēks nāk uz studiju, ir jābūt gatavam runāt par viņa darbu.

Turpinot par jūsu profesiju – teātra kritiku – visi zina, kas ir Spēlmaņu nakts, un jūs esat iepriekš bijusi Spēlmaņu nakts žūrijā. Kā notiek Spēlmaņu nakts žūrijas pārstāvju izvēle?

Žūriju ieceļ pēc Latvijas Teātra darbinieku savienības ieteikumiem. Man ir bijušas brīvas sezonas vai, piemēram, uzreiz pēc saslimšanas gribēju atgriezties apritē, un pati pieteicos būt žūrijā. Ir bijis, ka mani [žūrijai] iesaka kāds teātris. Kārtība laiku pa laikam mainās, bet principā tie ir teātri, kas iesaka [žūriju], citreiz tā var būt jebkura privātpersona. Pēc tam Latvijas Teātra darbinieku savienības valde izvērtē ieteikumus un iebalso žūrijas locekļus, jo pieteikumu parasti ir vairāk nekā žūrijas locekļu vietas. 

Tuvojas šī gada Spēlmaņu nakts un jūs neesat starp žūrijas pārstāvjiem.

Žūrijā drīkst būt tikai divus gadus pēc kārtas. Pēc tam jāizlaiž vismaz gads un tad var atkal startēt. 

Es tāpat intensīvi eju uz teātri. Varbūt tikpat bieži nebraucu uz Liepāju un Daugavpili, kā tad, kad biju žūrijā, bet Rīgas un Valmieras izrādes apmeklēju tikpat intensīvi. 

Vai jūs domājat kā teātra kritiķe, skatoties izrādes?

Es vienmēr domāju kā kritiķe un pie tam arī daudz rakstu. Man ir jāiet uz teātri kā kritiķei arī tad, ja neesmu Spēlmaņu nakts žūrijā. Es tāpat izsakos par teātri, vai nu savos sociālajos medijos, vai arī uzrakstu recenziju. Līdz ar to es vienmēr skatos teātri kā kritiķe, tas īsti nav atslēdzams. Prāts uztver izrādes sastāvdaļas, scenogrāfiju, gaismas, aktierspēles temperatūru un metodi, ar kādu režisors ir strādājis. Mēģini saprast, ko katra aina nozīmē šīs izrādes vēstījumā. Man ir kaudze ar pierakstiem un pārdomām par izrādēm. 

Kas šobrīd ir daudz vieglāk nekā pirms divdesmit gadiem, kad sākāt karjeru žurnālistes un teātra kritiķes profesijā?

Bez šaubām, tehnoloģijas. Piemēram, rakstot par Donu Kihotu, es lūdzu palīdzību ChatGPT, lai gan, protams, pēc tam pārbaudīju informāciju, jo man mājās ir Dons Kihots. Es biju to pārlasījusi, bet gribēju veikt salīdzinošu analīzi par to, ko režisors ir ielicis dramatizējumā un to, kas ir romānā. Tā kā šis romāns ir spāņu klasika un internetā ir pieejams pilnā apjomā, ChatGPT uztaisīja tabulu, kuru es pēc tam pārbaudīju pēc grāmatas, jo mākslīgais intelekts mēdz arī melot. Es vienmēr lūdzu teātrim atsūtīt lugu. Pirms rakstu, izlasu lugu, un tas man ļoti palīdzēja.

Protams, arī tas, ka nav jānes disketi uz Normunda Naumaņa dzīvokli, jāmet to vēstules spraudziņā un jāklausās, vai viņa taksītis to sagrauzīs vai nē. Arī tas, ka vari nosūtīt e-pastu, ka ir interneta resursi, jo īpaši angļu valodā. Es ceru, ka latviešu internets kādreiz arī spēs tam pielīdzināties. Ir foršāk un interesantāk, jo pasaule tev paveras plašāk.

Kas ir palicis grūtāk nekā kādreiz?

Informācijas pārbagātība dažkārt var arī apgāzt tevi. Ir jākoncentrējas uz savu vēstījumu, bet atrodi vēl to un to, un beigās apjūc un pazaudē sākotnējo pavedienu. Informācijas masīvā pārbagātība ir mentāli ļoti nogurdinoša.

Informācijas pārbagātība dažkārt var arī apgāzt tevi.

Virzoties tālāk, jūs esat intervijās minējusi, ka esat ekstraverta. Vai televīzijā šī īpašība ir priekšrocība? 

Mans ekstravertums izpaužas ļoti lielā atklātībā, par ko mana ģimene dažkārt nav laimīga. Varbūt ir kādas lietas, kas varētu palikt ģimenes lokā un netikt iznestas publikā. Es intervijās pieminu gan vīru, gan meitu, un to, ko viņi ir teikuši, bet viņi ne vienmēr par to ir priecīgi. Bet kopumā, introvertam cilvēkam ir grūti būt televīzijā, jo īpaši, ja tu ej kadrā.

Man bija praktikante Alise Zālīte, kas tagad strādā kā kultūras ziņu žurnāliste un vada raidījumus Radio NABA. Viņa bija ļoti introverta, kad nāca praksē. Mana priekšniece toreiz prasīja: “Kā būs?” Es teicu, ka viņai būs ļoti jāstrādā ar sevi, un tagad jūtu, ka viņa ir mainījusies. Introverti, kas nonāk televīzijā, kļūst ekstravertāki. Tas ir neizbēgami, jo tev ir jādod no savas personības kas tāds, pie kā apstājas skatītāja skatiens. Ir jābūt enerģijai. Līdz ar to ekstravertums televīzijas darbā ir priekšrocība.

Tas noteikti ir jāpiekopj ļoti daudziem, jo mūsdienās vairāk sastopu introvertus cilvēkus nekā ekstravertus.

Jaunieši tādi noteikti ir. Kaut gan manā meitā dīvainā kārtā ir savienojusies gan pilnīga introversija, ka viņa sēž mājās un negrib runāt, tikai klusi čubināties un komponēt, bet ik pa laikam viņai prasās kompāniju. Tad kompānija ir šeit, es no savas istabas dzirdu, ka viņa ir diezgan ekstraverta. 

Ja jums būtu jānosauc trīs lietas, bez kurām jūs nevarat iedomāties savu dzīvi, kas tās būtu?

Telefons, mans grāmatu plaukts un grāmatu galds, uz kura krājas jaunās grāmatas. 

Man ir arī planšete un dators, bet vai varu teikt, ka bez tiem nevaru iztikt? Ir bijusi situācija, ka esmu aizmirsusi, ka jāuzraksta īss viedoklis un tolaik vēl pat nebija Sonix.ai. Tad es to izdarīju telefonā, tā kā principā var iztikt arī bez datora un planšetes.

Kas ir viena lieta, ko jūs ieteiktu jaunajiem kultūras žurnālistiem un teātra kritiķiem?

Pati galvenā lieta – ja tevi neinteresē kultūra, negribi iet uz izstādēm vai teātri, negribi skatīties filmas vai lasīt grāmatas, vai arī tas tev sagādā mocības, tev nav ko darīt kultūras žurnālistikā. Tā ir pirmā un galvenā lieta, jo, ja vēlies pabūt ar slavenībām, ej strādāt uz Kas Jauns vai Privātā Dzīve, vai citām vietām, kas bāzējas kontaktā ar slavenībām. Lai strādātu kultūras žurnālistikā, ir ļoti jāpatīk kultūrai. Ja tev tas nepatīk, nemoki sevi. 

Kultūra ir tik forša lieta, it īpaši Latvijā, un tās ir tik daudz.

[Latvijā] ir daudz pasaules klases mākslinieku, kas mūsu mazajai valstiņai ir apbrīnojami. Mākslinieki lielākoties strādā uz entuziasma robežas, jo kultūras finansējums ir tāds, kāds tas ir. 

Ja uz brīdi noliekam malā jūsu profesionālos sasniegumus, televīziju un visu, ko par jums zina sabiedrība, kas ir Henrieta Verhaustinska?

Sieviete, latviete. Cilvēks, kas ir pieveicis onkoloģisku diagnozi un pārvērtējis prioritātes tās gaismā. Esmu kļuvusi tik daudz mierīgāka kopš šīs diagnozes un vairs nesatraucos par lietām, kas mani kādreiz satrauca. Vispār, arī mamma. 

Sarunā pieminētie darbi:

* Brahmane, A., Liepzare, K., Gorda, Ē., Balčus, E. 15.10.2024. Henrieta Verhoustinska. Ceļš, kas veido personību. Izvēlies. https://izvelies.eu/2024/10/henrieta-verhoustinska-cels-kas-veido-personibu/

** Kultūrdeva. https://replay.lsm.lv/lv/skaties/raidijums/162/kulturdeva
    Kultūrdobe. https://replay.lsm.lv/lv/skaties/raidijums/163/kulturdobe/
    Teātris.zip. https://replay.lsm.lv/lv/skaties/raidijums/370/teatriszip/