Gentes dienasgrāmata
Es esmu Līva un es NERAKSTU dienasgrāmatas, jo ir grūti savas domas uzrakstīt tik ātri, cik tās plūst. Šie būs audio ieraksti, drīzāk noraksti, par manu laiku Gentes universitātē, Beļģijā, kur es studēju Erasmus+ apmaiņas programmā. Reizi mēnesī es apkopošu ierakstītos balss ziņojumus par piedzīvoto, pārdzīvoto un izdzīvoto!
Līva Kalpiša, Studentu medijs Skaļāk
SEPTEMBRIS
Foto: Lizete Apena
12.09.2026.
Ir sestdiena, un mana pirmā diena, dzīvojot vienai pašai. Es dzīvoju viesģimenē – ar mammu un meitu manā vecumā –, ko atradu, rakājoties Facebook grupās divus mēnešus. Es nekad neesmu bijusi tik kārtīga, tik apzinīga, jo negribas viņām traucēt. Lai gan kaut kādā ziņā, viņas, uzņemot mani šeit dzīvot, grib lai es viņas traucēju, jo šī ir arī kultūras apmaiņa. Viņas interesējas par latviešu kultūru, Latviju, un tāpēc sarunas ir neizbēgamas.
14.09.2026.
Trešā dienā Gentē, un šodien mani vecāki brauc prom. Es brīvdienās jau sāku dzīvot atsevišķi, bet tāpat satiku vecākus pa dienu. Viņi pavadīja mani un manus divus lielos koferus šeit. Tikai tagad man sāk pielekt, ka es dzīvošu piecus mēnešus bez ģimenes tuvumā. Latvijā pārvācoties, tev tāpat vecāki ir mašīnas brauciena attālumā, bet šeit labākais variants ir pikseļains videozvans.
Es vispār ļoti reti raudu – man emocijas krājas, līdz tās izsprāgst ārā. Vakar, ejot gulēt, nedaudz apraudājos. Kaut kā šorīt es visu laiku raudāju. Nevienā mirklī nevarēju apstāties. Tiklīdz es saņēmos noslaucīt asaras, es nokāpu lejā, lai ietu dušā, un, ieejot vannas istabā, atkal sāku raudāt. Nav tā, ka man ir bail dzīvot vienai, bet zemapziņā ir tā izjūta, ka tevi pamet, ka nav neviena tavā pusē.
15.09.2026.
Es meklēju veidus, kā sevi nodarbināt katru dienu. Protams, ir vēl Erasmus lietas, kas ir jāsakārto. Pirmajās divās nedēļās Gentes universitātē var apmeklēt visus kursus neatkarīgi no tā, vai tos vēlāk arī mācīsies. Pa šīm nedēļām var arī veikt izmaiņas plānotajos kursos. Man, par laimi, lekcijas bieži nepārklājas, tomēr ir viens kurss, kas būs jāmaina. Ir variants, ka viena lekcija beidzas, kad otra sākas, bet tās notiek dažādās ēkās. Pa dienu bija arī Zoom sapulce par fakultāti, gaidām un kursu maiņu. Beļģi esot ļoti punktuāli, tāpēc nezinu, vai paspēšu no vienas lekcijas aizskriet uz nākamo.
Es sāku lasīt jaunu grāmatu. Turpceļā es pabeidzu Tomaša Jedrovksa “Swimming in the Dark” – ļoti, ļoti cilvēcīga, es izjutu tās emocijas, to cilvēku rīcību, un man pilnīgi šķita, ka es esmu tur iekšā. Vispār stulbi, ka neatdevu vecākiem mājas aizvest. Tā jau paņēmu pārāk daudz mantu. Bet tagad es lasu Alberta Bela “Būri”. Jau sen vēlējos šo grāmatu izlasīt, tāpēc paņēmu līdzi, lai man ir kaut kāds latviešu kultūras piepildījums. Un šobrīd ir sajūta, ka es esmu ieslēgta būrī – savā istabā. Negribu īpaši uzturēties kopistabās, jo nemaz nav noskaņojuma runāt ar kādu. Pirmajās dienās man vēl angļu valoda pieklibo, jo ikdienā runāju latviski. Angliski es tikai patērēju saturu. Kad tu esi ieslēgts būrī, ir vēlme izlauzties no būra, un, braucot Erasmus, tā tas arī ir – ir jāspēj pārkāpt pāri savām robežām. Šķiet, ka es atkal esmu pirmajā gadā, kad svešā vietā jārunā ar svešiem cilvēkiem, jāsaprot kā viss strādā, jāiemācās peldēt ūdenī. Tad jau otrajā gadā tu nemeklē jaunus ūdeņus, tu esi ar savējiem, iepazīt jaunus cilvēkus nav prioritāte. Tagad jaunā vietā atkal ir jāsāk viss no sākuma, un tas ir nogurdinoši.
Vismaz es priecājos, ka šodien fakultātes Zoom redzēju meiteni, kura pēc vārda noteikti ir latviete. Nedaudz jāpastalko un būs jāsazinās, lai ir kāds, ar kuru kopā iet uz pirmajiem pasākumiem.
16.09.2026.
Cilvēki var teikt, ka viņiem nerūp tas, kā viņi izskatās no malas, bet šodien Erasmus Network pasākumā gandrīz visi ieradās ar kādu kopā. Sajūta, ka neviens nevēlas izskatīties pazudis vai stāvēt savā nodabā. Nu labi, es arī pie ieejas satikos ar Valēriju (Es atradu Zoom latvieti!), lai nav vienai jāiet. Patiesībā labi, ka kopā gājām, jo divatā pievienoties grupu sarunām ir daudz vienkāršāk. Pasākums notika studentu bārā, bet rinda vienā brīdī pie letes bija tik gara, ka ar kompāniju aizgājām uz citu vietu pasēdēt. Vakars beidzās ar plāniem aiziet uz K.A.A. Gent maču, lai arī neesmu liela futbola fane. Es lēcu līdzi Pasaules kausam, bet tur mana fanošana beidzās. Es gaidu, kad sāksies hokejs. Kaut gan te neviens ar to nenodarbojas. Universitāte piedāvā dažādus sporta veidus, arī hokeju, bet tad es uzklikšķināju uz saites, un, ā okei, tas ir telpu hokejs. Man vienmēr patīk citās valstīs apmeklēt kādu sporta pasākumu. Cilvēki parāda savas nefiltrētās emocijas, vienojas kopā, kliedz dziesmu vārdus un izliek visu savu enerģiju. Neviens neiebilst.
20.09.2026.
Šodien ir astotā diena kopš es esmu Gentē, un vakar es saņēmu satriecošas ziņas, vārda satriecošas vissliktākajā nozīmē. Ir tik grūti visu sagremot, apdomāt, pārdomāt, kad tu esi viens pats prom no savējiem, kad tu nevari nedz dabūt atbalstu no ģimenes, nedz arī atbalstīt viņus. Kad tādas ziņas tādā laikā saņem telefona zvanā, ir vēlme pirkt tuvāko biļeti atpakaļ mājās.
Es šodien sēdēju Twitter, lai arī es ilgi nedrīkstu, jo es nedzīvoju pirmajā stāvā, kur ir labs internets, un mobilie dati man ir ierobežoti. Bet es uzdūros video, ko kāds bija nofilmējis, no Liepājas teātra izrādes “Freimanis”, kur Valts Skuja dzied “Un pirms mēs aizmigām”. Es klausījos vārdus, skatījos tās emocijas uz skatuves un domāju, cik trāpīgi, ka es šodien šo skatos. Īstajā laikā, tieši pa sirsniņu. Kā tur bija tie vārdi? Es nedaudz palasīšu: “Cik jauks ir spilvens, kad auksts. Un pirms mēs aizmigām, kad pavisam aizmigām. Dienas kā sviedri tu stāvi un dziedi viens pats visu laiku, bet nepietiek. Met nost tās drēbes, gar ausīm laid mēles, nāc blakus un guli līdz vasarai.” Šī dziesma šobrīd nav par mani, bet ļoti, ļoti mierinoši vārdi. Mīlu tevi, Opi! <3
21.09.2026.
Šodien sākās kursi, un man jau pietiek. Protams, paies laiks līdz ieiešu ritmā, bet auditorijā tik daudz cilvēku, tāda burzma, bet tāpat nevienu nepazīsti un jūties izolēts. Pirmajā lekcijā pasniedzējs pateica to, ka eksāmens būs grūts. Atvaino, bet kāpēc tā ir jāsaka? It īpaši, ja pēc tam viņš pasaka, ka nav tik traki, ja nāk uz lekcijām. Bet tad eksāmens nav grūts... Uzdzen man stresu pirmajā dienā. Nepalīdz arī tas, ka ir jānopērk grāmata par 30 eiro. Ir atļauts bibliotēkā uz vietas lasīt vai e-grāmatu izmantot, bet pasniedzējs nav vēl izlēmis, vai varēs vai nevarēs izmantot grāmatu eksāmenā. Sanāk, lai kārtotu eksāmenu man jāsamaksā 30 eiro, bet es nemaz nezināšu, vai man vajadzēs iztērēt tos 30 eiro līdz vēlākam, kad grāmatu vairs nevarēs pa lēto no studentu asociācijas iegādāties. Daļu no vērtējuma veido arī grupas darbs, kur pašiem jāsadalās grupās, un es nevienu šajā kursā nepazīstu. Kursi nav atvēlēti tikai apmaiņas studentiem, tur ir arī beļģu studenti. Var just, ka beļģu studenti grib ar savējiem strādāt un tad Erasmus studentiem kaut kā jāatrod viens otrs. Es pārāk daudz domāju par nesvarīgām lietām, viss tāpat vienmēr sakārtojas. Labāk atkal domāt, ko es ēdīšu. Vakarā es taisīšu maltās gaļas mērci ar kartupeļiem un pagriezīšu klāt gurķi, jo vēl latviskāk nevarētu.
23.09.2026.
Trešdienas pēcpusdiena, un man tikko bija “AI: Law and Ethics” kurss – mans vienīgais maģistra līmeņa kurss. Es paskatījos grupas sastāvu, un tur ir 69 Gentes universitātes studenti, un sadaļā “Apmaiņas studenti” ir cipars viens. Es esmu vienīgā apmaiņas studente. Super! Manuprāt, maģistra studenti ir daudz nosvērtāki, mierīgāki. Arī šajā kursā ir grupu darbs, un lekcijas beigās jau izveidojām grupu un sākām runāt par iespējamajām tēmām prezentācijai. Cita lieta – lekcija beidzās ātrāk, un es staigāju pa centru, ik uz stūra te ir “Windows” fona attēlu skati, kā draudzene saka. Redzu atvērtas baznīcas durvis, cilvēki iet iekšā ārā. Man ieslēdzas bara instinkts, un tā vienkārši dienas vidū es apmeklēju vēsturiskas ēkas.
23.09.2026.
Iedomājieties “Studyfest”, bet tas notiek Doma laukumā, uzstājas Samanta Tīna, Ozols, “Labvēlīgais tips”, Galeniex un kāds foršs dīdžejs, un par ieeju jāsamaksā viens eiro. Katru gadu pirmajā akadēmiskā gada trešdienā Gentē notiek “Student Kick-off”. Visu nedēļu viens laukums netālu no universitātes bija slēgts, jo būvēja skatuvi. Dienas garumā uzstājās beļģu mākslinieki, ir arī citas aktivitātes – reāla festivāla sajūta. Kad mēs ar Valēriju atnācām, uzstājās Keita Raiena jeb sieviete, kura dzied “Voyage, Voyage”. Pēc enerģijas atgādināja Dženiferu Lopezu. Tad uzstājās beļģu reperi, kuri, kā teica blakus dejojošie beļģu studenti, esot ļoti populāri. Viens dīdžejs lika futbola dziesmas, un viss pūlis leca pa kreisi, pa labi. Jāatzīst, jā, man bija bikses aplietas ar alu, man jau ir zilums sānā no grūstīšanās un kādas piecpadsmit minūtes gājām ārā no pūļa, bet tas bija sīkums uz iespaidīgā pasākuma fona. Latvijas studentu dzīvei ir kur tiekties.
24.09.2026.
Gentē ir dzimusi slavena dīdžeja Šarlote de Vite. Es iepriekš viņu nezināju, bet Valērija ieminējās, ka varētu aiziet uz viņas setu. Viens krustojums galvenajā naktsdzīves ielā tika aiztaisīts ciet, un pa brīvu no septiņiem līdz astoņiem uz vienkāršas skatuves viņa uzstājās. Tik dīvaini gaišā laikā, ielas vidū, kur ar riteņiem pat piebraukt aizliegts, klausīties profesionālu tehno mūzikas setu. Cilvēki kāpa uz tumbām, pat lielveikala jumta, lai viņu redzētu. Krūtīs varēja just basus, iekšā viss rīb. Vai es viņu redzēju? Nē, bet vai es varēju pacelt telefonu augšā, pietuvināt video un tad viņu redzēt? Kā tev šķiet? Tuvojoties astoņiem, bija oranžs saulriets, un gaisma skaisti krita pār mājām. Desmit minūtes vēlāk pilnīga tumsa.
25.09.2026.
Pirmā mācību nedēļa ir izturēta! Šodien cits pasniedzējs pateica, ka būs grūts eksāmens. Pagājušogad no 25 apmaiņas studentiem tikai seši nolika eksāmenu ar pirmo reizi. Nu, būs jāmācās! Gads sākas septembra beigās, un lekcijas ir jāapmeklē līdz decembra otrajai nedēļai, jo trešā ir atvēlēta tam, ja kaut kas tiek iekavēts atceltas lekcijas dēļ. Un janvārī ir sesija, tā kā tikai trīs pilni mēneši mācībām. Man ir tikai seši kursi, bet visos ir eksāmeni – nav automātiskais vērtējums –, tāpēc būs jāatceras, kā mācīties.
30.09.2026.
Es šeit pārvietojos vai nu ar kājām, vai ar sabiedrisko transportu. Ar kājām ir kādas 40 minūtes līdz universitātei, kas nav vistrakākais, bet deviņos saņemties rīta pastaigai ir grūti. Sabiedriskais transports turpretim ir dārgs – 2,20 eiro par stundas biļeti. Tad šodien es beidzot dabūju sev riteni. Nu labi, es vēl nedabūju riteni, bet es dabūju iespēju noīrēt riteni uz braucieniem (ieskaties Donkey Republic). Te var noīrēt parastu riteni uz 20 minūtēm par 1,60 eiro un man tieši pie mājām ir paņemšanas punkts. Es pie tam vēl nopirku abonementu un par 10 eiro mēnesī es varu dienā līdz divām stundām braukt. Man nav jāuztraucas, ka to kāds nozags vai kur tas stāvēs – vienīgais katru rītu ceru, ka kāds no manas tuvējās vietiņas pirms manis nebūs paņēmis riteni. Un lietus. Es ļoti ceru, ka nebūs lietus. Kaut gan trešdien pēc mākslīgā intelekta lekcijas, kur man gandrīz galva uzsprāga, jo viens ir zināt angļu valodu, otrs ir zināt un mācēt pielietot jurisprudences terminus, es gāju uz veikalu. Es iegāju “Hema” (līdzīgs “Tiger”) nopirkt manu jaunāko atklājumu – piparkūku cepumus šokolādē, un, kad izgāju ārā, sāka gāzt. Es esmu pašā centrā. Biju plānojusi ar kājām iet mājās, bet man ir tikai lietus jaka, tāpēc kājas būtu slapjas. Sabiedriskais man ilgi jāgaida un tāpat ar kājām nedaudz jāiet, tāpēc es paņēmu savu riteni, noīrēju uz to braucienu un caur lietu maucu mājās. Zini, nav nemaz tik traki. Cilvēku uz ielām ir mazāk, man ir visur priekšroka un lietus sāk norimt. Es jūtu, ka es pārvēršos par vienu no viņiem.
