Maksa par cerību

Kā pelna garīguma un pašizaugsmes industrija, izmisušiem cilvēkiem piedāvājot laimi bez garantijas

Ideālais vīrietis, papildu ienākumi, paaugstinājums amatā, bildinājums, jauna mašīna, perfekts ķermenis. To visu sola manifestācijas un pašizaugsmes kursi, kuros sapņus un mērķus var piepildīt ar domu spēku un pareizo attieksmi. Emocionāls līdzsvars un konkrēti izmērāmi dzīves rezultāti esot sasniedzami, atkārtojot afirmācijas un mainot savus uzskatus. Aiz šiem solījumiem, ko cilvēkiem sniedz dažādi dzīvesstila treneri un kouči, slēpjas industrija, kas izmanto cilvēku psihisko ievainojamību, piedāvā nepārbaudāmas metodes un gadījumos, kad solītais nepiepildās, atbildību par neveiksmi noveļ uz pašu klientu.

Anna Junga, Zane Slasporte, Linda Marija Locika, Inquisitio

Inquisitio Nr.12 rakstu autori ir RSU studiju programmas "Žurnālistika" studenti – Oļesja Garjutkina, Anna Junga, Mariss Priekulis, Linda Marija Locika un Zane Slasporte.

Pēc bezpeļņas organizācijas Starptautiskā koučinga federācija 2024. gada aplēsēm Amerikas Savienoto Valstu dzīvesstila treneri ir nopelnījuši vairāk nekā 4,56 miljardus dolāru. Tā ir viena no profesijām, kas attīstās visstraujāk. Pēc 2024. gada tirgus izpētes un izpratnes aģentūras Opinium veiktā pētījuma datiem izriet, ka no aptaujātajiem 2000 Apvienotās Karalistes jauniešiem gandrīz 7 no 10 piekopj dažādas manifestācijas prakses. Manifestāciju treneru uzplaukums vērojams 2020. gadā, kad cilvēki Covid-19 pandēmijas dēļ bija spiesti uzturēties mājās. Google meklējumi vārdam manifestation pieauga par 600 %, un arī Latvijā sāka attīstīties šī sociāli, psiholoģiski un ekonomiski aizdomīgā industrija. Viena no vadošajām dzīvesstila trenerēm Latvijā, kuras auditoriju sociālo mediju platformā Instagram veido vairāk nekā 26 400 sekotāju, ir Liene Uresina. Transformāciju un biznesa sasniegumu trenere 2021. gadā reģistrējusi uzņēmumu SIA PROGRESS ME.

Kas ir manifestācija un tās kursi 

Vārds manifest (tulk. no angļu val. – manifestēt), kas skaidrots Kembridžas vārdnīcā, 2024. gadā tika atzīts par gada vārdu. Tiešsaistes vārdnīcā tas kopumā meklēts 130 000 reižu, kas liecina par sabiedrības vēlmi izprast šī jēdziena nozīmi un pielietojumu. Manifestēšana visbiežāk skaidrota kā pārliecība, ka ar domu, vizualizāciju un afirmāciju palīdzību iespējams ietekmēt realitāti, piemēram, piesaistīt naudu, uzlabot attiecības, veicināt karjeras izaugsmi vai iegūt personīgo laimi. Sākotnēji šī prakse pasniegta kā nekaitīgs motivācijas instruments. Taču pandēmijas laikā un pēc tās manifestēšanas un pašizaugsmes industrija mainījās. Personas, kuras piedāvā programmas un individuālās sesijas ar solījumiem par finansiālu brīvību, ideālām attiecībām, īstu sievišķību, iepriekšminētos un citus labumus nesaista tikai ar manifestācijām vai manifestācijas nodarbībām. Šie kursi parasti tiek papildināti ar numeroloģiju, meditāciju, elpošanas tehniku un taro kāršu izlikšanu, auras tīrīšanu vai enerģētisko zīmēšanu. Lai arī nosaukumi ir dažādi, kursu apraksti un to saturs bieži ir līdzīgs. Piemēram, Litas Liepas manifestēšanas kurss Tavi sapņi var kļūt par Tavu realitāti! sola izaugt līdz vibrācijai, kas savieno ar sapņiem, izmantojot pareizas elpošanas metodes, un enerģētisko zīmēšanu, kas aprakstīta ievilinošos solījumos. Taču atbildība par rezultātu gandrīz vienmēr tiek atstāta indivīda ziņā. Ja kāds no solījumiem nepiepildās, vainīgs ir patērētājs, kurš kādu no kursu soļiem nav pareizi izpildījis.

Kāpēc cilvēki tam tic

Smilšu spēles terapeite Madara Junga, kas strādā terapijas centrā Skaņas un mūzika, komentē psiholoģiskos fenomenus un taktikas, kas mudina cilvēkus ticēt manifestācijai un maksāt par kursiem, kuri “spēj sniegt atbildes” uz jautājumiem par viņu dzīves problēmām. Junga stāsta: “Cilvēki, kas veido savu biznesu uz pašpalīdzības kursiem, gandrīz vai vienmēr norāda uz cilvēka iekšējiem kompleksiem. Viņi tev pat var konkrēti minēt kādu problēmu, kas traucē un kā to var uzlabot. Tas nav nekas slikts – mācīties pārprogrammēt savus paternus [uzvedības, rīcības šablonus, kas sistemātiski atkārtojas – red. piebilde] vai pieejas. Taču, ja dzīves izmisuma brīžos cilvēks atrod kādu, kam uzticēties, šajā gadījumā manifestāciju skolotāju vai dzīves kouču (angl. life coach), kļūst daudz vieglāk noticēt tam, par ko citā mentālās veselības stāvoklī cilvēks būtu daudz skeptiskāks.” Junga turpina: “Cilvēka smadzenes iekārtotas tā, ka mēs vēlamies ticēt kādam brīnumam. Tie var būt augstāki spēki vai dzīves notikumu sakritība, kas visu atrisinās. Kad mūs nogurdina reālā pasaule, gribas ticēt, ka ir kāds brīnums, kas vieglākā veidā mums ļaus tikt pie visa kārotā. Protams, kad tu pieslēdzies pašrealizācijas kursiem tādā dzīves mirklī, kad tevī ir apjukums, un tev pretī nostājas veiksmīga biznesa sieviete, kas pastāvīgi publicē savus foto no atvaļinājumiem Dubaijā, tev šķiet – viņai ir atbilde! Tas ir slavenais placebo efekts. Ja mēs atrodam kādu veidu, kā to stimulēt un attīstīt, tad nav nekāda iemesla, kāpēc neķerties pie manifestācijas, jo to ir iespējams paveikt arī bez dārgām izmaksām.”

Cilvēka smadzenes iekārtotas tā, ka mēs vēlamies ticēt kādam brīnumam. Kad mūs nogurdina reālā pasaule, gribas ticēt, ka ir kāds brīnums, kas vieglākā veidā mums ļaus tikt pie visa kārotā.

"Uz šo es nebiju parakstījusies!"

Nereti cilvēki, kuri pelna naudu, uzlabojot citu cilvēku dzīvi, veido kopienas. Līdzīgi cilvēki un to sniegtais atbalsts ir viens no būtiskākajiem ieguvumiem pašizaugsmes kursos. Tomēr tieši kopienas sajūta veicina modrības zudumu. Trīs bērnu māte Baiba (55) pirms gada atkārtoti pieteicās Ineses Prisjolkovas pavasara studiju kursiem pašizaugsmei un veiksmīgai dzīvei, iegūstot ko vairāk, nekā vēlējās. 

Baiba apraksta: “Pirms pāris gadiem es pirmo reizi biju pieteikusies uz citiem kursiem pie viņas par šo pašu tēmu. Toreiz viss it kā bija normāli. Tur bija parastas lietas – kā saņemties, kā noturēt enerģiju... Pie viņas kursi nav pārāk dārgi, laikam dārgākais, ko es samaksāju, bija 70 eiro par vairākām nodarbībām. Tad kādā brīdī 2024. gadā viņai ar vīru Tomu kaut kāds klikšķis notika, nu, maigi sakot, viņiem aizgāja širmis.

Kad tu pieslēdzies pašrealizācijas kursiem tādā
dzīves mirklī, kad tevī ir apjukums, un tev pretī
nostājas veiksmīga biznesa sieviete, kas pastāvīgi
publicē savus foto no atvaļinājumiem Dubaijā, tev
šķiet – viņai ir atbilde!

Vīram atvērās kanāls ar kosmosu, un no turienes plūda informācija vai notika tā sauktais channelling. Savukārt viņa pati sāka dzemdēt zemi, lai ko tas arī nozīmētu. Viņi par to sāka runāt pašizaugsmes kursos, kur tādas tēmas vispār neiederējās. Katrs brīvajā laikā tic, kam grib, bet tas nu galīgi nebija kas tāds, uz ko es būtu parakstījusies. Viss sāka izskatīties pēc sektas. Man ar draudzenēm viņas kursi bija vairāk kā kopīga nodarbošanās. Es noteikti varu teikt, ka šāda veida kursos veidojas kopienas un draudzības. Tāpēc ir saprotams, ka dažiem būtu grūti pamest kursus, jo tur ir cieša kopienas sajūta. Ja šis pagrieziens kursos būtu noticis pāris gadus agrāk, godīgi sakot, es nezinu, varbūt es pati arī būtu parāvusies līdzi.” Lai gan Baiba sevi uzskata par ezotērikas piekritēju, viņa šīs nozares biznesu vērtē ļoti skeptiski: “Man nešķiet godīgi pārdot cilvēkiem kaut ko tādu, ko nevar izmērīt. Tā var būt manifestācija, tā var būt garīgā prakse, bet, ja tev ir kaut kas no dabas dots, manuprāt, ar to ir jādalās, nepieprasot nenormālas naudas summas.”

Ņikita Bezborodovs, Bērnu un pusaudžu resursu centra psihiatrs, Baibas pieredzi raksturo kā tipisku gadījumu, norādot, ka samērā bieži kāda iemesla dēļ kopienas mērķi mainās. Šie iemesli var būt dažādi un ir atkarīgi no vadītāja un pašas kopienas. Psiholoģijā cilvēku spēju ticēt kaut kam augstākam sauc par maģisko domāšanu. Bezborodovs skaidro maģisko domāšanu: “Tā ir tāda tendence – saskatīt domas, situācijas, kas ietekmē pasauli –, bet tās ir pretrunā ar normālām cēloņsakarībām. Dažiem cilvēkiem šāda nosliece ir vairāk izteikta. Reizēm tas var novest pie sevis pārvērtēšanas idejām, kad atsevišķi cilvēki sāk ticēt savām spējām, nereaģē uz realitātes apstiprinājumu vai neapstiprinājumu, un tas var nonākt līdz murgainām idejām. Tas vienkārši ir patoloģisks stāvoklis. Tā [manifestāciju bizness], iespējams, ir apzināta manipulācija ar cilvēku grupu, lai iegūtu naudu vai kādu citu labumu. Tomēr tā var būt arī grupas vadītāja dziļa un subjektīva ticība, ka tiešām ir “atvēries kanāls ar visumu”, un viņam gribas nodot šo ziņu tālāk.”

Šo kopienu stiprā puse, kā intervijā minēja arī Baiba, ir piederības sajūta. Psihiatrs uzsver: “Mēs esam sociāli dzīvnieki. Mums ir svarīgi just piederības sajūtu.” Vissvarīgāk izjust piederību grupai ir tieši pusaudža vecumā, kad cilvēks vēl tikai meklē un veido savu identitāti.

Ar šī vecuma cilvēkiem ir vieglāk manipulēt, jo sava kompānija ir svarīgāka par visu. Arī intervētā Baiba atzina, ka ir iespējams “pavilkties līdzi” šādās situācijās, taču dzīves pieredze palīdz kritiskāk izvērtēt manipulējošas situācijas. “Viena no piederības grupām var būt minēto pašizaugsmes kursu vadītāji un dalībnieki, bet tā nav vienīgā grupa tavā dzīvē, ja tev ir ģimene, darba kolēģi vai kaut kādas citas interešu grupas. Tas zināmā mērā pasargā no riska, ka ar tevi būs viegli manipulēt,” norāda psihiatrs.

"Būs labi... ejam uz bankomātu"

Lai gan nākamajā stāstā izklāstīts atgadījums, kas dzirdēts ne vienu reizi vien, tas atkārtoti pierāda, ka cilvēks emocionāli ievainojamā stāvoklī ir gatavs uz visu. Citiem vārdiem sakot, mums gribas ticēt, ka brīnums ir iespējams.

Lelde (45) stāsta piedzīvoto: “Es atceros, kad man bija aptuveni 30 gadu, man sākās problēmas attiecībās ar vīru, un mūsu ģimenei bija tikko pievienojies trešais bērns. Visas meitiņas bija maziņas, un es nokļuvu diezgan izteiktā bezizejas situācijā. Staigāju pa Rīgu. Nezinu, kādā veidā, bet sieviete, kas uzdevās par dziednieci, to [emocionālo stāvokli – red. piebilde] uztvēra. Es nezinu, vai viņa bija īsta dziedniece, burve, bet viņa tik izpalīdzīgi pienāca klāt un apjautājās, vai viss ir kārtībā, jo viņa redzot, ka man esot uzlikta ļaunā acs un ka viņa to varot noņemt. Neko daudz es viņai detaļās neizstāstīju, nesāku histēriski raudāt, bet tas bija tieši tas, ko man vajadzēja dzirdēt, un pēc viņas ieteikuma es tiešām aizgāju uz bankomātu un izņēmu visu naudu, kas bija kontā, un viņai samaksāju.

Paldies Dievam, man kontā nebija ļoti daudz naudas, bet nu tie bija kādi 300 eiro, diezgan normāla summa. Viņa noskaitīja buramvārdus, pateica, ka viss atrisināsies, un aizgāja. Tikai nākamajā dienā es nācu pie prāta. Nevienam gadiem nestāstīju šo atgadījumu, jo kaunējos, bet tad sapratu, ka visi var nonākt tādā situācijā, tāpēc ir svarīgi, ka ir kāds, ar ko runāt grūtos brīžos, kaut vai lai atrunātu otru no stulbībām."

Bezborodovs uzskata, ka Lelde apzinājās savu konkrētā brīža ievainojamo psihisko stāvokli. Izmisuma un krīzes situācijās nav pamata sagaidīt, ka cilvēks spēs kritiski domāt vai neparastās situācijās meklēs sarkanos karogus. Krīzes situācija ir nestandarta psihisks stāvoklis, kas pieprasa konkrētas vajadzības. Kritiskā domāšana (kognitīvais mehānisms) ir evolucionāri mazāk attīstīta, tāpēc virsroku ņem bailes un stress – evolucionāri senāks un spēcīgāks mehānisms. 

Psihiatrs pastāsta, ka viens no izplatītākajiem sarkanajiem karogiem ir maģiskais risinājums, ko iepriekš minēja arī smilšu spēles terapeite Madara Junga. Taču problēmas nav iespējams atrisināt ar maģisku pieskārienu. Bezborodovs uzskata, ka personas, kuras mērķtiecīgi cenšas izkrāpt naudu, spēj arī veiksmīgi identificēt cilvēkus, kas nonākuši krīzes situācijās. Sarunas laikā nepieciešams noteikt, vai cilvēks tic maģiskajai domāšanai. Ja izvēlētais upuris to neatzīst, tad šo cilvēku ir daudz grūtāk apkrāpt. Bezborodovs kā vienu no iemesliem, kādēļ krāpniecības shēma tika īstenota veiksmīgi, min iespējamo Leldes ticību maģiskiem spēkiem.

Maģiskais piens 

Aleksejs pusaudža gados izjuta biežas sāpes rīklē, pat neliels aukstums izraisīja nepatīkamas sajūtas un saslimšanu. Jaunietis nodarbojās ar profesionālo sportu, viņa imūnsistēma bija laba, tomēr veselības problēma saglabājās. Kopā ar mammu Aleksejs vērsās pie sievietes, kas sevi dēvēja par dziednieci. Aleksejs atminas, ka dziedniecei piemita īpašas dotības sajust cilvēku enerģētiskā līmenī. Sieviete ieteica, uz kuru skolu pāriet, kādu dzīves ceļu izvēlēties, spēja precīzi aprakstīt Alekseja svarīgākos dzīves notikumus, pat nosaukt viņa veselības problēmas. Aleksejs stāsta: “Kā es saprotu, ap cilvēku ir magnētiskais apvalks, un tajā var redzēt, kurās vietās cilvēkam ir ievainojums. Viņa to pārbaudīja un pārliecinājās, ka ievainojums ir rīklē, mugurā un krūškurvī. Par rīkli es viņai stāstīju, par krūškurvi – ne.”

Dziedniece seansa laikā lūdza Alekseja mammai aiziet uz tuvāko veikalu un nopirkt pienu. Sieviete noskaitīja buramvārdus un piekodināja Alekseju dzert apvārdoto pienu katru rītu – ledusaukstu, līdz būs izdzerts. Pēc piena izdzeršanas pāris mēnešu laikā sāpes rīklē izzuda. Tās nav atgriezušās. Aleksejs dalās ar savām pārdomām: “Tas ir notikums, kuru es pats nesaprotu. Kā auksts piens var palīdzēt pret kakla sāpēm? Jo pirms tam es gāju uz visādām medicīniskām procedūrām, piemēram, mandeļu piesaldēšanu, bet tas nepalīdzēja. Galu galā piens palīdzēja.”

Ņikita Bezborodovs uzskata, ka bieži veselības problēmu pamatā ir psihosomatiski, nevis fiziski cēloņi. Problēma ir drīzāk emocionāla, kas tikai fiziski izpaužas kā simptoms. Psihiatrs min, ka it īpaši bērnībā emocionālais stāvoklis var būt sāpju cēlonis: “Bērniem ir ļoti maz bioloģisku iemeslu, kāpēc vispār varētu sāpēt galva. Ja galvassāpes ir tiešā veidā saistītas ar fizisko veselību, tad tās parasti ir diezgan nopietnas kaites. Visiem bērniem kādreiz sāp galva, bet tās izraisa drīzāk emocionāli, nevis bioloģiski iemesli.”

Kaut gan pašizaugsmes un garīguma prakses sniedz cilvēkiem cerību un motivāciju, šo solījumu īstenošanos nav iespējams pārbaudīt.

Cilvēkiem ir divi universāli stresa pārvarēšanas mehānismi – internalizācija un eksternalizācija. Stresa stāvoklī emocijas tiek internalizētas, proti, iekšēji pavērstas pret sevi, vai pretēji – eksternalizētas – izpaustas uz āru. Psihiatrs uzsver: “Ja mēs izmantojam internalizāciju, tas ir kā katliņš, ko uzliek uz uguns – tvaikiem kaut kā ir jāizlaužas. Tas ir psihisks aizsardzības mehānisms, izteiktāks bērniem un jauniešiem. Šie tvaiki izlaužas kā fizisks simptoms.”

Sarunā psihiatrs Bezborodovs dalījās ar līdzīgu pieredzi. Bērnībā viņam bijušas stipras galvassāpes, kuras arī ieteica ārstēt ar pienu. Tomēr metode bijusi nedaudz citāda nekā Alekseja gadījumā, turklāt sāpes nemazinājušās. Bezborodovs atceras, ka pienā vajadzēja vārīt pētersīļu sakni. Pienam acīmredzot ir simboliska nozīme – pēc psihiatra domām, to varētu saistīt ar mātes pienu. Psihiatrs norāda, ka Alekseja sāpju iemesls bija saistīts ar emocionālo stāvokli. Ārstēšanās izdevās veiksmīgi, iespējams, placebo efekta dēļ. Placebo iedarbojas caur ticības spēku, pašiedvesmu un mūsu smadzeņu spēju ietekmēt ķermeni. Vienīgais trūkums ir tas, ka efekts nav noturīgs.

Bezborodovs stāsta par placebo efekta ietekmi: “Placebo efekts ir izteiktāks, ja tā nav tablete, bet, piemēram, kapsula, vēl labāk, ja šī kapsula ir rūgta. Ja pielietota invazīva procedūra, piemēram, injekcija ar šļirci, tad placebo efekts ir vēl izteiktāks. Droši vien, ja piens ir ļoti auksts vai pienā ir izvārīta pētersīļu sakne, tas var pastiprināt placebo efektu. Galvassāpes un jebkas, kas ir saistīts ar mūsu veģetatīvo nervu sistēmu un imūnsistēmu, uz to var reaģēt. Pastāv iespēja, ka pamata iemesls bija drīzāk psihisks vai emocionāls. Tas, iespējams, ir placebo efekts. Absolūti zināma parādība.”

Lēts un ātrs veids, kā uzzināt savu nākotni

Terēze (52) sava mūža laikā vairākkārt ir apmeklējusi dziednieces un zīlnieces, it īpaši brīžos, kad dzīvē izjusta nestabilitāte. Viņa tic, ka ir cilvēki, kuriem piemīt pārdabiskas spējas. Sieviete atminas bērnības dienas un to, kā viņas māte arī apmeklēja dziednieces. Terēze vēršanos pie zīlniecēm pamato ar vēlmi gūt ieskatu gaidāmajā nākotnē. Daļa pareģojumu esot piepildījušies. Sākotnēji sieviete bijusi skeptiska, tomēr lētie (5–10 latu) seansi un ziņkāre ņēmusi virsroku. Pēdējo seansu Terēze apmeklējusi pirms astoņiem gadiem; šobrīd pie zīlniecēm vairs nedodas. Tomēr gadu laikā sievietes pārliecība nav mainījusies – viņa tic, ka dažiem cilvēkiem var būt īpašas spējas, kas ļauj sniegt atbildes uz neskaidriem jautājumiem un ieskatīties nākotnē.

Psihiatrs Bezborodovs skaidro: “Cilvēka prāts ir pārliecināts, ka lielākam notikumam ir iemesls, tas nevarēja notikt nejauši, piemēram, lāstekas uzkrišana uz galvas – tā uzreiz ir zīme.”

Pirmo reizi Terēze pie zīlnieces vērsās 2005. gadā, laikā, kad zīlēšanas saloni bija plaši pieejami, un vistuvākais esot bijis Rīgas centrā. Pirmais zīlnieces pareģojums sievietē radījis šaubas: “Es neticēju un domāju, ka viņa izdomā visādas muļķības. Viņa savu sakāmo pielīdzināja manai situācijai. Zīlniece stāstīja, ka var redzēt tikai desmit gadu tālu nākotni, un brīdināja, ka viss var mainīties.”

Pēc seansa Terēze vairākkārt apmeklēja ne tikai zīlnieces, bet arī dziednieces. Katrai esot bijušas savas metodes, tomēr lielākā daļa izmantoja kārtis vai lūdza Dievu.

Terēze atminas: “Sākumā es neticēju, bet viņa sāka stāstīt interesantas lietas. Seansos dziedniece izmantoja svārstu. Viņa, protams, nestāstīja neko sliktu. Dziedniece bija ļoti veca un stāstīja, ka dzīvē jābūt gudrākam un jāpiedod. Rādīja zinātniskus žurnālus, stāstīja par čakrām.”

Psihiatrs uzskata, ka, visdrīzāk, sieviete vērsās pie zīlniecēm situācijās, kad radās nepieciešamība pēc skaidrības vai atbalsta. Bezborodovs skaidro, ka zīlnieces izmanto universālas metodes: "Līdzīgas [metodes] izmanto arīl baznīcas un citas organizācijas. Rituāla darbība universāli mazina cilvēkos trauksmi. Rituāli var būt dažādi. Mums visiem ir ikdienas rituāli, kuru mērķis ir mazināt satraukumu." Psihiatrs uzsver, ka cilvēku prāts izveido vienkāršus mehānismus, lai mazāk patērētu enerģiju: "Vienkāršotie mehānismi kopumā mums
palīdz. Tie palīdz ātrāk pieņemt lēmumus, bet dažreiz var nostrādāt kā kognitīva kļūda."

Bezborodovs kā vienu no kognitivajām kļūdām min apstiprinājuma kļūdu. Cilvēki vislabāk atceras un mērķtiecīgi meklē informāciju, kas iekļauta mūsu jau eksistējošos pieņēmumos vai ticībās: "Ja mēs ticam, ka pasaulē ir cilvēki ar maģiskām spējām, tad mums ir tendence domāt, ka ir cilvēki, kas spēj redzēt nākotni vai kaut ko nolasīt no tavas auras. Tāpēc mēs neapzināti izslēdzam no savas apziņas faktus, kas to neapstiprina."

Motivācija, bet ne garantija

 L.J. Diksona (L. J. Dixon), M. J. Hornseja (M. J. Hornsey) un N. Hartlejas (N. Hartley) veiktais pētījums Veiksmes "noslēpums": ticības manifestācijai psiholoģija (angl. "The Secret" to Success? The Psychology of Belief in Manifestation) atklāj manifestācijas ticības struktūru un ļauj secināt, ka cilvēki, kuri tic domu un enerģijas spējai piesaistīt veiksmi un resursus, bieži pārvērtē savas spējas un iespējamos manifestācijas riskus. Cilvēkiem, kas tic manifestācijai, ir vērojamas lielākas cerības uz panākumiem un spēcīga pārliecība par personīgo varu, kas bieži saistīta ar idejām par kosmisko sadarbību vai ārējo spēku palīdzību. Bet, neskatoties uz šo pārliecību, nav atklāta saikne starp ticību manifestācijai un faktiskiem dzīves panākumiem. Biežāk novērojams, ka ticība vairāk ietekmē cilvēka uzvedību un lēmumus nekā reālus rezultātus. Turklāt daži dati norāda, ka manifestētāji ir pakļauti riskantiem finanšu lēmumiem vai pat bankrota un krāpšanas riskiem, jo var ignorēt ļaundaru iepriekš izdomātas stratēģijas un objektīvus riska faktorus, balstoties uz pārliecību, ka viss sakārtosies.

No intervēto cilvēku atziņām un pētījumiem var secināt, ka manifestācijas un lidzīgi kursi bieži vien tiek apmeklēti emocionāli ievainojamās situācijās, kad ticība maģiskiem risinājumiem ņem virsroku pār kritisko domāšanu. Kaut gan pašizaugsmes un garīguma prakses sniedz cilvēkiem cerību un motivāciju, šo solījumu īstenošanos nav iespējams parbaudīt. Psiholoģiski manifestācija, numeroloģija, enerģētiskā zīmēšana var sekmēt pašpārliecinātību un sniegt motivāciju, bet nenodrošina konkrētus rezultātus. Jāņem vērā - lai gan manifestācija var kalpot kā motivācijas instruments, patiesi nozīmīgu dzīves rezultātu sasniegšanai cilvēkam jāveic reāls darbs, kuru nevar aizvietot vizualizācija un afirmācijas.

Žurnāls Inquisitio augstskolas paspārnē iznāk jau kopš 2015. gada. Kā norādījusi tā galvenā redaktore, RSU prof. Anda Rožukalne, Inquisitio ir kā treniņpoligons jaunajiem žurnālistikas censoņiem, kuru vārdus kādudien redzēsim Latvijas rakstošajos un raidošajos medijos. Žurnāla dizainu un maketu veidojis Egils Turss.