Teikt mērķus un sapņus skaļi

Rebeka Ozolniece ir 24 gadus jauna sieviete, kura nebaidās izteikt citiem savas domas un mērķus. Viņa to pierādījusi trīs reizes vecākiem World Athletics kolēģiem. Studējusi multimediju komunikāciju Rīgas Stradiņa universitātē. Viņa atklāja savas studiju gaitas līdz neaizstāvētam maģistra darbam, kā arī studiju apvienošanu ar sportu un darbu.

Alise Šterna, Sanija Šēle, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Ko tu dari ikdienā? 

Pašreiz strādāju pasākumu un reklāmas aģentūrā Nekoma (Nords Event Communication). Tas ir pilna laika darbs un varu teikt, ka pirmo reizi dzīvē man ir tikai viens darbs. Šeit es esmu komunikācijas un mārketinga vadītāja, taču, ja man jāsaka, kas es esmu, tad esmu tāds kārtīgs sporta mīlis!

Cik ilgi tu jau esi komunikācijas un mārketinga koordinatore? 

Jāsāk ar to, ka bērnībā es pati nodarbojos ar sportu – vieglatlētiku. Mans mērķis agrā vecumā bija profesionālais sports. Oriģinālais plāns bija citādāks – karjera bija otrajā plānā. Fokuss bija tikai uz sportu. Pusaudžu vecums nāca ar smagu traumu un ar tādu bliezienu pa galvu, ka plāns par profesionālo sportu neizdosies. Man 12. klasē bija jāpieņem lēmums, ko es darīšu, jo plāns par Ameriku neizdevās. Par laimi vai nelaimi…

Kā nonāci līdz idejai būt par komunikācijas un mārketinga koordinatori? 

Studijas ir mans veiksmes stāsts, jo es neko nezināju par Latvijas izglītību, nezināju, kādas ir programmas. Man bija melna bilde par Latvijas sistēmu. Vienīgais, kas bija skaidrs, bija tas, ka es gribu strādāt ar cilvēkiem, ideālā gadījumā – ar sportistiem un kopīgi uzstāties. Šīs trīs lietas bija tas, pēc kā es vadījos. Mans tētis izvēlējās universitāti. Skrolloju (no angļu val. scroll – skatīties un lasīt informācijas saturu ekrānā) cauri visam un lasīju, kura programma izklausās piemērota man. Tā sākās mans ceļš uz to, ko es daru šobrīd.  

Un cik ilgs tas bija?  

Bakalauru sāku studēt 2019. gadā. Man pirmais gads bija vienkārši tumša bilde. Nebija saprašanas par to, kur varēšu strādāt. Studējošo pašpārvalde bija kā tāds pavērsiena punkts. Otrajā studiju gadā es sāku ar kaut kādu karodziņu griešanu studējošo pašpārvaldē. Aicināja: hei, šeit ir daudz iespēju! Es vēl tajā laikā trenējos for fun (no angļu val.: nenopietni) un man likās stulbi veltīt savus vakarus, lai grieztu karodziņus un piedalītos kā brīvprātīgais kaut kādos pasākumos.

Tas iegāja kaut kādā kāmju ritenī. Sākums bija neapzināts. 2022. gadā nāca visi pārējie projekti. Paralēli universitātei un pašpārvaldei es biju komunikācijas vadītāja diezgan apjomīgā programmā saistībā ar jauniešu līderu attīstību. Sāku ņemt prakses vairāk nekā tas bija nepieciešams studiju procesā.

Kā sākās tava karjera Latvijas Vieglatlētikas savienībā? 

Es saņēmu telefona zvanu. Puslīdz zināju cilvēkus, kuri tur strādā un visu veido. Tolaik biju studējošo pašpārvaldē, man bija projektu darbi, freelance (no angļu val.: konkrētu darbu veikšana dažādiem klientiem,) darbi. Tā bija vasara. Man zvanīja draudzenes māsa, kura bija komunikācijas vadītāja Latvijas Vieglatlētikas savienībā (LVS). Viņa man teica: “Klausies, ko tu šobrīd dzīvē dari? Es pamanīju, ka tu esi aktīva studējošo pašpārvaldē. Gribi strādāt manā vietā par komunikācijas vadītāju LVS?” Protams, mana pirmā reakcija bija: “Ko?” Man bija tikai otrais studiju gads un nekādu nopietnu darbu. Es jautāju, vai varu atzvanīt, noliku telefonu un teicu pie sevis rupjo vārdu: What..? (no angļu val. “Kas pie..?”) Pēc piecām minūtēm zvanīju un teicu: “Davai, darām!”.  

Es nesapratu, ko daru, un tas bija prātam neaptverami. Viena daļa bija tas, kā es to piedzīvoju no sportista perspektīvas, bet pieaugušo darbi, atskaites, tāmes, plānošana, projekti – tas viss man bija pilnīgi jauns.

Vai esi sasniegusi savus plānotos mērķus? Ja nav noslēpums, kādi tie ir? 

Noteikti nē. Es uzskatu, ka vēl esmu jauna un tikai karjeras sākumā. Esmu cilvēks, kurš uzskata, ja tu nespēj savu mērķi un sapni pateikt skaļi, tad tu nespēj to realizēt. Mans mērķis ir World Athletics. Tā ir Starptautiskā vieglatlētikas federācija, kas pārrauga vieglatlētikas būtību visā pasaulē. Komunikācijas departaments ir tā vieta, ko es jau no 2021. gada apzināti izvēlos kā savu motivāciju katru rītu celties un darīt.

(..) ja tu nespēj savu mērķi un sapni pateikt skaļi, tad tu nespēj to realizēt.

Kāda ir tava sadarbība ar apkārtējiem un iekšējo komandu? 

Iekšējā sadarbība ir ļoti cieša. Mēs komandā esam seši cilvēki. Lai no nulles radītu kaut ko lielu, iekšējā sadarbība ir ļoti nepieciešama, sākot no kopīga darba, tehniskā izpildījuma, beidzot ar komunikāciju ar tautu. Te cits citu motivē. Viss kolektīvs skrien. Katru rītu ierodoties darbā, jautā: “Cik daudz šorīt noskrēji? Kad tev ir nākamais roudreiss (no angļu val. road race – sacensības pa koplietošanas ceļiem)?” Pateicoties šai komandai, es izskrēju savu pirmo pusmaratonu Prāgā. Vieglatlētikā teicu, ka nekad neskriešu vairāk par 800 metriem, kā jau ikviens vieglatlēts, kurš neskrien vairāk par 100 metriem. 

Ārējā sadarbība, pieminot LVS, noteikti ir ar Gunti Bērziņu. Viņam ir liela loma tajā, kā spēt pasniegt informāciju auditorijai. 

Ar kādām grūtībām tu sastopies ikdienā? 

Grūtības, ar ko ikdienā sastopos, ir izdegšana, saprast, kur ir robeža, kad sevi piespiež darīt vairāk, kā samērot savu brīvo laiku, ģimeni, atpūtu un visu pārējo. Tu vienkārši izdedz. Protams, kaut kad varbūt tas ir mierinājums, ko esmu visu laiku centusies teikt, ka ir dažādi dzīves periodi - tu vari atļauties negulēt naktis un spiest no sevis ārā visu, ir periodi, kad vajag atelpu, ļaut sev atjaunoties, saprast un atcerēties, kas ir mērķis, kura vadīts, tu to visu dari.

Tādu grūto brīdi es piedzīvoju šī gada maijā, kad diemžēl nepabeidzu maģistru. Es arī esmu cilvēks! Kaut vai negribas pat atzīt. Tas jau laika gaitā man uzlika tādu psiholoģisku spiedienu. Iepriekš teicu, ka neuzskatu, ka esmu tur, kur es gribu būt, bet ir jāprot sevi novērtēt. 

Kādus sociālos medijus lietojat, lai attīstītu kādu nozari? 

Man viss darbs balstās uz sociālo mediju digitālo saturu, lai veiktu savu darbu pilnvērtīgi tendencēs visās sociālo mediju platformās, sākot no Instagram, beidzot ar TikTok, kas man ir sveša pasaule. Man ir ļoti grūti tajā visā orientēties savā vecumā. Ikdienā, protams, arī darbs ar sabiedrisko mediju, ņemot vērā Rimi Rīgas maratona publicitāti. 

Raksturo savu darba dienu trīs līdz piecos vārdos! 

Dinamiska – man ir ļoti dinamiskas dienas. Mainīga – nekad neiestājas rutīna, jo nekad divas dienas pēc kārtas nedaru vienu un to pašu. Satraucoša – stresiņš, visu laiku tonuss par visu, ko daru. Kā ceturtais būs gandarījums, jo tas, ko es daru, ļauj sajust to monumentālo rezultātu, ko es uzreiz redzu darba veikumu. Tas ir gandarījums, tajā pašā laikā – grūtais, strādājot komunikācijas vidē, strādājot ar medijiem, digitālo saturu. Uzreiz gribi rezultātu, bet tajā pašā laikā tas, ko es esmu pavadījusi nedēļām ilgi, lai kaut ko izveidotu, satura patērētājiem vairs nav aktuāls. 

Kāpēc tieši šādi vārdi raksturo tavu darba dienu?   

Man liekas, ka tā ir patiesība, tāda patiesībā arī esmu es. Tie vārdi – dinamika, satraukums. Tā arī esmu es kā personība. Vienmēr esmu zinājusi, ka gribu strādāt interesantā vidē, ka nekad nevarētu būt cilvēks, kurš ies deviņos no rīta uz darbu, sēdēs pie datora, visu laiku būs birojā un piecos vakarā ies mājās, sēdēs pie televizora. Es varu teikt, ka mans darbs vai personība komplimentē viens otru, ka man ir izdevies atrast to, kur jūtos ērti, kur man katra darba diena var būt daudzpusīga. Vienu dienu sēdēt birojā, citu dienu sēdēt parkā, kur varbūt notiek kāds pasākums, vai vienkārši skriet kopā ar kādu sportistu un intervēt viņu. Šajā darbā tas ir aizraujošākais.   

Kā tev gāja Pasaules čempionātā skriešanā (World Athletics Road Running Championships) Rīgā un Rimi Rīgas maratonā?  

Pasaules čempionāts skriešanā ir nozīmīgs pagrieziena punkts, jo tas ir laiks, kad pievienojos šai komandai Nekom 2023. gada sākumā. Zināju, ko es gribu no sevis šajā pasaules čempī. Sākumā neaptvēru, kas bija jādara un ko gaida no manis. Pirmo reizi strādāju tik lielā projektā. Protams, sāku apšaubīt, ko es te daru. Pasaules čempis ir cits līmenis, kas ļāva man strādāt kopā ar World Athletics un iegūt ne tikai jaunu pieredzi, bet arī jaunus kontaktus. Es savos 22 gados nebiju domājusi, ka varētu kādreiz teikt trīs reizes vecākiem cilvēkiem un ar lielāku pieredzi: “Varbūt darām šādi?” Tā bija lieliska pieredze un izaicinājums. Man ļoti patika iespēja būt daļai no šīs komandas.  

Rimi Rīgas maratonā man gāja lieliski, kas diemžēl sekmējās ar mana maģistra darbu neaizstāvēšanu, bet šis maratons bija jauna vēsma pēc Covid-19 pandēmijas. 33000 skrējēji, kas Baltijā ir nenormāli milzīgs skaitlis. Šis ir tiešām, kā iekšēji komandā sakām, līdz šim vislabākais maratons organizēšanas ziņā.  

(..) nebiju domājusi, ka varētu kādreiz teikt trīs reizes vecākiem cilvēkiem un ar lielāku pieredzi: “Varbūt darām šādi?”

Kā tu nonāci Nekomā?  

Stāsts ir tāds pats kā LVS. 2022. gadā 1. janvārī es atrados Berlīnē, lai svinētu Jauno gadu. Zināju, kas ir Aigars Nords. Biju viņu satikusi sporta vidē, zināju arī personīgi. Viņš man zvanīja pirmajā janvārī un piedāvāja strādāt Pasaules čempionātā skriešanā. Noņēmu telefonu no auss un tikai tad atbildēju: “Nu jā, varētu.” Tā iesākās mans ceļš šajā komandā. 

Kādām īpašībām, tavuprāt, jāpiemīt, lai strādātu tavā profesijā? 

Nenormālai disciplīnai, par ko es esmu visvairāk pateicīga saviem vecākiem, ka viņi man lika trenēties, izdzīvot grūto pusaudžu vecumu, kad vairs neko negribas un viss sports liekas pilnīgs absurds un stulbums, ko es arī ļoti jūtu darba vidē.

Cilvēkiem, kuri nāk no sporta vides, ir daudz lielākā spēja sevi spiest uz priekšu. Drosme uzdrīkstēties runāt, izteikt savu viedokli, jo, lai tu izceltos, lai tevi aicinātu, gribētu ņemt darbā, tev ir jādara kaut kas, lai tu izceltos, lai nebūtu tāds kā visi pārējie.  

Vai tu dari vēl kaut ko citu? 

LVS ir ļoti daudz cilvēku. Tajā laikā mazākā lieta, ko es darīju, bija vienkārši skatīties, ko dara citi, lai saprastu. Strādājot federācijā, uzreiz sapratu – tā ir mana komanda. Man bija jādara ļoti daudz, sākot no satura veidošanas un beidzot ar semināru izstrādēm, pasākumu organizācijām, ar gada balvas kongresiem un konferencēm.

Kad esi beidzis mācīties, ir forši, ka tā darba vieta nav ļoti šaura, tā nodrošinās, ka iemācies ko jaunu, ir daudz jaunu klientu un pēc tam jūties brīvāks citās lietās. Pirmkārt, ir vieglāk atrast darbu, tu neesi ierobežots kaut kāda savā kastē.  

Arī šobrīd mans darba pienākums ir satura veidošana. Man patīk to darīt. Arī šobrīd, kad es esmu jaunā pozīcijā Nekomā kā komunikācijas vadītāja. Mans pamata pienākums nav veidot saturu. Tam ir komanda un cilvēki, kuri to dara, bet man patīk to darīt.

Kas tevi motivē un palīdz tikt uz kājām? 

Es nedrīkstu sevi pievilt. Man ir ļoti skaidri plāni un visu laiku ir kādi gan mazie, gan lielie mērķīši. Ja esmu kaut ko apņēmusies, tad gribu arī to izdarīt. Gribu, lai man ir gandarījums – dienas beigās, mēneša beigās, gada beigās vai varbūt vecumdienās, kad iešu pensijā. Gribu sevi nepievilt un izmantot jebkuru iespēju.

Kā tu saprati, ka esi īstajā sfērā? 

Nezinu, tas ir kā salīdzinājums ar mīlestību – mēs nekad līdz galam neesam pārliecināti, ka esam iemīlējušies pareizajā cilvēkā. Tāpat tu nezini, vai esi īstajā vietā. Vienkārši zini un jūti, ka esi piederīgas tam, kur esi un ko dari.  

Kura ir tava mīļākā dienas daļa? 

Man ļoti, ļoti patīk rīti. Esmu agrais cilvēks. Vienmēr darbā esmu astoņos no rīta, reizēm pat ātrāk. Man patīk rīta miers un klusums, kad pārējie vēl nav ieradušies. Tad varu pabūt ar sevi, sagatavoties dienai. Man patīk laiku izmantot vērtīgi, taču es nezinu, vai kaut kādā mērā tā ir manu panākumu atslēga. Cenšos nenoiet no plāna, bet realitātē dinamiskajā vidē, kurā strādājam, citi neizpilda pat pusi no rīta sarakstītajiem plāniem, bet galvenais jau ir mērķis.  

Kad bija moments, kad saprati, ka tas ir tavs atspēriena punkts? 

Manuprāt, katra mazākā lieta ir kā atspēriena punkts. Mēs tās varbūt nepiefiksējam. Varbūt viens no atspēriena punktiem bija Pasaules čempionāts skriešanā, jo tas deva jaunas iespējas un pieredzi, paplašināja manu redzes loku. Tas varētu būt arī brīdis, kad cilvēks man piedāvāja vadīt pasākumu.

Noteikti nav viena konkrēta atspēriena punkta, jo katru dienu pieņemam lēmumus. Katrs mans lēmums būs jauns atspēriena punkts un jaunas iespējas.

Vai tu šīs profesijas dēļ apceļo pasauli? 

Jā, ar šo profesiju var apceļot pasauli. Tas arī bija viens no iemesliem. Ļoti vilinoši strādāt sporta industrijā, jo visu laiku esi kustībā un ir daudz sacensību, pasākumu, kur ir iespēja aizbraukt. Esmu bijusi Eiropas čempionātos, Eiropas komandu čempionātos. Neesmu biju pasaules čempionātā. Aizbraucot uz kādu valsti, tu paplašini savu redzesloku, iegūsti jaunu pieredzi, emocijas, tev ir iespēja pilnveidot sevi. Es veidoju jaunus kontaktus, ar katru sportistu veicu small talk (no angļu val.: neformālas, bet pieklājīgas sarunas), jo, manuprāt, ir stulbi aizbraukt ar Latvijas izlases komandu un apgulties gultā. Lai gan esmu cilvēks, kurš necieš small talk, es gāju runāt.

Kādas bija tavas sajūtas pēc Brendas Džilianas Apsītes uzvaras trīssoļlēkšanā Eiropas U18 čempionātā, izcīnot Latvijai otro zelta medaļu? 

Tas ir vārdiem neaprakstāmi. Es stāvēju divus metrus no sektora. Tā atmosfēra mani uzlādēja – es biju enerģiski uzlādēta no visiem sportistiem. Tiešām prieks par viņas sniegumu. Es tik tiešām neprotu aprakstīt to notikumu, jo tas viss notika tik ātri un enerģiski! Biju pirmais cilvēks, kuru viņa satika pēc starta. Viņai pašai nebija vārdu. Tāpēc gribēju palikt sporta sfērā. 

Kādās valstīs esi bijusi?

Slovākija, Vācija, Parīze, Roma, Jeruzāleme – tās ir sacensību un konferenču vietas. Esmu bijusi arī Azoru salās (Portugālei piederošs arhipelāgs Atlantijas okeānā) saistībā ar citu projektu. Tas bija viens no ilgākajiem projektiem. Paralēli tas bija ļoti ekskluzīvi un eksotiski būt uz mazas salas. Ir ļoti daudz iespēju apceļot pasauli. Ceļot sanāk, bet tā nekad nedrīkst būt prioritāte. Tas ir tāds neliels bonuss tam, ko es daru, nevis iemesls tam, kāpēc es to daru.

Kura no valstīm tev spilgti palikusi atmiņā? 

Es teikšu Polija, Silēzija, jo tas bija Eiropas komandu čempionāts – komandu cīņa starp valstīm. Mums viena sportiste nevarēja startēt. Tā kā tā ir komandas ieskaite un tu nevis saņem medaļu vai apbalvojumu par savu rezultātu, bet tev ir punkts ieskaitē. Tad rēķina valsts komandas kopējo punktu skaitu. Man bija jāmet veseris. Nebija daudz sieviešu, kuras var to darīt, jo sieviešu konkurencē vajadzīga vesera metēja, nolēmu, ka es to darīšu. Pirmo reizi rokās ņēmu veseri… Latvijas rekordists Igors Sokolovs man vienu dienu pirms sacensībām aizveda uz iesildīšanās laukumu. Viņš teica: “Rekur turi rokās šādi, nostājies tā, izdari divreiz tā un bums!” Pamēģināju divas reizes un man sanāca. Pienāca diena, kad man jāstartē mix (no angļu val.: kombinēts) zonā. Visas sievietes sevi uzkurināja, bet es čiloju (no angļu val. chill – mierīgs). Es ar savu manikīru sēdēju, skatījos uz nagiem, gaidīju, kad izvedīs ārā uz sektoru. Un viss. Aizmetu veseri 23 metru attālumā un tas ir mans personīgais rekords.   

Kāds ir tavs novēlējums topošajiem šīs sfēras darbiniekiem? 

Būt viņiem pašiem, necensties kādam līdzināties, jo šajā visā stāstījumā jūs dzirdējāt, cik daudz dažādu elementu un izvēļu dēļ var nonākt pie citas izvēles! Tas nav tāds konkrēts ceļš. Jābūt pašam un tiešām darīt, uzdrīkstēties un negaidīt! Sarunas laikā minēju, ka vakar man kāds zvanīja un kaut ko piedāvāja. Tam arī ir iemesls. Attiecīgi laikam biju izdarījusi kaut ko pareizi, lai kāds gribētu piezvanīt un kaut ko piedāvāt.

Negaidīt ne dienu, negaidīt, kad pabeigsi studijas, negaidīt apstiprinājumu. Studiju laikā visus darbus, kurus jūs rakstāt, rakstiet par to, kas jums reāli interesē! Ejiet pie docētājiem un terorizējiet viņus par tēmām, kas jums reāli interesē! Nevajag tērēt laiku darbu rakstīšanai, kas neinteresē. Es visus savus darbus rakstīju par sportu. Pat ja tajā kursā nepiestāvēja rakstīt par sportu, es to darīju, jo tas bija tas, kas mani interesēja.

Studiju laikā visus darbus, kurus jūs rakstāt, rakstiet par to, kas jums reāli interesē!