Ja nekritiski notici mākslīgajam intelektam, ar tevi var manipulēt. Intervija ar filozofu Arti Sveci

Šo mēdz dēvēt arī par postpatiesības laikmetu, kurā bieži vien ir sarežģīti atrast kvalitatīvus un patiesus informācijas avotus. Lai spētu izvērtēt uztverto informāciju un tās patiesumu, ir būtiski attīstīt kritiskās domāšanas prasmes ikdienā. Bet kas tad īsti ir kritiskā domāšana? Un kā tieši tā palīdz neapmaldīties milzīgās informācijas apjomā?

 Lai noskaidrotu, ar kādiem izaicinājumiem sastopamies mūsdienu tehnoloģiskajā pasaulē un kā tos kritiski aplūkot un risināt, sarunājos ar filozofu, publicistu un Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docentu Arti Sveci. Filozofs nodarbojas tieši ar šo jautājumu izzināšanu, taču viņa pētnieciskais lauks ietver arī dzīvnieku studijas, ekokritiku un sociālo filozofiju. Savas pārdomas un zināšanas viņš ne tikai publicē portālā satori.lv, bet nodod arī studentiem Latvijas Universitātē un plašākai auditorijai dažādos medijos.

Evelīna Jansone, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Kristaps Kalns

Jūsu pētījumi skar kritiskās domāšanas problemātiku, bet kā var vienkārši skaidrot, kas ir kritiskā domāšana?

Kritiskā domāšana ir patstāvīga domāšana. Realitātē šis termins tiek lietots dažādos veidos, piemēram, kad skolā izmanto kritiskās domāšanas metodes, tad tā ir vairāk patstāvīgas domāšanas trenēšana skolēnos. Ar tās palīdzību panāk, ka skolēns informāciju nevis iemācās no galvas, bet apdomā. Savukārt, kad mēs universitātē pasniedzam kritiskās domāšanas kursu, tad mācām noteiktu tekstu analīzes metodi. Mēs skatāmies argumentāciju tekstā, ņemot ikdienišķu tekstu, piemēram, avīžu rakstu vai politiķa runu, un tad mēģinām saprast, vai ir argumentācija, vai tā ir laba un pamatota.

Kāpēc nepieciešams attīstīt šo prasmi, kā tas mums palīdz ikdienā?

Ir cilvēki, kuri negrib ticēt visam un vēlas reflektēt par to, kas viņiem tiek teikts un ko mēģina iestāstīt. Kritiskā domāšana ir svarīga, jo mēs dzīvojam tādā īpatnējā politiskā sistēmā kā demokrātija, un demokrātijā visi cilvēki ir lēmumu pieņēmēji, piemēram, ejot un balsojot. Atbilstoši, ja viņi pieņem lēmumus, tie ir jāpieņem par ļoti daudziem jautājumiem - viendzimuma laulībām, vakcināciju, budžetu un citiem. Tu nevari būt eksperts visos jautājumos, bet jābūt spējīgam saprast un izvērtēt šos jautājumus, neesot ekspertam. Profesionāli to dara politiķi Saeimā. Arī cilvēkam, kurš nav politiķis, ir jāspēj saprast šīs lietas, tad palīdz kritiskā domāšana. Tā ļauj izvērtēt, kas ir ticams un kas ir mazāk ticams.

Tu nevari būt eksperts visos jautājumos, bet jābūt spējīgam saprast un izvērtēt šos jautājumus, neesot ekspertam.

Bieži dzirdam, ka augstākā izglītība ir nepieciešama, lai veicinātu kritisko domāšanu. Vai var teikt, ka katrs augstskolas absolvents ir to attīstījis?

Kritiskajai domāšanai ir vairākas nozīmes. Viena no tām – ar kritisko domāšanu saprot labu, precīzu vai pamatotu domāšanu. Ja mēs ar to saprotam tādu domāšanas ideālu, sakot - “šis ir kritiski domājošs cilvēks”, domājam to kā uzslavu, tad droši vien, ka ne visi augstskolas beidzēji ir izcili savā spriestspējā. Vai augstskolasbeidzējs ir spējīgs patstāvīgi domāt? Kaut kādā līmenī noteikti, jo citādi nav iespējams augstskolu pabeigt.

Jāsaka arī, ka jāskatās augstskolas uzdevumi un mērķi. Mūsdienās augstskolas arvien vairāk orientētas uz profesionālo sagatavotību. Vispārīgās prasmes ne vienmēr tiek pietiekami uzsvērtas un attīstītas, kas, manuprāt, ir nepareizi. Vairāk patstāvīgā domāšana tiek trenēta vidusskolā. Mūsu izglītības modelis ir tāds - pamatskolā tu apgūsti pamatiemaņas un pamatizpratnes, vidusskolā tev iemāca patstāvīgi paveikt dažādus uzdevumus un domāt. Augstskolā arī māca šīs prasmes, tomēr tās mēdz aizvirzīties profesionālā gultnē, piemēram, žurnālistikā vai medicīnā un citās.

Es gan teiktu, ka tas ir kļūdains priekšstats, ka augstskola gatavo kādai noteiktai profesijai. Mēs redzam, ka daudzi, kas pabeidz, piemēram, medicīnas fakultāti vai komunikācijas fakultāti, nestrādā par žurnālistiem vai mediķiem, bet viņiem tomēr ir prasmes, kuras noder arī daudzkur citur. Mūsdienu augstskolās tas rada dilemmu un stīvēšanos, proti, vai augstskola ir tā, kas dod vispārējo izglītību - soft skills (vispārīgās prasmes), kompetences, kuras var pēc tam izmantot daudzkur. Vai tomēr augstskolai jābūt tai, kura sagatavo profesionāļus, kuri nākamajā dienā pēc augstskolas beigšanas var sākt strādāt. Mūsu sabiedrība, manuprāt, dažādu iemeslu dēļ vēl nav spējusi izšķirties. Ne tikai Latvijā, bet arī globāli mēs īsti nesaprotam, kāda augstskolām mūsdienās ir funkcija.

Ne tikai Latvijā, bet arī globāli mēs īsti nesaprotam, kāda augstskolām mūsdienās ir funkcija.

Lai pamatotu savu viedokli, augstskolās tiek ļoti uzsvērta prasme argumentēt. Vai argumentus vajadzētu arī meklēt medijos, lai novērtētu informācijas patiesumu?

Medijos lielākoties nav argumentācijas, tā arī ir problēma. Mūsu mediji ražo un atražo no citiem medijiem to, ko viņi sauc par faktiem. Tas nepadara medijus par objektīviem, jo faktus jau arī atlasa. Tā arī ir ilūzija, ka žurnālistikā, ja tu nosauc faktus, tu esi kaut ko objektīvu pateicis. Piemēram, ja katrs no mums izvēlētos piecus teikumus, lai aprakstītu šo telpu, izrādītos, ka katrs apraksts ir atšķirīgs, kaut gan tajā būtu tikai fakti. Lai būtu argumentācija, vajag būt viedoklim, kaut kādai pozīcijai, un tādu materiālu Latvijas medijos ir samērā maz. Protams, ir debašu daļa, bet, ja mēs runājam tieši par žurnālistu rakstīto, viņi bieži vien neuzskata, ka tas ir viņu uzdevums. Bet nav jau tikai viena veida žurnālisti, nav jau tikai reportieri. Piemēram, argumentētu viedokļu raksts, kurā pamatotu, ka jāievieš banku nodoklis, to izveidot mums ir sarežģītāk.

Medijos lielākoties nav argumentācijas, tā arī ir problēma. Tā arī ir ilūzija, ka žurnālistikā, ja tu nosauc faktus, tu esi kaut ko objektīvu pateicis. Lai būtu argumentācija, vajag būt viedoklim, kaut kādai pozīcijai, un tādu materiālu Latvijas medijos ir samērā maz.

Kādas atšķirības jāmeklē, lai spētu nošķirt patiesu no maldinoša argumenta rakstā? Vai pamatoti argumenti vispār var būt maldinoši?

Princips ir tāds – argumentā ir premisas (spriedumi) un secinājums. Premisas pamato secinājumu. Mēs tās izvērtējam un pārbaudām, vai no premisām izriet secinājums. Premisu izvērtēšana ietver arī to, ko mēs dēvējam par faktu. Kā mēs to pārbaudām? Visādi. Dažreiz nevar pārbaudīt un tev jāuzticas. Dažreiz tas ir tiešām ticamības vai apšaubāmības jautājums. Vēl viena būtiska lieta šajā procesā ir skaidrības pārbaudīšana, proti, vai tas izteikums vispār ir jēgpilns, vai to var saprast. Piemēram, politikā nepārtraukti tiek producēti nesakarīgi teikumi, tiem nav jēgas, tad tur arī nav, ko pārbaudīt, un atbilstoši no tiem nekādi secinājumi nevar izrietēt.

Ja mēs konstatējam, ka spriedumi ir ticami, patiesi, un skaidri, tad skatīsimies, vai izriet vai neizriet secinājums. Ja es saku, piemēram, nevajag skolās vakcinēties, jo siekalas tiek izmantotas bērnu klonēšanai, tad vispirms es uzdodu jautājumu - vai tiešām siekalas tiks izmantotas bērnu klonēšanai? Ja tas ir aplams apgalvojums, tad tas nevar kalpot par pamatu vakcinācijas aizliegumam. Bet, ja tiešām es noskaidroju, ka bērni tiek klonēti no siekalām, tad varētu būt pamats domāt - varbūt tiešām ir jāaizliedz vakcinācija? Tas, protams, ir tikai piemērs.

Vai ikdienā, rakstot publikācijas satori.lv, pats pievēršat uzmanību argumentēšanai?

Jā, tad, kad es rakstu slejas un pētnieciskus rakstus, tajos parasti ir doma, ko es gribu pateikt. Ne visās, bet daudzās manās slejās mēģinu šo domu pamatot. Protams, dažreiz ir tādas slejas, kur tu vienkārši mēģini aprakstīt sajūtu, tā arī var būt. Viens princips, ko mēģinu vienmēr ievērot - lai man pašam ir skaidrs, ko es gribētu ar šo tekstu pateikt. Es arī citiem iesaku šo principu izmantot, jo cilvēki ne vienmēr zina, ko viņi savos tekstos dara.

Kāpēc izglītoti cilvēki, kas, šķiet, apguvuši medijpratību, arī mēdz noticēt dažādām viltus ziņām. Vai pietiekami neiedziļinās lasītajā?

Jā, runājot par faktu pārbaudi, mēs nevaram jebkuru ziņu pārbaudīt. Ja izlasām, ka, piemēram, cilvēks pēc 30 komā pavadītiem gadiem ir nācis pie samaņas, tad lielākoties neiesim un paši neizjautāsim lieciniekus. Šo darbu mēs uzticam žurnālistiem un varam to pieņemt vai nepieņemt. Lielākoties jau mēs paļaujamies uz citiem. To arī pētnieki ir norādījuši, ka mūsu saprašana lielā mērā balstās uz uzticību citiem. Bet, vajadzētu būt tā, ka tad, kad mums ir svarīga ziņa, mēs painteresējamies. Diemžēl ne vienmēr mēs tā darām, nereti mēs pat reproducējam, arī citiem stāstām aplamības, kuras paši neesam pārbaudījuši vai pat papūlējušies pārbaudīt.

Šis laikmets tiek saukts par postpatiesības laikmetu, kas šķiet diezgan skarbi, jo rodas iespaids, ka visa informācija, ko uztveram, varētu būt nepatiesa. Vai tik tiešām mediji mūsdienās izplata tik daudz nepatiesu ziņu?

Patiesībā ļoti plašs un sarežģīts jautājums, jo terminā postpatiesības laikmets, es domāju, uzsvars pat iespējams nav uz vārdu “patiesība”. Nav jau tā, ka kādreiz mediji teica absolūto taisnību. Mūsdienās ir valstis, institūcijas, mediji, kas apzināti manipulē ar mums, apzināti izmanto to situāciju, kurā mēs esam, šī manipulācija iegūst papildus spēku jaunajās tehnoloģijās. Tur ir tiešām ļoti daudz faktoru, jo, kā saprotu, tas nav tikai jautājums par patiesību, tas ir drīzāk jautājums par to, kāda ir mediju funkcija sabiedrībā un kas ir noticis ar medijiem. Tai skaitā, tā viena īpatnība, kas ir postspatiesības laikmetam, ir, ka mums ir grūti nošķirt kvalitatīvos medijus no nekvalitatīvajiem medijiem. Cita starpā tāpēc, ka visi ir atkarīgi no klikšķiem, visi ir atkarīgi no reklāmām, un rezultātā cilvēks var teikt: “Klau, galu galā tas, ko man saka sociālajā tīklā nav mazāk uzticams kā tas, ko man saka tas alternatīvais medijs, jo viņi visi ir kaut kādā ziņā manipulējoši vai komerciāli. Tātad es varu izvēlēties, jo kaut kādā ziņā visi mediji ir vienādi.”

Nav jau tā, ka kādreiz mediji teica absolūto taisnību. Mums ir grūti nošķirt kvalitatīvos medijus no nekvalitatīvajiem medijiem.

Studenti lielāko daļu informācijas, kas nepieciešama studijām, iegūst no interneta resursiem un dažādiem medijiem. Kā jums šķiet, varbūt tomēr būtu labāk atgriezties pie grāmatām un balstīties tikai uz tajās iegūto informāciju?

Ne tas ir iespējams, ne vajadzīgs. Es domāju, ka viena no problēmām postpatiesības laikmetā ir, ka šobrīd nav saprotams, kādā veidā var, piemēram, Latvijā pastāvēt kvalitatīvi, neatkarīgi un pētnieciski mediji. Tas nav jautājums par grāmatām, tas ir vairāk jautājums par to, cik lielā mērā var mūsdienās pastāvēt šī ceturtā vara, kas tomēr ir alternatīva. Kas notiek politiskajā dzīvē un vai ir kāds, kurš kritiski pārbauda un drosmīgi kritizē to, kas ir apšaubāms gan ierēdņu, gan ezotēriķu, gan zinātnieku, gan influenceru teiktajā.

Viena no problēmām postpatiesības laikmetā ir, ka šobrīd nav saprotams, kādā veidā var, piemēram, Latvijā pastāvēt kvalitatīvi, neatkarīgi un pētnieciski mediji.

Ir atšķirība starp Tviteri un grāmatu. Protams, ka ir kaut kas, ko mēs iegūstam, izlasot grāmatu. Un tie, kas nelasa grāmatas…, un nevis grāmatas vispār, jo nav runa par to, ka tu saliec 200 lapaspušu kopā, runa ir par to, ka, ja tu nelasi bagātīgus, interesantus literāros vai citus darbus, tu vienkārši zaudē. Tad tu nevari iegūt to, ko sauc par izglītību. Tas jau nenozīmē, ka ir pretruna starp, teiksim, Tviteri un grāmatām. Mēs nevaram iedomāties, ka mēs kaut kā varētu aizliegt vai izslēgt no dzīves šos ātros, zibenīgos, globālos medijus un atgriezties laikmetā, kad ir tikai grāmatas - tas nav iespējams. Tomēr es tādā ziņā piekrītu vai vismaz aicinātu – manuprāt, nav veselīgi lasīt tikai tviteri, vajag izlasīt arī kādu grāmatu.

Ja tu nelasi bagātīgus, interesantus literāros vai citus darbus, tu vienkārši zaudē. Mēs nevaram iedomāties, ka mēs kaut kā varētu aizliegt vai izslēgt no dzīves šos ātros, zibenīgos, globālos medijus un atgriezties laikmetā, kad ir tikai grāmatas - tas nav iespējams.

Man pašai patīk lasīt grāmatas, bet pēdējā laikā, kad aizeju uz grāmatnīcām, skatos, ka tur ir ļoti daudz tādu pašpasludinātu dzīves veiksminieku, kuri tagad ir uzrakstījuši, piemēram, grāmatu “Dzīves atslēga” vai “Pieci veidi, kā tikt pie veiksmīgas karjeras”, bet autors pats neko nav sasniedzis. Un tad arī jautājums, cik mēs vispār varam uzticēties mūsdienu autoriem un grāmatām? 

Jūs mazlietiņ romantizējat grāmatas uzrakstīšanas faktu. Nu, protams, pāris gadsimtus atpakaļ nebija tāda pašpalīdzības grāmatu žanra mūsdienu izpratnē, piemēram, četri veidi, kā kļūt par miljonāru. Bet arī jānovērtē tas, ka divus gadsimtus iepriekš bija nesalīdzināmi mazāk cilvēku, kuri lasīja, kā arī bija mazāk grāmatu. Cerēt, ka mūsdienās no milzīgā piedāvājuma viss būs kvalitatīvs, nav pamata. Grāmatu pasaulē pastāv arī sociāla noslāņošanās, tāpat kā, “reālajā” pasaulē, tai skaitā Latvijā, kur ir maz cilvēku, kuri varētu pirkt augsti kvalitatīvas grāmatas. Rezultātā arī tādēļ grāmatnīcās ir daudz pašpalīdzības grāmatu un salīdzinoši maz augsti kvalitatīvu grāmatu latviešu valodā.

Jauniešu vidū nereti valda uzskats, ka filozofija ir interesanta, bet to nav vērts studēt, jo tā nedod konkrētu profesiju (kvalifikāciju). Kāpēc, jūsuprāt, filozofijas studijas vai atsevišķa filozofijas kursa apgūšana citu studiju programmās būtu svarīga personības pilnveides sastāvdaļa?

Es domāju, ka, ja jūs nenodarbojaties profesionāli ar filozofiju, tad tās spēks ir tieši kombinācijā. Piekrītu, ka nodarboties tikai ar filozofiju ir savā ziņā elitāra lieta, bet, apvienojot to ar, piemēram, medicīnu vai žurnālistiku, vai vienalga ko - tur ir daudz ieguvumu. Filozofija, protams, ir arī saistīta ar argumentācijas prasmju trenēšanu, tā mums palīdz analītiski, distancēti novērtēt lietas, saskatīt un nošķirt būtisko no nebūtiskā, sakārtot domas.  

Es domāju, ka, ja jūs nenodarbojaties profesionāli ar filozofiju, tad tās spēks ir tieši kombinācijā.

Vēl te ir strīds, ko pieminēju - vai augstākā izglītība mūs sagatavo noteiktai profesijai vai arī tā dod prasmes. Ja runājam par filozofijas izglītību universitātē, tad tā ir laba humanitārā izglītība, kas dod zināmas prasmes noteiktā veidā saprast tekstu, interpretēt kaut ko, nenobīties no tā, ka tu saskaries ar kaut ko neskaidru, daudznozīmīgu. Prasmes, ko dod filozofa izglītība, ir mūsdienās ļoti plaši izmantojamas, bet it sevišķi arī tāpēc, ka mēs nezinām, kādas būs tās prasmes, kas būs vajadzīgas nākotnē.

Ēlers [Ulfs Daniels Ēlers] aprakstīja tās nākotnes kompetences, kuras vajadzētu iekļaut augstākajā izglītībā, piemēram, darboties ar dizaina domāšanu un digitālajām prasmēm, arī komunikācijas prasmēm, iekļaut gan to, kas saistās ar sadarbību, kas nākotnē vajadzīga, gan to, kas saistās ar paškontroli, sevis pilnveidošanu. Viena no prasmēm, ko viņš apraksta un kas ir vajadzīga mūsdienu cilvēkam, ir spēja tikt galā ar daudznozīmību. Un tiešām, tas ir tas, ko mēs redzam pēcpatiesības laikmeta situācijā, ka cilvēki ir šokā, ka ir daudzveidīga informācija un nespēj noorientēties.

Tas ir tas, ko mēs redzam pēcpatiesības laikmeta situācijā, ka cilvēki ir šokā, ka ir daudzveidīga informācija un nespēj noorientēties.

Šobrīd darba tirgus izpratne par darbu mainās, arī Covid ietekmē, bet ne tikai. Galvenokārt, automatizācijas ietekmē, daudzas profesijas pazūd, rodas kaut kas jauns. Mēs nevaram sagatavot cilvēku vienam konkrētam darbam, tāpēc ka varbūt tā darba vai profesijas pēc desmit gadiem nebūs. Ir vajadzīgas fleksiblas prasmes un filozofijas studijās mēs tādas cenšamies izkopt. Skaidrs, ka visi nevar būt filozofi tādā nozīmē, ka viņi nodarbojas tikai ar Platona darbu lasīšanu. Tad vajag daudz brīvā laika vai naudas, vai arī būt pieticīgam.

Cilvēks, kurš spēj domāt, vienmēr būs pieprasīts darba tirgū.

Bet ar to vien nepietiek. Es zinu, ka darba devējiem ir zināmi aizspriedumi, ka tad, kad jādara, filozofs domā un spriež. Dažreiz tas tā ir. Nezinu, kurš ir autors, taču viens no filozofijas raksturojumiem, ko es daudzkārt esmu atkārtojis: “filozofi ir tie, kas turpina domāt tad, kad citi jau atmet ar roku.” Ja citi saka: “Beidzam domāt, beidzam spriest,” tad filozofi saka: “Nē, te vēl ir, ko domāt, turpinām.” Praktiskajā dzīvē lēmumu pieņemšana ir jāizdara, bet jautājums ir - vai kaut kāda nepārdomāta darbība ir labāka nekā domāšana?

Zinu, ka daudzi saka - tā tāda filozofēšana, un ar to viņi domā vairāk fantazēšanu.

Nu, jā, prātuļošanu. Cilvēki, kuri nav saskārušies ar filozofiju, nejūt un nezina, ka filozofija ir ļoti precīza un profesionālā līmenī tehniska. Cita lieta, ka mēs domājam par lietām, kurām tāda patiesība un skaidrība nav iespējama, jo tie ir tādi robežu jautājumi, teiksim, zināšanu robežas. Bet tāpat filozofijā ir ļoti liela precizitāte - nav tā, ka cilvēks atnāk un sāk kaut ko muldēt. To mēs arī saviem studentiem cenšamies iemācīt, proti, lietot precīzus terminus, precīzi formulēt domu. Vēlreiz, es nesaku, ka visiem jānodarbojas profesionāli ar filozofiju, bet…

Bet tāpat filozofijā ir ļoti liela precizitāte - nav tā, ka cilvēks atnāk un sāk kaut ko muldēt.

Bet tas ir labs pamats.

Nu, jā, un arī citiem, tiem pašiem zinātniekiem, manuprāt, noder tas, ka viņi saprot, piemēram, pētniecības teorētiskos pamatus - kur ir drošība un kur sākas nedrošība.

Lasīju arī pēdējo jūsu rakstu par interviju, un man radās tāds jautājums. Vai sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem ir lielāka atbildība par to, ko viņi saka publiskajā vidē, un vai, jūsuprāt, piemēram, politiķu atbildība par saviem izteikumiem atšķiras no influenceru atbildības?

Droši vien, ka tā nav ārējā atbildība, bet iekšējā atbildība. Var būt atbildīgs dzimtenes, citu priekšā, bet ir jau arī atbildība par sevi, pašapziņa. Es novērtēju cilvēkos, vai viņi apzinās vai vismaz domā par to, ko viņi dara. Un kritiski domājošs cilvēks ir tāds, kurš reflektē par to, kādas sekas būs viņa vārdiem vai rīcībai. Influenceris vai atpazīstams cilvēks, vai politiķis, viņi visi ir tādi, kuru teiktajam sekas var būt lielākas nekā tad, ja es pats mājās pie alus glāzes kaut ko sarunāju. Pirmais, kas jāsaprot, ir, ko tu dari. Protams, var būt mākslinieks, kurš vienkārši izsakās, un viņam vienalga, kādas būs sekas. Tā varētu būt un es pat nezinu, vai tur ir ko pārmest. Es varu tikai teikt, jā, nu tas ir bezatbildīgi, bet vai cilvēks nedrīkst būt bezatbildīgs? Man uz to nav atbildes.

 Ar politiķiem ir citādi, jo politiķi mūs pārstāv. Kad politiķis izsakās, tad runā ne tikai savā vārdā, bet kaut kādas cilvēku grupas vārdā, taču influenceris tā nedara. Politiķi vērtēju pēc tā, vai es viņam varu uzticēties, vai politiķis ir prognozējams. Ja man nepatīk influencera teiktais, tad es vienkārši atsekoju.

Kritiski domājošs cilvēks ir tāds, kurš reflektē par to, kādas sekas būs viņa vārdiem vai rīcībai.

Runājot par mūsdienu tehnoloģijām un mākslīgo intelektu, vai tas ir drauds kritiskajai domāšanai vai drīzāk palīgs?

Mākslīgais intelekts palielina iespēju manipulēt ar cilvēkiem, kuri kritiski neuztver informāciju. Mākslīgā intelekta īpatnība ir tāda, ka tas sevi pasniedz kā autoritāti. Ko nozīmē autoritāte? Teiksim, ja ierakstāt google meklētājā, jums parādīs simts lapas. Nu, izvēlēties un lasiet, kuru gribat. Mākslīgais intelekts saka - ir tā. Ja tu tam nekritiski notici, tad ar tevi var manipulēt.

Mākslīgais intelekts saka - ir tā. Ja tu tam nekritiski notici, tad ar tevi var manipulēt.

Noslēgumā vēlos pajautāt - vai ir kas tāds, ko jūs ieteiktu izlasīt ne tikai studentiem, bet jebkuram? Kādas interneta lapas ar vērtīgām publikācijām ir vērts palasīt sevis pilnveidošanai?

Lai iepazītos ar akadēmisko filozofiju vai filozofijas vēsturi, ir divi populārākie interneta avoti: Internet Encyclopedia of Philosophy (https://iep.utm.edu/), kas ir akadēmiska, bet jebkuram interesentam domāta enciklopēdija un Stanford Encyclopedia of Philosophy (https://plato.stanford.edu/), kas vairāk ir domāta profesionāļiem. Ļoti daudz un patiešām interesanti plašākai publikai domāti raksti par filozofijas tēmām ir atrodami interneta žurnālā Aeon (https://aeon.co/). Un, protams, arī Youtube ir pilns ar interesantām lekcijām, intervijām un vlogiem par teju vai jebkuru tēmu, tai skaitā kritisko domāšanu. Var paskatīties Maikla Šermera kanālu Skeptic (https://www.youtube.com/@skepticmagazine) vai kanālu Philosophy Overdose (https://www.youtube.com/@Philosophy_Overdose), kur redzami ieraksti no septiņdesmitajiem gadiem, kad vēl britu televīzijā rādīja sarunas par filozofiju. Tur var noskatīties ļoti ievērojamu angliski runājošu filozofu stāstījumus par visādām tēmām.