Komponists Valdis Zilveris: Varbūt nav vērts tērēt laiku, ja darbu var izdarīt mākslīgais intelekts
Nav svarīgi, ar ko tu nodarbojies, mākslīgais intelekts dzīvo starp mums, un ir skaidrs, ka šobrīd tas ir pārņēmis lielu daļu mūsu prātu. Tā nu sanācis, ka tas iemaldījās arī manā sarunā ar daudzpusīgo muzikālo mākslinieku un komponistu Valdi Zilveri. Par viņa viedokli saistībā ar mākslīgo intelektu, domas par to, kā to vislabāk un visefektīvāk izmantot tieši mūzikā lasi sarunas fragmentā zemāk.
Mārtiņš Grāvītis, Studentu medijs Skaļāk
Valdis Zilveris, foto: Mārtiņš Grāvītis
Kā ir ar elektroniskās mūzikas integrēšanu jūsu darbā?
Man bija 15 – 20 gadu ilgs periods, kad biju līdz ausīm iekšā elektroniskajā mūzikā. Man ļoti patīk. Tur ir tādas iespējas, ko nevar sasniegt ar dzīvajiem instrumentiem. Tomēr tagad dodu priekšroku dzīvajiem instrumentiem, jo tie ir emocionālāki. Elektroniku izmantoju tikai, kur tā ir nepieciešama – izmantoju elektroniskās mūzikas iespējas, kas to atšķir no dzīvajiem instrumentiem.
Sanāk, ka tur, kur varat, izvēlaties dzīvo instrumentu?
Jā, protams. Tagad ir arī tehnoloģijas, ar kurām komponisti izmanto ļoti dzīvas semplētas skaņas un instrumentu skaņas kā tembrus, kā arī cilvēka balsi. Ar pareizajiem balss sempliem cilvēka balsi var dabūt viens pret vienu, un auss to pat ļoti bieži nevar atšķirt. Protams, viss ir atkarīgs arī no mūzikas, kuru raksta komponists. Ja tā ir ļoti emocionāla, tad arī ar elektroniskās mūzikas instrumentu ir iespējams panākt šo emocionālo stiprumu. Kaut gan es tomēr dodu priekšroku dzīvajiem instrumentiem, jo pat cilvēciskā kļūda, spēlējot dzīvam instrumentam, rada enerģētiku, kas tomēr ir spēcīgāka, nekā to pašu mūziku spēlējot uz sintezatora. Klaviatūra tomēr nav tik dzīva kā flīģelis vai vijole. Par to bieži esmu domājis, ka dzīva cilvēka enerģētika ir vēl spēcīgāka. Salīdzinājumam, ir starpība vai spēlēju uz Steinway vai tepat studijāizmantoju ļoti labu digitālu instrumentu ar perfektiem Steinway tembriem - āmurīša piesitiens pa dzīvo stīgu – tas tomēr enerģētiski ir spēcīgāk. Domāju, ka šī enerģētika ir jūtama pat ierakstā. Man bija tāda interesanta pieredze – pirms kādiem trim, četriem mēnešiem ļoti daudz klausījos mākslīgā intelekta radīto mūziku. Mani ļoti interesēja, kā tas vissnotiek, un kādi ir principi. Kā komponists varu teikt, ka Holivudas filmām tā mūzika, ko rada mākslīgais intelekts, der perfekti. Tur pat ir emocijas, un aptuveni zinu, kā tas ir ieprogrammēts. Tehniskā ziņā skaņdarbi ir perfekti. Man kā pedagogam nebūtu, kur piesieties, ja tādu skaņdarbu atnestu students. Ilgus gadus Mūzikas akadēmijā arī mācīju kompozīciju, it īpaši 20. gadsimta kompozīciju, un patiešām – tie skaņdarbi ir perfekti, bet, par spīti tam, ka mākslīgā intelekta radītajā mūzikā ir emocijas, tā netiek līdzi tādam radošajam pārsteigumam, kas veidojas dzīva cilvēka mūzikā.
Kā komponists varu teikt, ka Holivudas filmām tā mūzika, ko rada mākslīgais intelekts, der perfekti. Tur pat ir emocijas!
Mākslīgais intelekts pārāk daudz strādā pēc formulas?
Jā, tas strādā pēc formulas, bet formula patiešām ir perfekta. Arī stilistiski. Tagad ir iespējams iegādāties mākslīgā intelekta programmu. Mūsu skaņu inženieri puiši eksperimentēja, un es arī sekoju līdzi. Devām dažādus uzdevumus. Piemēram, kā mākslīgais intelekts tālāk attīstītu slaveno Raimonda Paula tēmu “Ilgais ceļš kāpās”. Nu, protams, pēc formas un stila ziņā, ir perfekti. To mākslīgais intelekts izdara ļoti labi. Šo pašu tēmu likām pārveidotMocarta stilā vai Šopēna stilā. Stilistiski viss ir perfekti, bet tālāk par tām četrām ģeniālajām taktīm, kas tiek iedotas mākslīgajam intelektam, viss kļūst diezgan sausi. Es pat nevēlos teikt sausi, jo tā ir dīvaina sajūta. Ir tāda sajūta, ka tas ir kaut kas mazliet nedabīgs. Dīvaini sauss. Kaut gan emocijas tur ir, protams, ne tik stipras, kā tālāk pats maestro to attīsta.
Formula patiešām ir perfekta. Arī stilistiski. Devām dažādus uzdevumus - piemēram, kā mākslīgais intelekts tālāk attīstītu slaveno Raimonda Paula tēmu “Ilgais ceļš kāpās”. Nu, protams, pēc formas un stila ziņā, ir perfekti.
Jā, es tieši vēlējos jautāt par mākslīgo intelektu, jo pilnībā visur, kur ir runa par radīšanu, tas ir ļoti aktuāls jautājums. Bet, kā jums liekas, vai tas varētu aizvietot to, ko dara cilvēks. Nu, piemēram, mēs skatāmies, kā rakstnieki streiko Amerikā, jo viņi baidās par to, ka mākslīgais intelekts var aizstāt viņu darbu. Vai tādas pašas bažas var būt arī mūziķiem, ja, protams, neņem vērā dzīvo izpildījumu. Vai bez sempla mākslīgais intelekts varētu strādāt tikpat labi – kaut ko jaunu radīt pats no sevis?
Es domāju, ka nē. Oriģinālu mākslīgais intelekts nevar radīt, viņš var strādāt tikai ar zināmiem šabloniem un to, kas jau ir bijis mūzikā. Es mācīju studentiem Konservatorijā [Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija] 20. gadsimta mūzikas tehnikas, un mēs daudz runājām par to, kāda varētu būt mūzikas nākotne – kā nopietnā mūzika tālāk attīstītos. Protams, ir dažādas versijas, ir stilu sajaukšanās, varbūt kā pārsteigums pēkšņi varētu rasties negaidīti dažādu kompozīcijas tehniku savienošanas gadījumi. Iespējams, ka mākslīgajam intelektam varētu dot tādus uzdevumus, tas mani pašu interesē, es labprāt paeksperimentētu, ja man būs vairāk laika. Bet pašlaik, cik esmu izpētījis, visas programmas tomēr strādā ar jau zināmiem šabloniem, un tas nav nekas pārsteidzoši jauns. Starp citu, man bija interesanta saruna ar mūsu skaņu inženieriem, kas arī raksta, strādā pie Radioteātra ierakstiem un noformē mūziku. Un viņi teica – varbūt varētu kādu tēmu iedot, lai mākslīgais intelekts pavariē, un, ja tā ir pieklājīga, likt apakšā. Protams, tas ir brīnišķīgs laika ietaupījums. Pieļauju, ka Radioteātrī, teātra izrādēs un filmās, kur mūzikai ir tomēr tāda lietišķās mākslas funkcija, it īpaši kino, ja dod pareizos uzdevumus un, ja ir labs rezultāts, tad mākslīgo intelektu var izmantot. Pieļauju, ka tā tas varētu būt, un domāju, ka jau ir. Un tā tas arī būs ne īpaši saturiski dziļiem seriāliem un fantastikas žanra filmām un bojevikiem. Tur mūzika nav tik augstā līmenī, tā pilda ilustrējošu funkciju. Varbūt nav vērts tērēt laiku un resursus gan komponistam, gan mūziķiem, ja to var izdarīt ar mākslīgā intelekta palīdzību. Man ļoti patīk šī diskusija, kas sākās pirms vairākiem mēnešiem. Skatītāji nezina, ka ļoti daudzām filmām, kuras tiek rādītas Latvijas Televīzijā, tulkojumu ir veicis un ierunājis mākslīgais intelekts. Salīdzinot ar aktieru balsīm, tas nestāv klāt. Pirmkārt, tas ir neemocionāls, un šī programma vēl nav tik perfekti uztaisīta, lai mākslīgais intelekts varētu parādīt cilvēku un aktieru emociju, jo emocijas nāk caur teksta frāzēšanu. Ir arī izrunas kļūdas. Jā, cilvēka valoda ir kā mūzikas instruments – frāzējums, emocijas un intonācija. Intonācija nāk no sirds, un mākslīgajam intelektam diemžēl šīs emocionālās pasaules nav.
Intonācija nāk no sirds, un mākslīgajam intelektam diemžēl šīs emocionālās pasaules nav.
Pagaidām. Vai domājat, ka vispār nebūs?
Es domāju, ka nebūs. Programmētāji būtībā psihi un emociju jau arī var saprogrammēt, bet tādus ģeniālus aktierus kā Hariju Liepiņu, Eduardu Pāvulu, Kārli Sebri vai Uldi Dumpi, Ģirtu Jakovļevu, nevar aizstāt. Es domāju, ka to mākslīgais intelekts nekad nespēs.
Ļoti interesanti, jo uz mākslīgā intelekta lietojumu var skatīties arī no plaģiātisma aspekta. Esmu vairāk iekšā tieši hiphop komūnā, un tur cilvēki spēlējas un mēģina kaut ko darīt ar mākslīgo intelektu, bet nesanāk, vispār nesanāk. Man liekas, ka instrumentālajai mūzikai ir daudz lielāks daudzums materiāla, uz kuru balstīties.
Varbūt es kļūdos, ir dažāda popmūzika, bet man liekas, ka tā ir tehniski primitīvāka nekā nopietnā mūzika. Tur mākslīgā intelekta panākumi varētu būt lielāki un to varētu arī neatšķirt. Ja runā par plaģiātismu tieši mūzikā, teiksim, mūsu maestro Raimonds Pauls, viņam ir sava stilistika. Tautā viņa visiemīļotākie skaņdarbi nav džeza manierē, bet viņam ir fantastiski darbi tādā stilistikā vai nopietnās balādes. Tauta tos tik ļoti nemīl, kā, teiksim, “Viss nāk un aiziet tālumā”, bet stilistiski tie ir vienā žanrā. Viņš turpina šajā žanrā un tehnikā strādāt. Mākslīgajam intelektam ir programma, un tas tad šajā programmā un savā stilā strādā. Vai tas ir plaģiātisms? Ja cits komponists uzraksta Raimonda Paula stilā, protams, uzreiz visi kritiķi saka – tas ir maestro stilā, tas ir plaģiātisms. Es skatos mazliet plašāk – nē, tas nav plaģiātisms, tas vienkārši ir radīts šajā stilā un žanrā. Ja ir ļoti laba melodija un tā ir līdzīga Raimonda Paula skaņdarbam, un tautā tā aiziet un tiek mīlēta, kāpēc ne. Tā ir vienkārši sakritība. Arī visi romantiskā laika komponisti rakstīja vienā stilistikā, brīžiem tos ir grūti atšķirt. Tā pati klasika. Saljēri, starp citu, bija ļoti izcils komponists. Kad es noformēju mūziku izrādei par Mocartu “Amadejs” Nacionālajā teātrī, izpētīju ļoti daudz Saljēri skaņdarbu. Viņš patiešām ir izcils komponists, un brīžiem nevar pateikt, vai tas ir Mocarts, jo komponisti rakstīja stilistiski ļoti vienādi. Protams, Mocarts ar savu ģenialitāti stāv pāri tikai tāpēc, ka viņš ir emocionālāks un daudz darbu ir tik spēcīgi, ka pārējie komponisti nav tikuši līdzi. Piemēram, Sol minora simfonija vai Rekviēms, viņa slavenās operas, bet par lielu daļu darbu grūti pateikt, vai tas ir Mocarts vai tas ir Saljēri.
Man personīgi liekas, ka popmūzikā jau tagad tā ir. Jo pasūtījumi ir – es gribu tādu un tādu, lai izklausās pēc tā un tā. Tas, manuprāt notiek jau kādu laiku, arī bez mākslīgā intelekta.
Jā, grūti pateikt, kurš ir komponists. It īpaši tādos žanros un stilos kā pops.
