Iepazīšanās internetā. Atrast lielisko vidē, ko radām

Tehnoloģiju nemitīgajā attīstībā un plašo iespēju klāstā cilvēki mīlu meklē telefona ekrānā. Lai arī reālā vide ir konkrētāka, konstantāka, eksperti skaidro, ka arī iepazīšanās vietnēs cilvēki reģistrējas, jo vēlas būt mīlēti un vēlas mīlēt, un viņiem liekas, ka, ieejot internetā, visu atradīs.

Taču bieži vien šīm iepazīšanās vietnēm tiek piešķirta pārlieku maģiska nozīme.

Staigāšana pa lapu vai ātršķirstīšana?

Iepazīšanās digitālajā vidē ir kā spēle, un tās būtība ir vienkārša: uztaisi savu profilu, un tad jau dodies neierobežotā komunikācijā, neierobežotā laikā un telpā. Iespējas ir plašas – visām vecuma grupām un seksuālajām orientācijām. Protams, mediju patēriņa paradumi jaunajai paaudzei ir radikāli atšķirīgi no vecākās paaudzes. Tā ir tehnoloģiski vājāka un nepārzina iespējas, kas skaidro to, kādēļ jaunieši ir orientēti uz telefona aplikācijām, savukārt citas vecumgrupas uz iepazīšanās portāliem. “Daudzas aplikācijas ir pārāk sarežģītas vai arī nav pārāk labi optimizētas priekš telefoniem,” atzīst iepazīšanās aplikāciju lietotājs Ričards Šurunovs, “taču labs piemērs ir “Tinder”. Tas ir vienkāršots: dažas pirkstu kustības, un atrodi kādu cilvēku. Ja simpātijas ir abpusējas, tad izlec paziņojums “It’s a match!”, un var nodoties privātai sarunai”.

Nevar gan paredzēt, kurš kuru uzrunās vai aicinās, un vai vispār kaut kas kaut kur kustēsies. Reālā vidē cilvēks statiski atrodas kādā vienā punktā šeit un tagad –, taču tas viss ir par komunikāciju. “Otrapuse.lv” pārstāve Valda Eglīte skaidro, ka, reģistrējoties cilvēkiem ir jānorāda nepieciešamā informācija: “Cilvēks apraksta sevi – izskatu, raksturu, dzīves jomas –, izvēlas, ko viņš vēlas parādīt citiem. Sāk rakstīt cits citam, apskatīt. Tā vairāk ir tāda kā staigāšana pa lapu nevis tindera ātršķirstīšana”. Un, ja potenciālais kandidāts ar pievilcīgu bildi jau pirmajā tikšanās reizē atzīstas mīlestībā un uzskata par dvēseles radinieku, ne vienmēr tas liecina par kārtējo veiksmes stāstu.

Foto kā indikators

Fotogrāfija un īss apraksts neatklāj līdz galam ne cilvēku būtību, ne intereses, un nav pārliecības, ka aiz tām esošais cilvēks ir reāls. “Digitālajā vidē draudi un iespējas ir lielas, tomēr katram ir svarīgi attīstīt meklēšanas spējas un prasmes. Cilvēks pavada laiku, pētot situāciju, skatoties fotogrāfijas, to, ko otrs raksta dialogā, atbildēs, vēstulēs. Tas viss ir jāliek kopā un jāanalizē,” skaidro psiholoģijas doktore Lūcija Rutka. Iepazīšanās meklējumi un draudzēšanās ir sarežģīts un ilgstošs process, kuram ir jāgatavojas. Ne vienmēr uz randiņu var tikt otrajā vai trešajā dienā pēc iepazīšanās, taču izpētes lauks ir plašs. Un, ja ir aizdomas, ka otram nav 18 gadu – par to tiek jautāts vai ziņots administrācijai.

Arī Ričardam Šurunovam ir gadījies sastapt viltus profilus, taču tos ir bijis viegli atmaskot, īpaši, ja cilvēks nav pievienojis ne “Instagram”, ne arī kādu citu aprakstu. Savukārt tie, kuri uzlikuši sev vairāk gadus, lai piereģistrētos, uzreiz atklājās. Puisis pievērš uzmanību kvalitatīvām fotogrāfijām, kuru galvenais kritērijs ir arī estētisms: „Selfiji iepazīšanās vietnēs nesasniedz vajadzīgo efektivitāti, drīzāk zemtekstā saka: man nav drauga, kas uzņem bildes. Savukārt, ja cilvēks izmanto kaut kādus „Snapchat” filtrus, tad liekas, ka varbūt tāds seklāks būs.” Arī desmit gadus veca bilde varētu radīt krasu pretstatu pirmajā tikšanās reizē, savukārt digitālā komunikācija varētu šķist virspusēja un pavirša. Taču Lūcija Rutka norāda, ka tā var būt arī padziļināta, specifiska un interesanta. Cilvēks, dozējot saskarsmi, atklātību, var ļoti labi noformulēt savas domas.

Vide, ko radām

Interneta vide ir pārpildīta ar sludinājumiem, kuros meklē universālu pretēja dzimuma pārstāvi. Nereti tiek dzirdēts arī par emocionālo vardarbību, rupjībām, izvirtībām digitālajā vidē. Par to runā, taču, no kurienes rodas tie varmākas un nepieklājīgie? Psiholoģijas doktore Lūcija Rutka norāda, ka cilvēki paši veido šo vidi: “Jebkuram, kurš ieiet interneta vidē, tas ir jāsaprot. Vide ir tas, ko viņš atbalsta, tas, ko viņš laiko interneta vidē, un tas viss ir ļoti cieši savijies. Cilvēki izmanto tos pašus uzvedības mehānismus, ko reālajā dzīvē”. Attiecīgi ir jāsaprot un jāatbild uz jautājumu: kādas ir robežas, kuras nepārkāpj, ko nesaka otram, neraksta? Ko vēlas, kādu cilvēku vēlas un ko būtu gatavs darīt?

Kādam varbūt nāksies desmit reizes apdedzināties līdz ar 11 reizi atradīs savējo, taču katram ir zināms vismaz viens pāris, kas iepazinies virtuālajā vidē. “Mēs šobrīd rīkojam projektu, kur publicējam rakstus par pāriem, kas iepazinušies “Otrapuse.lv”. Tie cilvēki dalās gan ar bildēm, gan ar stāstiem, un tad ir forši sekot tam, kā viņi ir sākuši un kur nonākuši tagad,” stāsta Eglīte. Sieviete atklāj, ka nav izslēgti  arī gadījumi, kad neviens tur netiek atrasts. Iespējams, nav lemts. Taču psiholoģijas doktore uzskata, ka jautājums ir tajā, cik reāli cilvēks skatās uz lietām un ko viņš vaino savās neveiksmēs: „Tas ir atkarīgs no cilvēka psiholoģiskā brieduma. Piemēram, ja mēs runājam par sešgadīgu bērnu, skaidrs, ka viņš tic brīnumiem, un jūtas reāli vīlies un nelaimīgs. Savukārt, ja runājam par trīsdesmitgadīgu cilvēku, tad jautājums ir, kas ir tas, ko viņš ir izdomājis, kādas bija viņa fantāzijas, mērķis un kas notiek, ja tas nepiepildās? Patiesībā tas ir jautājums par uzstādījumiem cilvēka dzīvē: ko cilvēks dara, ja viņam kaut kas nesanāk?”

Autore: Marina Latiševa