Kā domāt par notiekošo pasaulē? Saruna ar Gintu Grūbi

Skrienot līdzi informācijai kā maratonā, bieži aizmirstam, kas ir patiesība un kas meli, aiz kuriem tik bieži paklūpam. Mēs dzīvojam laikmetā, kur informācija rodas un ceļo ātrāk par mums. Tad rodas jautājumi – kā šo informācijas plūsmu šķetināt, kā domāt par problēmām un situācijām, kas norisinās mums apkārt?

Šī intervija ar kino producentu un žurnālistu Gintu Grūbi man palīdzēja nedaudz iedziļināties mūsdienu procesos no filozofiskas, loģiskas un racionālas perspektīvas. Runājām gan par viņa profesiju, un vienlaikus aizraušanos – kino, un kā tas ietekmē mūs kā informācijas un mediju avots. Pārrunājām arī mediju attīstību brīvajā Latvijā un kā sabiedrība redz medijus mūsdienās.

Herberts Legants, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Herberts Legants

Latvijas Radio raidījumā “Brīvības Bulvāris” runājat par daudz un dažādām tēmām, taču vēlētos noskaidrot, kāda bija raidījuma pamatideja?

Tobrīd ideja bija iezīmēta no paša Latvijas Radio puses. Viņi mani uzrunāja veidot šo raidījumu par dažādām aktuālām lietām sociālo zinātņu kontekstā, par to, kā šo pasauli redz sociologi, politologi, dažādu paaudžu vēsturnieki. Ar nedaudz izglītojoši ievirzītu mērķi plašai publikai stāstīt par aktuālām tēmām, kuras nekad nenonāk ziņu virsrakstu līmenī. Protams, 24. februāris, kas sākās neilgi pēc šī raidījuma tapšanas, ļoti būtiski un radikāli mainīja, par ko vispār žurnālistikas līmenī runāt. Šis raidījums kļuva par padziļinātu refleksiju aktuālajam - kas notiek pēc tam, kad Krievija iebrūk Ukrainā. Tajā brīdi visi mēģināja saprast – kas notiek, kad tas ir sācies, kur tas notiek, ko no tā visa var vispār secināt? Tas, manuprāt, piešķīra raidījumam jēgu. Ko mums domāt par visām ziņām, kas mūs sasniedz no Ukrainas un pārējās pasaules.

Tas arī bija jēgpilns darbs man personīgi. Es biju ilgstoši strādājis žurnālistikā intervijas žanrā, līdz 2009. gadam televīzijas projektā “Vakara intervija”. Tajā notika dažādu gan zināmu, gan mazāk zināmu cilvēku intervijas televīzijas formātā, vairāk dokumentālā vērojuma veidā par cilvēkiem, kuri ne tik daudz piesaistīti kādiem izteikti aktuāliem momentiem. Man personīgi raidījums bija jēdzīga nodarbošanās, jo tu nevari neko notikumu kontekstā ietekmēt. Žurnālists var nolasīt ziņas, var nolasīt faktus. Tas man kā Gintam Grūbem, ne kā žurnālistam, piešķīra šai darbībai jēgu – ka tu kaut ko vari palīdzēt saprast par to, kas notiek.

Žurnālists var nolasīt ziņas, var nolasīt faktus. Tas man kā Gintam Grūbem, ne kā žurnālistam, piešķīra šai darbībai jēgu – ka tu kaut ko vari palīdzēt saprast par to, kas notiek.

Un trešais iemesls, kāpēc es piekritu šo raidījumu veidot, bija tas, ka sabiedriskajiem medijiem ir īpaša nozīme mediju vidē Latvijā. Jo daudzveidīgāki un dažādāki formāti un jo daudzveidīgāku saturu sabiedriskie mediji ražo, jo lielāka iespēja sasniegt visas šīs mazās, sadrumstalotās nišas auditorijas. Es vispār uzskatu, ka mūsdienās sabiedriskā medija mērķis ir pastāvēt ne tikai divos kanālos - televīzijā un radio, - bet nemitīgi ražot jaunus formātus. Tas, kas mums šķita interesanti, ka Latvijas Radio klasiskais formāts nepieļauj garas sarunas un montētais variants ir trīsdesmit minūtes, bet ir iespēja šīs sarunas šobrīd izvērst garākas, piedāvājot gan Spotify versijas, gan filmētās versijas, kas medija vēstījumu padara sadrumstalotāku.

Visas šīs sarunas ir notikušas dzīvajā, viens pret vienu, satiekoties ar cilvēkiem. Tās nav bijušas attālinātas. Tā ir radio specifika, kas to nosaka, bet pati sarunas būtība ļauj niansētāki runāt par lietām.

Par Jesaju Berlinu runājot. Es esmu studējis filozofiju. Jesaja Berlins ir viens no lielākajiem liberālisma filozofiem divdesmitā gadsimta pasaulē. Mēs bieži nepieminam to, ka viņš nāk no Rīgas, ka viņš ir te dzimis, ka viņš bērnībā ir staigājis pa Esplanādi. Mēs to nedaudz iezīmējām, kad veidoju māksliniecisko programmu Eiropas kultūras galvaspilsētai 2014. gadā. Es atceros arī reizi, kad viņam Latvijas Universitāte deviņdesmito gadu sākumā, Jesaja Berlins vēl bija dzīvs, pārpratuma pēc nepiešķīra goda doktora grādu, kas bija absurdi gan no tā laika, gan šī laika viedokļa.

Manuprāt, ir būtiski, ka mēs kā maza nācija barojamies no šiem lielajiem cilvēkiem un mēģinām saprast, kā viņi radās. Tāpat arī kino - Sergejs Eizenšteins un viņa saistība ar Rīgu, - no tā varbūt kaut ko var izlobīt. Jesaja Berlina biogrāfijas kontekstā, tur patiešām ir sakars ar to, ka viņš nāk no Rīgas, ka viņš piedzīvo boļševiku apvērsumu 1917. gadā, viņa ģimenei nākas bēgt no Krievijas uz Lielbritāniju. Pēc tam viņš vienu laiku strādā kā britu dienestu pārstāvis kara laikā Krievijā. No šādām biogrāfijām var uzbūvēt visu Latvijas vēsturi, un tas palīdz.

Brīvība, izrādās, ir no vienas puses nolietots vārds, bet izvēle runāt par tēmām, kas saistītas ar šādiem nolietotiem vārdiem, mani atsvieda atpakaļ laikā, kad sāku strādāt žurnālistikā. Tas bija 1991. gada augusts, tieši Augusta pučs, tā bija mana pirmā darba nedēļa, man bija astoņpadsmit gadi. Es uz vienu mēnesi biju pieņemts laikrakstā Atmoda, vasaras laikā aizvietoju kolēģi, vācot reģiona ziņas. Tad sākās pučs, un tā es paliku strādāt Atmodā. Esmu piedzīvojis šo atmodas periodu jaunieša fāzē, kas manu attieksmi pret politiku, valsti un žurnālistiku arī izveidoja. Tajā brīdī žurnālistika no padomju žurnālistikas kļuva par ārprātīgi interesantu nodarbošanos, kad visu drīkst rakstīt, kad viss ir jauns, mainās žurnālistu paaudze, visa vecā paaudze tiek aizslaucīta. Visi mēs bijām jauni, un mums nebija nekādas saistības ar Padomju Savienības komunistiskajām partijām un viņu preses izdevumiem.

Esmu piedzīvojis atmodas periodu jaunieša fāzē, kas manu attieksmi pret politiku, valsti un žurnālistiku arī izveidoja. Tajā brīdī žurnālistika no padomju žurnālistikas kļuva par ārprātīgi interesantu nodarbošanos, kad visu drīkst rakstīt, kad viss ir jauns, mainās žurnālistu paaudze, visa vecā paaudze tiek aizslaucīta.

Vai tā arī bija motivācija, kādēļ jūs sākāt nodarboties ar žurnālistiku?

Viss sākās ar to, ka es apzināti studēju filozofiju un nestudēju žurnālistiku, jo man ceļā gadījās cilvēki un filozofijas pasniedzēji, kuri pierādīja, ka filozofija ir laba humanitārā izglītība un žurnālistika nav izglītība. Tas varbūt izklausās mazliet snobiski, bet tas patiešām tā bija, jo tobrīd, ap deviņdesmito gadu sākumu man nebija ne jausmas, ko mācīja žurnālistikas fakultātē. Kārlis Streips atbrauca no Amerikas lasīt televīzijas žurnālistiku, bet tur bija veci centrālkomitejas instruktori, kuri pamazām mēģināja konvertēties par politologiem. Protams, bija arī tādi žurnālistikas smagsvari kā Inta Brikše un tamlīdzīgi cilvēki, kuriem tiešām bija brīnišķīgs jaunās paaudzes skatījums uz lietām.

Filozofijā tomēr bija klasiskāka, tiešām humanitāra izglītība, kura netraucēja profesionālām darbībām. Mēs arī visi studējām un paralēli strādājām. Es visu laiku strādāju avīzē, vispirms Atmodā, pēc tam pie laikraksta Diena tika izveidota avīze Nakts, kas bija nedēļas izdevums, pēc tam kādu brīdi pie Jāņa Dombura viņa NIP birojā, pēc tam televīzijā.

Atgriežoties pie Jesajas Berlina. Vai jums ir mazliet personīgāka saikne ar viņu? Jūs bijāt par viņu uzņēmis filmu “Escaping Riga”, par Jesajas un Eizenšteina attiecībām.

Vispār ideja par filmu radās nedaudz vēlāk. Bija Jesaja Berlina simtgade, un mēs veidojām dokumentālu projektu par viņu laikabiedru atmiņās. Šī projekta ietvaros Anglijā mēs satikām viņa dzīvesbiedri un arī profesorus, ar kuriem viņš bija Oksfordā strādājis, kā arī viņa studentus. Tas laikam bija pavediens mazliet padziļinātāk par to interesēties. Dāvis Sīmanis montēja šo nelielo stāstu, no kurienes arī izauga ideja mēģināt salīdzināt Berlinu un Eizenšteinu.

Eizenšteins bija piedzimis citā ielā nekā Berlins, bet viņi bija divi Rīgas klusā centra jaunieši, kuri satikās tikai vienreiz dzīvē, un tas likās tāds samērā interesants fenomens. Protams, viņiem arī bija liela vecuma starpība.

Tad šo divu ietekmīgo cilvēku satikšanās Rīgas ielās bija iemesls filmas veidošanai?

Jā. Jāns Kaplinskis [red. igauņu dzejnieks] vienā intervijā reiz teica, ka mazām nācijām ir slimība interesēties par savas nācijas lielajiem cilvēkiem, jo vācieši vai francūži netaisa filmas par saviem lielajiem rakstniekiem vai filozofiem, es pieļauju, ka tādas vispār nemaz nav. Neesmu dzirdējis, ka būtu filma par Nīči vai Heidegeru. Mums dažkārt to gribas, un tas ir tāds mazas nācijas veids, kā mēs uzturam sevi dzīvus, lai gan esam lielāki.

Kādēļ bija tāda izvēle filmēt film noir stilā un ar astoņu milimetru kameru?

Tā bija Dāvja Sīmaņa kā režisora izvēle, mēģināt rekonstruēt to laiku, lai panāktu hronikas sajūtu. Tad kad mēs rādījām filmu Leipcigas dokumentālā kino festivāla programmētājai, viņa bija pārsteigta, ka pilnīgi viss šajā filmā ir inscenēts. Tas, protams, radīja jautājumu, vai tā vispār ir dokumentāla filma, jo tā no vienas puses ir balstīta atmiņās, kuras Dāvis Sīmanis kopā ar Uldi Tīronu bija sakompilējuši, bet pēc būtības to var arī kvalificēt kā spēlfilmu. Viņi pārkāpa abu žanru robežas, būdami ne viens, ne otrs, bet atrodoties kaut kur pa vidu. Manuprāt, tur nebija neviena dokumentāla kadra, bet 8 milimetru sajūta rada to, ka tā ir hronika, taču nekādas hronikas tur nav.

Atgriežoties pie raidījuma “Brīvības bulvāris”. Jūs teicāt, ka daudz kas ir atkarīgs no raidījuma redakcijas - kādi cilvēki nāk uz šo raidījumu, kādas tēmas tiek izvēlētas. Taču kāda ir tēmu izvēlēšanās sistēma, jo raidījuma tēmas ir ļoti dažādas?

Tēmu izvēle ir vairāk piesaistīta aktuāliem procesiem, bet tādiem procesiem kas sniedzas ārpus ziņu ikdienības. Es to sauktu par žurnālistisko intuīciju. Veidojot raidījumu “Vakara intervija”, mēs ierakstījām kopā aptuveni 400 interviju astoņu gadu laikā. Arī strādājot televīzijas raidījumā “Tādi esam”, Atmodā un arī avīzē Nakts, tev visu laiku jāplāno tēmas, un tā attīstās žurnālistiskā intuīcija. Tev ir jāpiedāvā, kā piepildīt saturu, ir jāspēj ātri reaģēt uz lapām, kuras tev ir jāpieraksta, un raidījumiem, kas iet gaisā. Jābūt arī mazliet intuīcijai par to, kas interesē skatītāju. Jau dažkārt esmu ironizējis, ka es kā cilvēks, kurš jau ilgus gadus ir bijis mediju vidē, esmu ievērojis sniega pikas principu. Ja pēkšņi parādīsies nointervēts kādu laiku aizmirsts cilvēks vai kāds akadēmiķis, kurš kaut ko spilgtu pateiks, tad pilnīgi kā likums, jūs redzēsiet interviju ar šo cilvēku nākamajā nedēļā vai tajā pašā nedēļā vēl vismaz divos, trīs medijos. To varētu nosaukt arī par žurnālistisko slinkumu, bet es to saucu par sniega pikas principu, jo, ja jūs labi uzstāsieties vienreiz, tad nākamajā dienā ar jums kāds gribēs vēl vienu interviju. Sniega pikas princips veļas. Skatoties, kuri cilvēki tiek mediju vidē publiskoti, man ir izstrādājusies reakcija izvairīties no tā, meklēt kaut ko citu.

Tev visu laiku jāplāno tēmas, un tā attīstās žurnālistiskā intuīcija. Tev ir jāpiedāvā, kā piepildīt saturu, ir jāspēj ātri reaģēt uz lapām, kuras tev ir jāpieraksta, un raidījumiem, kas iet gaisā. Jābūt arī mazliet intuīcijai par to, kas interesē skatītāju.

Ir dažādi ceļi, kā pie tā nonākt. Kad nomira Mihails Gorbačovs, es atcerējos, ka, filmējot savulaik dokumentālo filmu “Lustrum” par VDK aģentiem un arhīviem, mēs ierakstījām daudz dažādu sarunu ar dzejnieku Jāni Peteru. Viņš toreiz stāstīja par savām tikšanās reizēm ar Gorbačovu, un es to vienkārši atcerējos. Sapratu, ka Petera atmiņas ir vērts fiksēt un iemūžināt, un pārraidīt. Nav tādas vienas receptes. Ir arī kaut kādas lietas gaisā. Kad Ukrainas kontekstā es uzrakstīju krievu režisoram Serebreņņikovam, ka es labprāt ar viņu runātu par to, kas notiek Krievijā, un tad izrādījās ka viņš tajā pašā nedēļā brauc uz Rīgu, mēs satikāmies, un nākamajā nedēļā jau uzzinājām, ka viņa filma ir paņemta “Kannu kinofestivālā” un sākās viss, kas izriet no tā - visi protesti, žurnālistu neielaišana Kannās*, un tad tas kļuva par kaut ko aktuālu.

Es teiktu, ka izvēle ir intuitīva, bet tajā pašā laikā racionāli izsvērta - kā uz kādu tēmu paskatīties no cita skatpunkta. Nav nemaz tik vienkārši, jo, piemēram, Latvijā par politikas un zinātnes tēmām mums runā trīs, četri politologi. Mēs jau it kā katru gadu ražojam trīsdesmit vai divdesmit jaunus, bet līdz profesionālajai videi viņi nenonāk. Mana misija bija nedaudz pašķaidīt šo trīs politologu un divu sociologu tēmu, paskatīties plašāk ārpus ierastā jautājumu loka. Man liekas, ka mums ir ļoti daudz interesantu un gudru cilvēku, bet mēs viņus neintervējam, un pie vainas ir tas pats žurnālistikas sniega pikas princips.

Mums ir ļoti daudz interesantu un gudru cilvēku, bet mēs viņus neintervējam, un pie vainas ir tas pats žurnālistikas sniega pikas princips. To varētu nosaukt arī par žurnālistisko slinkumu, bet es to saucu par sniega pikas principu, jo, ja jūs labi uzstāsieties vienreiz, tad nākamajā dienā ar jums kāds gribēs vēl vienu interviju.

Jūs esat strādājis daudz un dažādos medijos, kā mediji ir mainījušies?

Mums šobrīd avīzes kā tādas tik pat kā nav. Paldies dievam, ka Lsm.lv veidojas kā nopietns izdevums, pie kura dzimšanas un iniciēšanas man arī bija tā laime būt klāt, un ka to vispār izdevās panākt un palaist kā projektu. Tagad mediji iet uz kaut kādiem klikšķu diktētiem, digitāliem mediju formātiem. Tā kā runāt par kvalitatīvu drukāto presi mēs varam arvien mazāk, es domāju, ka tas būs vairāk valsts subsīdiju jautājums – vai šāda veida mediji pastāvēs?

Man ir ieradums laiku pa laikam šķirstīt lietas, tāpēc es agrāk mēdzu abonēt vācu laikrakstu “Die Zeit”, kas bija analītisks nedēļas izdevums uz 100 lapaspusēm, kur viens raksts aizņem četras lapaspuses. “The New Yorker” ir vēl viens piemērs, kur ir gari raksti. Latvijā, man šķiet, vienīgais izdevums, kur kaut kas tāds vēl parādās, ir “Rīgas Laiks”, daļēji žurnāls “Ir” un kā izņēmums varbūt arī “Kultūras Diena”, bet tas ir vairāk tādiem starptautiskiem kultūras procesiem. Šie izdevumi kā “Kultūras Diena” ir vēl relikti no laikiem, kad avīzes bija avīzes un žurnāli bija žurnāli.

Teksta apjoma kvalitāte ir būtiska, jo tā ietekmē žurnālistikas kvalitāti kopumā, pētniecisko kvalitāti. Gan televīzija, gan radio ir ļoti koncentrēti mediji, turklāt viņi ir savādāk interesanti, bet viņos informācijas apjoms vienmēr būs limitēts. Es agrāk ironizēju un smējos, ka rakstošais žurnālists vienmēr ir gudrāks par tiem, kuri strādā televīzijā vai radio. Kaut kādā ziņā tas tā arī ir, jo rakstot rakstu tev ir darbs ar valodu.

Mani vienu laiku ļoti aizrāva dažādi žurnālistiskie formāti, kas ļauj izdomāt jaunas lietas, kā runāt par sociāli interesantām tēmām. Es pat lasīju Latvijas Kultūras akadēmijā audiovizuālas mākslas studentiem televīzijas žurnālistiku, un mēs visu gadu analizējām dažādus formātus, bet, kas bija interesanti – redzēt, kā laikmeta dokumentēšanu var pasniegt dažādos formātos, kas var būt gan dokumentālās filmas, gan dažādi raidījumi. Tas bija diezgan interesants gads studentiem, viņi tiešām piedāvāja daudz interesantu formātu. Viens students piedāvāja veidot realitātes šovu “Ūdens Someljē”  un apbraukāt visas Latvijas pilsētas un testēt viņu krāna ūdeni.

Es agrāk ironizēju un smējos, ka rakstošais žurnālists vienmēr ir gudrāks par tiem, kuri strādā televīzijā vai radio. Kaut kādā ziņā tas tā arī ir, jo rakstot rakstu tev ir darbs ar valodu.

Kas ir jūsu knifi, kurus pielietojat gatavojoties intervijai?

Mūsdienās jau ir daudz vieglāk. Daudzi cilvēki ir sociālajos medijos, un tas vien sniedz ļoti plašu izpētes bāzi. Ja tas ir politiskais līmenis, kas jāintervē, tad, protams, cilvēki ir sākuši veidot savus tēlus, filtrēt un bremzēt, ko viņi publicē, bet, kā mēs redzam, daudzi politiķi neiztur. Cilvēku izpausmes sociālajos medijos diezgan veiksmīgi rada bāzi, no kuras uzsākt sarunu.

Ja tas nav tiešraides formāts, ja tas ir ieraksts, kur mērķis ir kaut ko padziļinātāk noskaidrot, tad klasiska metode sarunai bija sākt ar nebūtiskāku jautājumu vai arī ar ļoti personisku jautājumu. Es televīzijas raidījumā “Vakara intervija”vienmēr uzdevu jautājumu – ko jūs visvairāk nožēlojat savā dzīvē. To darīju, lai cilvēku uzliktu uz iekšējās nožēlas sliedēm jeb iekšējās refleksijas sliedēm, lai viņš sāk reflektēt par šādām lietām, un tad pēc brīža varu uzdot nākamos jautājumus.

Sarunu formāts, kurā es strādāju, iziet no modes un atgriežas modē, grūti pateikt, jo arī žurnālistikai ir sava mode. Jebkurā gadījumā, arhīvi ir ļoti interesanta lieta, preses arhīvi, skaņu arhīvi, visi arhīvi, manuprāt, ir lieta, kas var daudz metodiskāk, daudz padziļinātāk tikt apgūta žurnālistikas līmenī, kādā veidā ar arhīviem strādāt.

Klasiska metode sarunai bija sākt ar nebūtiskāku jautājumu vai arī ar ļoti personisku jautājumu. Es televīzijas raidījumā “Vakara intervija”vienmēr uzdevu jautājumu – ko jūs visvairāk nožēlojat savā dzīvē. To darīju, lai cilvēku uzliktu uz iekšējās nožēlas sliedēm jeb iekšējās refleksijas sliedēm, un tad pēc brīža varu uzdot nākamos jautājumus.

Uzticība medijiem ir saistīta ar to, ka kvalitāte medijiem ir pazeminājusies, saturs ir ļoti mainījies?

Kā kurš, piemēram, The New Yorker raksti un to kvalitāte nav mazinājusies. Es esmu dzirdējis par kolēģiem, jau mana vecuma un jaunākiem, kuri apvienojas un dodas paši mācīties creative writing (radošo rakstīšanu), lai apgūtu šāda veida rakstības stilu, un tas ir sava veida domāšanas muskuļu treniņš, kas ir vajadzīgs. Tāpat arī rakstīšanas muskuļi ir jātrenē. Manuprāt, pietrūkst sinerģijas starp nozarēm, sociālo zinātņu līmenī nozares nesadarbojas. Nezinu, cik padziļināti žurnālistiem Rīgas Stradiņa universitātē kāds lasa ekonomiku, politikas zinātni, filozofiju. It sevišķi filozofija palīdz iegūt loģiku, lai strādātu ar dažādām domāšanas shēmām, lai atpazītu arī ziņas. Protams, tas dod instrumentus arī manipulēt ar sabiedrisko domu un tamlīdzīgām lietām. Ja kāds studē žurnālistiku, es ieteiktu paralēli studēt vēl kādu no sociālo vai humanitāro zinātņu jomām, jo tas ļautu būt par speciālistu kādā no tām. Turēt mikrofonu televizorā un ierunāt stendapu, ar to vien nepietiek.

Žurnālistika un informācijas sniegšana vai sarunas kādai sabiedrības daļai var būt terapeitiskas un palīdzēt domāt par to, kas notiek, tikt tam pāri.

Varbūt tad, visu apkopojot, kādēļ jūs strādājat žurnālistikā?

Es jau pēc būtības esmu vairāk filmu producents. Atgriešanās žurnālistikā bija vairāk Latvijas Radio uzrunāta, un daļēji jau es atbildēju sākumā, ka karš Ukrainā ir ļoti būtisks pagrieziena punkts, kā vispār domāt par kaut ko. Tā kā esmu bijis žurnālists brīdī, kad Latvijas valsts tikai veidojās un atjaunojās kā neatkarīga valsts, šāda veida apdraudējuma situācijas rada déjà vu sajūtu, ka es reiz jau esmu tajā bijis. Tas man dod dzīves jēgas sajūtu. Brīdī, kad šauj kādā pasaules vietā vai bumbo nost cilvēkus, mazus bērnus un sievietes, nav nekā traģiskāka, kā uz to noskatīties. Žurnālistika un informācijas sniegšana vai sarunas kādai sabiedrības daļai var būt terapeitiskas un palīdzēt domāt par to, kas notiek, tikt tam pāri.

* Režisora Serebreņņikova piedalīšanās Kannu kinofestivālā sākumā bija zem jautājuma zīmes, bet organizatori pieņēma lēmumu liegt iespēju piedalīties festivālā tikai Krievijas māksliniekiem, kuriem ir saistība ar varas iestādēm. https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kino-foto-un-tv/kannas-parada-krievu-rezisora-serebrennikova-filmu-par-caikovska-sievu.a457648/