Eksperimentālais kino izolācijā: filma Dimensijas

Filma Dimensijas ir monotona un tai nav sižeta, tās skatīšanās ir meditatīvs process, kurā skatītāja uzmanība klejo starp ekrānu un skatītāja ķermeni. Pirmo reizi ar eksperimentālo kino (kino veids, kas nodarbojas ar kino valodas definēšanu un dekonstruēšanu) saskāros pirms pusotra gada, kad apmaiņas programmā apguvu avangarda kino kursu. Šis kurss, lai gan sniedza mazmazītiņu ieskatu eksperimentālā kino universā, lika apjēgt to, cik abstrakts un vēl daudz pētāms šis kino virziens ir. Pēc filmas izveides šis agalvojums atkārtoti apstiprinājās.

Ieva Ozoliņa, Studentu medijs Skaļāk

20. gadsimta sākuma jaunatklātais medijs kino jau kopš pirmsākumiem ir iedalījies divos virzienos – klasiskā kino un mākslas kustību kontekstā¹. Mākslinieku paaudze pēc Otrā pasaules kara apvienoja abas šīs pieejas, ļaujot kino medijam kā mākslas formai būt neatkarīgam un stiprinot eksperimentālā kino praksi. Latvijā šāda prakse ir samērā jauna – pirmā organizācija Baltic Analog Lab izveidota 2016. gadā, kopš 2017. gada tiek rīkots eksperimentālā kino festivāls Process. Šī gada pavasara ārkārtas situācijas laikā kultūru nevarēja baudīt ārpus mājas (arī Process nenotika, bet ne pandēmijas dēļ), tāpēc tā pastiprināti tika patērēta mājās interneta vidē, kur ir pieejams arī eksperimentāls saturs. Filmā Dimensijas^* tiek atspoguļotas biežāk veiktās nodarbes pandēmijas laikā – filmu skatīšanās, grāmatu lasīšana un mūzikas klausīšanās. Filma ir sadalīta trīs daļās katrā dokumentējot vienu darbību vienā stacionārā kadrā. Par iedvesmu filmai kalpoja 20. gadsimta mākslinieka Endija Vorhola (Andy Warhol) agrīnās filmas Miegs (Sleep, 1963), Ēd (Eat, 1963) un Empire (1964), kuru tehniskos paņēmienus arī izmantoju filmas Dimensijas veidošanā – statisks garš kadrs, monotona darbība, netradicionāls filmas garums un montāžas nepielietošana.

Par iedvesmu kalpoja 20. gadsimta mākslinieka Endija Vorhola agrīnās filmas, kuru tehniskos paņēmienus arī izmantoju filmas Dimensijas veidošanā – statisks garš kadrs, monotona darbība, netradicionāls filmas garums un montāžas nepielietošana.

Darba veidošanas gaitā atklājās divas nozīmīgas problēmas eksperimentālā kino sfērā. Sāksim ar pirmo, kas saistīta ar pašu “eksperimentālā” kino terminu. Šis termins sevī neietver eksperimentālā kino būtību, tādēļ filmdaru vidū vienmēr bijušas nesaskaņas. Dažādos laika periodos eksperimentālais kino dēvēts par avangarda, underground, abstrakto kino. Taču arī eksperimentālais kino mainās ar laiku, tādēļ mūsdienu kontekstā, piemēram, māksliniece Ieva Balode piedāvā no spāņu zinātnieces aizgūtu terminu paracinema, ko var raksturot kā kino, kas piedāvā aiz kino robežām esošu pieredzi, un režisors Jānis Putniņš atzīst terminu “personīgais” kino. Šis termins izcili raksturo eksperimentālā kino būtību, ietverot tajā personisko aspektu, kas, manuprāt, ir svarīgākais. Lai gan šos jaunievedumus var izmantot savā draugu un kolēģu lokā, plašākā kontekstā vien būs jāpielieto neprecīzais “eksperimentālais” vai “avangarda” kino termins.

Nākamā problēma ir saistīta ar mūsu ģeogrāfisko novietojumu – Latvijā eksperimentālā kino prakse ir samērā jauna. Kamēr tādās valstīs kā Anglija, Francija un Amerikas Savienotās Valstis eksperimentālā kino attīstība bija nepārtraukta, eksperimentālais kino attīstījās reizē ar klasiskā naratīva kino, Padomju Savienībā un tajā skaitā Latvijā eksperimentālās filmas uzskatīja par amatierkino. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijā par eksperimentālo kino pārsvarā uzskata tikai analogi veidotus audiovizuālus darbus, nevis gan analogi, gan digitāli, kā tas ir pieņemts pasaulē. Digitāli veidoto dēvē par mākslinieka kustīgo attēlu (artist’s moving image) vai video art. Šajā darbā, saucot digitāli veidotu filmu Dimensijas par eksperimentālu, cenšos lauzt stereotipus un piedāvāt pasaulē atzītu praksi.

Filmas Dimensijas veidošanas process bija kreatīvs izaicinājums, tajā pierādījās, cik svarīgi ir uzticēties radošajam procesam. Sākumposmā bija zināms tikai mērķis, pārējās idejas un risinājumi atradās filmas veidošanas laikā, bet tikai, kad filma bija gatava, sapratu, ko šis darbs man personīgi kā autoram nozīmē. Darba veidošanas laikā tika atklātas būtiskas problēmas eksperimentālā kino termina definēšanā un analogā, digitālā formāta lietošanā Latvijā. Filmu Dimensijas iesaku noskatīties eksperimentālā kino cienītājiem un ikvienam, kas vēlas paplašināt savu redzes loku, piedzīvojot netradicionālu kino skatīšanās pieredzi.

Filma Dimensijas pieejama šeit 

1 Ferreira, Pedro Daniel da Costa. 2013. "Avant-garde and experimental cinema: From film to digital. Workshop for painting students". University of Porto.

2 Rees, A. L. 2011. A history of experimental film and video : from the canonical avant-garde to contemporary British practice. London: British Film Institute.