Kustībā

Vienmēr, kad vakaros ieslēdzu mūziku un ļaujos tās ritmam vadīt manu ķermeni, es atklāju, cik liels spēks mīt mūsu katra ķermenī. Tas, ieņemot dažādas pozas, nes un ļauj mums negaidīti paust sajūtas, par kurām mūsu mute nevēlas runāt vai pat neprot.

Greisa Geca, Studentu medijs Skaļāk

Šīs fotosērijas vēstījums vijas ap ideju par to, kā kustība spēj atainot cilvēka iekšējo pasauli, uzsverot dejas plastiskumu un haotiskumu kā spoguli cilvēka sajūtām. Tā simbolizē dzīves un iekšējās pasaules nepārtraukto mainību, ļaujot skatītājam nolasīt un, iespējams, rezonēt ar emocijām, ko rada fotogrāfijās redzamā kustība. Ir cilvēki, kuriem ar vārdiem nav gana, lai izteiktu savas sajūtas, un vienīgais veids, kā viņi spēj runāt, ir izmantojot deju. Deja ir viena no ķermeņa valodām. Tā ir tik universāla, ļaujot ar acu skatienu un kustības dinamiku  svešai sejai ielūkoties mūsu iekšējās pasaules dziļākajos nostūros.

Izplūdušie kadri ļauj nolasīt kustības plastiskumu un dinamiku, brīžiem pat radot ļoti abstraktus attēlus, liekot skatītājam uz savas ādas izjust haosu, kas mīt meitenes galvā, konstanti šaustot sevi, savus lēmumus un nezinot, kas viņu sagaidīs rīt. Fotosērija sākas ar mierīgu, „sasaldētu” attēlu, kas simbolizē mieru. Taču ar katru nākamo attēlu mums tiek atklāta šī cilvēka iekšējās pasaules aina, kura ne vienmēr ir tik skaista, kā varētu likties no ārienes. Fotosērijas pēdējie attēli jau ir tik izplūduši un abstrakti. Tie var radīt nevīžības un neprofesionalitātes iespaidu, jo daži no tiem ir miglaini, bet arī savas sajūtas mēs nevaram ielikt rāmjos, precīzi noraksturojot. Tās būs nekonkrētas tāpat kā šī fotogrāfijas. Ar attēlu secību skatītājam tiek atgādināts, ka mēs vēl joprojām klīstam pa šīs, no ārienes, spēcīgās un mierīgās meitenes domām un sajūtām, kas atklāj mums iekšējo haosu un cilvēka dvēseles trauslumu.