Tu esi īpašs

Pulkstenis ir 7.20, un pilsēta vēl tikai mostas, bet Dina Švīpiņa jau dodas uz skolu. Katru rītu viņa šo maršrutu mēro ar kājām, 40 minūtes pavadot klusumā un domājot par gaidāmo dienu. Dina jau 49 gadus māca latviešu valodu un uzskata, ka skolotāja uzdevums ir ne tikai mācīt, bet arī atbalstīt, iedvesmot un palīdzēt skolēniem viņu dzīves ceļā. Gadu gaitā ir mainījušies bērni, sabiedrība un mācību pieejas, un mainījusies ir arī pati Dina. Tomēr viņas attieksme pret darbu paliek nemainīga – Dina turpina strādāt ar vienlīdz lielu apņēmību un atdevi.

Patrīcija Mediņa, Tīna Saleniece, Petra Pāsa, Studentu medijs Skaļāk

Latviešu valodas skolotāja Dina Švīpiņa.

Dina Švīpiņa uzklausa, iedrošina un rada vidi, kurā ikviens var justies droši un īpaši, pat tad, ja klasē ir 30 citu balsu un ikdiena skolā ir intensīva un prasīga.

Skolotājas loma viņai nav tikai zināšanu nodošana. Viņa tic, ka patiesa ietekme slēpjas cilvēcībā – spējā būt blakus, sajust un dot drošību. Tāpēc Dina savā ikdienā izvēlas arī pieskāriena spēku, jo reizēm viens sirsnīgs apskāviens pasaka vairāk nekā simts vārdu.

Ar smaidu un siltumu Dina ik dienu atgādina sev un citiem, ka arī mazās lietas spēj dot spēku. Viņas talismans (lidmašīnas, kuras var redzēt paceļamies ceļā uz skolu) ir kluss atbalsts steidzīgajā skolas ritmā. Tas palīdz saglabāt ticību, ka pozitīvais vienmēr ir atrodams, ja vien esi gatavs to ieraudzīt.

Ceļš uz skolu ir vairāk nekā ieradums. Tā ir kustība, kas sakārto domas un atver acis. Dina iet šo ceļu atkal un atkal, un tomēr katru reizi kā no jauna. Tāpat ir ar darbu skolā – mainās gadi un skolēni, bet skolotājs paliek un turpina savu ceļu.

Lai gan jau pensijā, Dina Švīpiņa ar degsmi turpina iet uz skolu, lai satiktu cilvēkus, kuri veido viens otru. Dina ar atstarotāju uz mugursomas tumšā ceļa malā.

“Reizēm pietiek ar viena skolotāja labiem vārdiem, lai būtu, no kā smelties spēku.” Skolotāja, kura ieliek sirdi savā darbā. Stundās viņa ir viss – oratore, psiholoģe, iedvesmotāja. Dažreiz pat dejo, retos brīžos uzkāpj uz galda, bet vienmēr paliek patiesa.

“Mēs atstājam pēdas dvēselē, sirdī un skatienā. Un tās pēdas paliek, tās nevar izdzēst. Ko sēsi, to pļausi.” Lai gan skolēni ir pilnībā sveši cilvēki, Dina Švīpiņa to neizjūt. Viņai ir pašsaprotami, ka viņu sveicina arī ārpus skolas. Šī tuvība un uzticēšanās ir daļa no ikdienas darba ar cilvēkiem.

Katrs skolēns paver citu spraudziņu uz pasauli – ar saviem jautājumiem, emocijām un skatījumu. Gadu gaitā interese nepazūd, jo bērni mainās, un līdz ar viņiem mainās arī pieredze, kas padara katru dienu atšķirīgu.

“Es gribētu, lai mani skolēni atceras to, ka skolotājs arī ir cilvēks. Un to, ka svarīgākais dzīvē ir laiks un kopā būšana.” Fotoalbums ar personīgajām fotogrāfijām.