Rokas, kas dara

Aiz mazliet skumjām, bet rūpju un mīlestības pilnām acīm slēpjas Līvija, kuras mājās ienākot neviens nepaliks bez kāda cimdu vai zeķu pāra. Par Omīti viņu sauc ikviens, kurš viņu iepazīst. Viņas sejas vaibsti un raupjās, nostrādātas rokas slēpj daudzus stāstus par ciešanām, nabadzību, zaudējumu un smagu darbu, bet tas nav atņēmis viņas sirsnību un gādību.

Līvijai adīt iemācīja viņas mamma, un viņa ar lepnumu saka, ka divām mazmeitām iemācījusi adīt, bet vienai izcept kārtīgu maizi. Tikmēr Līvija pati cītīgi rūpējas, lai viņas deviņiem mazbērniem un divpadsmit mazmazbērniem vienmēr būtu siltas rokas un kājas. Ikkatra zeķe un cimds ir rūpīgi pārdomāts – krāsa, raksts un kompozīcija ir izvēlēta attiecīgam cilvēkam, kam viņa ada. Pa retam top arī kāda adīta veste vai izšūta sedziņa, kas izgrezno gan Līvijas, gan mazbērnu mājas. Viņa uzada zeķu pāri dienā, taču cimdu pāri - divās dienās. Kādreiz, kad rokas nebija pietūkušas un nesāpēja, adīt Līvija varēja ātrāk, un neskatoties uz adīkli. Dzīves laikā viņa ir uzadījusi vairākus simtus cimdu un zeķu pāru. Pati Līvija saka, ka sen vairs neesot vērts uzadīto skaitīt.

Renāte Riekstiņa, Studentu medijs Skaļāk

Šeit Līviju var redzēt visbiežāk - mīļākais atpūtas krēsls, pie kura paēst, paadīt, sirsnīgi papļāpāt un savu reizi arī nosnausties. 

Ar vislielāko smaidu Līvija atrāda savas zeķes, kuras uzadījusi pēdējās nedēļas laikā, vēl klusi nosakot : "Tev nevajag kādu zeķīt?"

Ziemassvētku komplekts mazmazmeitiņai. Šādus komplektus Līvija gatavo visu cauri gadu, lai apdāvinātu sev mīļos.