Nākamā pietura - Depo Zasulauks

Pirms desmit gadiem, kad ar ģimeni pārvācāmies uz Jūrkalnes ielu, kas ir 5 minūšu gājienā no Zasulauka depo stacijas, likās ļoti neierasti pa logu dzirdēt vilcienu skaņas un taurēšanas, bet, laikam ejot pieradām, ka tā jau ir daļa no mūsu ikdienas.

Samanta Matecka, Studentu medijs Skaļāk

Mana izvēlētā vieta ir Zasulauka depo vilciena stacija. Uz jautājumu kādēļ tieši šī vieta, atbilde ir ļoti vienkārša – tā saistās ar atmiņām un tai piemīt interesanta enerģētika. Kad tikko te pārvācāmies, ar mammu mēdzām braukt no Rīgas uz mājām. Likās interesanti, ka vilciens ne vienmēr apstājās mūsu pieturā, mums sākās izmisums un jautājumi, kādēļ vilciens izlaidis mūsu pieturu. Šādi ir gadījies vairākkārt, līdz brīdim, kad biļešu konduktore paskaidroja, ka ir tādi maršruti, piemēram Rīga – Tukums,  kuros vilciens izlaiž pieturu, jo šī vieta ir ļoti klusa un pasažieri tajā reti kad kāpj iekšā vai ārā. Tāpēc, lai ievērotu maršrutu un lieki neuzkavētos, pieturu izlaiž konkrētos dienas laikos, kad cilvēku plūsma ir mazāka.

Šī vieta saistās ar maniem tīņu gadiem, kad es lielāko daļu laika pavadīju tieši šajā stacijā uz tā saucamā Depo tiltiņa ar trubām. Tā man un draugiem bija iemīļotākā vieta, un tur pulcējās arī citi jaunieši. Tagad Depo tilts ir slēgts, jo tas vairs nav lietojams un ir bīstamā stāvoklī. Vienā tilta pusē trūkst kāpņu fragmenta, otrā tilta pusē kāpnēm piemetināts žogs. Neteikšu, ka esmu par to pārsteigta, pār šo tiltu reti gāja cilvēki.

Atgriežoties stacijā, lai izveidotu šo stāstu, ļoti vēlējos satikt Astrīdu, kura dzīvoja mazā mājiņā pie pašas Depo pieturas, bet diemžēl uzzināju, ka viņa jau pirms pieciem gadiem devusies aizsaulē. To pastāstīja viņas dēls, kurš tagad ir pārņēmis mājas uzturēšanu un paralēli labo mašīnas. 

Astrīdu es iepazinu, kad ar draudzenēm stāvējām pie viņas ķiršu koka un čiepām ķiršus. Viņa bija iznākusi ārā, kā mums likās -  lamāt, bet nē, viņa gribēja ar mums parunāties un vēlāk palīdzēja salasīt vairāk ķiršu, lai varam tos aiznest mājās. Tā mēs iepazināmies, un vienmēr nācām pie Astrīdas aprunāties un uz tējas tasi. Šī vieta man ir mīļa, kaut arī šeit esmu piedzīvojusi bēgšanu pa trubām no liela kaukāziešu šķirnes suņa. Šī gadījuma dēļ radušās bailes no suņiem, bet tas nemaina manas atmiņas par Zasulauka depo.