Lauku sajūta pilsētas vidū

Āgenskalnam piemīt savs šarms. Beatrise ir bijusī Āgenskalna iedzīvotāja. Viņa, gremdējoties patīkamās atmiņās, stāsta par mīlestību pret šo vietu.

Daniēla Gailīte, Studentu medijs Skaļāk

Beatrises mīļākā vieta Āgenskalnā pavisam noteikti ir viņas bijušās mājas. Tā ir vieta un sajūta, kuru tik vienkārši nevar raksturot. Viņa bērnībā jutās kā personīgajā pilī, jo dzīvokļu ēka ir tik mājīga, kaimiņu bija maz, turklāt viņa visus pazina un jutās ērti. Beatrisei bija personīgais pagalms mājas otrajā pusē, kas lika justies īpašai, jo neviens no ārpuses šo noslēpumu nezināja. "Mana mamma tur stādīja puķes, es vasarā tur gāju sauļoties, ar tēti ēdām saldējumu uz soliņa. Tā bija maza lauku sajūta pilsētas vidū.”

Beatrise uzskata, ka Āgenskalnā ir liela dažādība gan ēku, gan cilvēku ziņā. "No visa ir pa drusciņam, bet tik labi iet kopā," stāsta jauniete. Veikali ir uz katra stūra, vairāki parki, vakaros viss ir tik mierīgi un klusi. Dzīvojot tur, viņa saprata, ka tiešām nekā netrūkst.

"Man ir bijis tik daudz skaistu un mīļu atmiņu Āgenskalnā. Spilgti atceros dienu, kad man bija pieci gadi, tētis ar kaimiņu būvēja pagalmā šķūni, bet tētis paņēma pauzi, lai ar mani aizietu uz Mego, kas bija tuvākais veikals divu minūšu attālumā. Mums bija ierasts to saukt par "mazo veikalu", nezinu kāpēc, bet es kā bērns to izdomāju un visi kaut kā pielāgojās." Arī pusaudžu gados Beatrise vairāk sāka staigāt pa apkaimi, un tas bija laiks, kad viņa saprata, cik ļoti viņai patīk iet vienai izvēdināt galvu. "Gāju uz Māras dīķi. Kad man bija 14 gadi, nopirku pirmo dēli un katru vakaru braukāju riņķus apkārt dīķim. Retajās reizēs arī atvedu draugus, staigājām, runājām un viss likās tik labi."

Beatrisei pienāca arī brīdis, kad gribējās iet lielajā pasaulē un mācīties rūpēties pašai par sevi. Viņa pārvācās uz centru, kas sen bija viņas sapnis. "Godīgi, joprojām nenožēloju, bet protams, ka pietrūkst māju. Tā tomēr ir vieta, kurā uzaugu, iemācījos lielāko daļu dzīves mācību, tā ir vieta, kur ir ģimene un nostalģija. Bet ar izmaiņām ir tā, ka kaut kas ir jāatstāj, lai uzsāktu ko jaunu. Un neviens nav teicis, ka nekad neatgriezīšos."

Beatrisei ir izveidojies interesants paaudzes stāsts - dzīvoklī, kurā viņa uzauga, vispirms dzīvoja viņas opis. Viņš bija mājas īpašnieces klasesbiedrs. Opis satika vecmammu, tur arī uzauga viņas mamma. Mamma esot stāstījusi, ka tas vienu laiku bija komunālais dzīvoklis, tur dzīvoja trīs dažādi cilvēki, kas tagad liekas traki. "Mamma iepazinās ar manu tēti, pieteicās mans brālis, tad es. Tā nu lūk, arī sākās mana dzīvošana šeit!"