Skip to main content

Laika kapsulā nokļūstot

vizuāli stāsti

60 kilometri no Rīgas, 15 kilometri no Jelgavas - reiz šī vieta bija manas otrās mājas, bet nu jau pāris gadu tā ir tikai vieta ar atmiņām. Līvbērzē mana vecmamma pavadīja savas dzīves otro pusi un es – savu bērnību. Staigāšana pa sev tik zināmajām Līvbērzes takām krietni atšķiras no tā, ko atceros. Tagad viss ir tik mazs un pārredzams, bet vēl pirms 15 gadiem mans mazais bērna prāts to redzēja kā vietu, kurai nav ne malas, ne gala – tā šķita tik milzīga. Tomēr dažas lietas nemainās – gaiss joprojām smaržo pēc satrūdējušām lapām un dedzinātām gumijas riepām, tālumā joprojām dzirdamas suņu rejas un traktora rūkoņa. Prātā ataust atmiņas par to, kā šīs takas reiz šķērsoju ar vecmammu, ejot strādāt uz dārzu. Toreiz domāju: “Nu, cik var ņemties pa to dārzu? Gribu braukt atpakaļ pie mammas un tēta, lai nebūtu jāstrādā.” Kaut man būtu iespēja vēl vienu reizi ar vecmammu aiziet uz dārzu.

Ilva Klovāne, Studentu medijs Skaļāk

01_klovane_livberze.jpg.jpg03_klovane_livberze.jpg.jpg05_klovane_livberze.jpg.jpg06_klovane_livberze.jpg.jpg07_klovane_livberze.jpg.jpg08_klovane_livberze.jpg.jpg09_klovane_livberze.jpg.jpg10_klovane_livberze.jpg.jpg11_klovane_livberze.jpg.jpg12_klovane_livberze.jpg13_klovane_livberze.jpg14_klovane_livberze.jpg.jpg15_klovane_livberze.jpg.jpg16_klovane_livberze.jpg.jpg17_klovane_livberze.jpg.jpg

 

Jaunākais saturs