Skip to main content

Frīdis: Visiem tetovējumiem jābūt mīļiem

vizuāli stāsti

"Mani sauc Aivars, braucu ar motociklu. Man liekas, ka nav tādas vietas Latvijā, kur neesmu bijis. Mežā, garāžā, pirtī, bērēs, uz kuģa, dzimšanas dienās, kāzās, kur tik var iedomāties. Mani varētu nosaukt par kāzu un bēru cilvēku orķestri," par sevi stāsta Latvijas motobraucēju līderis Aivars Freimanis.

Anete Kalēja, Alise Marija Pētersone, Marta Resne, Studentu medijs Skaļāk

fridis01.jpgApmēram 30 gadu vecumā varēja būt mans pirmais tetovējums.

fridis02.jpgVisiem tetovējumiem ir jābūt mīļiem, citādāk jau nav jēga tos tetovēt.

fridis03.jpgŠis puisis nav tetovēts, jo viņš ir indiānis, viņš ir tetovēts kā brīvības simbols.

fridis04.jpgTetovējumu skaita nav, tetovējums ir viena liela bilde. Gan jau kādi 40% no mana ķermeņa ir notetovēti.

fridis05.jpgŠis ir mans pirmais tetovējums. Cilvēks - jūras braucējs. Tagad jau palicis nekrāsains un apaudzis ar spalvu.

fridis06.jpgCilvēkam uz vecumu parādās atmiņas zudumi, pēkšņi nesaproti, kāpēc lēni brauc. Ā, re, kā bija ātrāk! Zaķītis - tas ir ātrāk. Tad ir jāpagriež rokturis uz leju.

 

Kā aizsākās interese par motocikliem?

- Interese par močiem vienkārši sākās un viss. Bet pamatā viss nāk no ielas. Tikai svarīgi ir, ar ko tu uz ielas sastopies. Bija sava kompānija, kas mani ievadīja mūzikā un sava, kas ievadīja tehnikā. Bet tādus cilvēkus esmu saticis tikai tāpēc, ka uz ielas es biju dabūjis šo tehnikas izglītību. Tapēc man ir tāda pārliecība, ka liela daļa veiksmes atrodas uz ielas.

 

Kad bija tava pirmā rieze, sēžoties uz moča?

- Pašu pirmo reizi es sēdos uz mopēda. Tas bija 1971. gads. Pagājušais gadu tūkstotis. Klasē sačomojos ar tiem, kuriem arī bija interese par mopēdu. Bijām kopā četri cilvēki. Pa ielām jau mēs nebraucām. Braukājām pa mežiem un dzelzceļu uzbērumiem.

 

Kā parasti notiek gatavošanās motociklu sezonai?

- Sazvanāmies un braucam. Viss piedzīvojums sākas ar to brīdi, kad mēs visi izbraucam no konkrētas vietas un sākam kopā braukt. Tad arī ir tā - ” Jes! Un tagad dodam virsū!”.

 

Vai esi ieguvis arī kādu traumu?

- No braukšanas ar moci ielās nē, nav nekad bijušas traumas. Bet mugurkauls ir pārlauzts braucot motokrosā. Es neskrienu pa ielu, es braucu diezgan prātīgi, domāju vairākus gājienus uz priekšu, kas motociklistam ir jādara. Jāpaskatās vai pie zaļās gaismas nav kāds “džigits”, kas skrien pāri sarkanajam no labās vai kreisās puses. Tad tās iespējas braukt ar motociklu neskartam un veselam būs stipri lielākas.

 

Vai tavi dēli arī brauc ar motociklu?

- Nē, viņiem nopirku motociklu, kuru viņi sadauzīja lupatās nedēļas laikā. Tad interese pazuda, un motocikls palika kaut kur lūžņos. Saprata, ka tehnika viņiem neinteresē. Bet es gribēju, lai viņi vismaz pamēģina, tāpēc nopirku moci. Bet tādu, kuru nebija arī žēl salauzt.

 

Jaunākais saturs