Skip to main content

Dzimis laimes krekliņā

vizuāli stāsti

Jau 18. gadu mūsu ģimenē 15.oktobrī svinam tēta otro dzimšanas dienu. Kāpēc otro? Jo viņš ir dzimis laimes krekliņā. Medības, kas beidzās ar traumu, bet nepadodoties un cīnoties, kāpjot pāri sevis nospraustām robežām un par spīti ārstiem, tētis izveseļojās un dara vairāk nekā iepriekš. Šis ir stāsts par manu tēti – cīnītāju!

Madara Tahtahunova, Studentu medijs Skaļāk

Mēs ar brāli daudz neko neatceramies par šo atgadījumu, jo bijām vēl mazi. Man bija 2 gadi, brālim - 4. Kad tas viss notika, mēs bijām bērnudārzā. Vienīgais, kas palicis atmiņā - tētis guļ slimnīcas palātā ar marli apsaitētām rokām un kāju, tās bija iekarinātas tādā kā šūpuļtīkliņā. Un nākamais, ko atceros - tētis ar ieģipsētu roku ceļ garāžu.

 

Tēta stāsts

Tas bija 2003. gada 15. oktobris. Es gāju uz pīļu medībām kopā ar suni, bija saulaina diena. Netālu no mājas, gāju uz meliorācijas grāvi, kur parasti bija pīles.

10_Tahtahunova_medibas-portrets.jpg

Nonākot līdz grāvim, sākās brikšņi – gara, bieza zāle, kur apslēptas bebru alas. Dodoties pīļu medībās, parasti ieroci pielādē ar skrotīm jeb sagatavo ‘kaujas gatavībā’, taču tā atradās drošajā režīmā, ar drošinātāju.

2_Tahtahunova_medibas-suns.jpg

Ejot, viena kāja iekrita bebru alā, visas kājas garumā stiepās alas dziļums. Krītot radās trieciens un sitiens pa roku, līdz ar to – arī pa bisi. Rokas pirksti stāvēja ieroča mēlītes jeb ‘gaiļa’ rajonā, taču trieciena brīdī rokai nostrādāja reflekss un bise izšāva. Skrotis cauršāva otru roku – kreisās rokas plaukstu. Par laimi tiku 'sveikā cauri', jo trāpīja tikai rokā.

3_Tahtahunova_medibas-koki.jpg

Kreisā roka atradās pie stobra gala šāviena brīdī, kā rezultātā bija liels karstums un cauršaujot roku, tika apdedzināti asinsvadi un audi, nebija asiņošanas, taču 5cm diametrā caurums. Cauri plaukstai redzēju savu zābaku, baiss skats. Galvā ieskrēja domas, ka būs roka jāņem nost un steidzami nepieciešams ārsts. Zināju, ka sieva ir mājās, zvanīju viņai, lai ģērbjas, būs jābrauc uz slimnīcu. Pats atnācu mājās, aptinām roku ar bērnu paladziņu un steidzāmies uz slimnīcu, kas ir 20 minūšu attālumā.

4_Tahtahunova_medibas-optika.jpg

Aizbraucot uz slimnīcas uzņemšanu, ārsti pateica, ka viņi roku nevarēs izglābt, vienīgā iespēja – amputēt vai braukt uz Rīgu. Protams, ka izvēlējos braukt uz Rīgu, glābt roku. Tā nu ar ātrās palīdzības mašīnu mani veda uz Gaiļezeru, 20.nodaļu – mikroķirurģiju. Rīgā vēl pārprasīja, vai būšu gatavs darīt visu, lai izglābtu roku, lai arī cik tas maksātu. Protams, ka atbildēju – jā!

5_Tahtahunova_medibas-sauj.jpg

Pirmā operācija noritēja deviņas stundas. Gada laikā man bija kādas septiņas operācijas, lai rekonstruētu roku, asinsvadus, kaulus un nervus rokā. Slimnīcā toreiz pavadīju apmēram trīs nedēļas. Ārsti nedeva lielas cerības, ka roka pildīs visas funkcijas un to varēs kustināt kā agrāk, taču es nepadevos. Vēlāk jau gāju uz rehabilitāciju.

6_Tahtahunova_medibas-roka.jpg

Protams, bija depresīvi brīži, kad gribēju padoties, taču pateicoties sievas, bērnu un citu atbalstam, nepadevos. Arī par spīti sev, gribēju pierādīt, ka es varu, un šī trauma mani neapstādinās.

7_Tahtahunova_medibas-traktors.jpg

Nākamajā pavasarī ar ieģipsētu roku sāku celt garāžu. Šo gadu laikā esmu uzcēlis vairākas siltumnīcas, gājis uz darbu, nodarbojies ar kokapstrādi, turpinu iet uz medībām, braucu ar auto, traktoru, spēlēju volejbolu, dejoju tautiskās dejas.

8_Tahtahunova_medibas-roka-traktors.jpg

Trauma mani nav apstādinājusi, tikai iemācījusi dzīvot ar pilnu jaudu un kaut ko darīt savādāk. Nav nekas, ko nevaru izdarīt, ja vien gribu!

9_Tahtahunova_medibas-rags.jpg

Šobrīd esmu mednieku kolektīva MMK “Allažnieks” vadītājs un katru reizi dodoties medībās, es visiem atgādinu un stāstu, cik svarīga ir drošība.

1_Tahtahunova_medibas iet.jpg

Skaties visu multimediālo stāstu

Jaunākais saturs