Dokumentālā īsfilma "Klusums"

Lauku viensētas lēnām izzūd, kļūstot par klusas pamestības simboliem. Kamēr pilsētas pulsē ar arvien lielāku dzīves tempu, mazie ciemi un lauku teritorijas iegrimst klusumā un tukšumā. Lauku skolu un citu iestāžu likvidācija ir radījusi nepieciešamību cilvēkiem meklēt rentablākas vietas, kur dzīvot. Iestāžu slēgšana nozīmē darba vietu zaudēšanu, kas īpaši smagi ietekmē vietas, kur darba iespējas jau pamatā ir ierobežotas. Cilvēkiem kļūst grūtāk piekļūt pamatpakalpojumiem, piemēram, medicīnas iestādēm, pārtikas veikaliem un skolām, kas veicina dzīves līmeņa pazemināšanos. Ir arvien lielākas prasības dzīvesvietā, aizvien mazāk cilvēku paši sev audzē un ražo produktus, nodarbojoties ar zemkopību vai lopkopību, bet arvien vairāk iegūst visu nepieciešamo no citiem resursiem. Līdz ar to zūd lauku viensētu pamatjēga. Palielinās vecāka gadagājuma iedzīvotāju īpatsvars, jo jaunāki cilvēki biežāk izvēlas pārcelties uz lielākām pilsētām, kur pieejami plašāki pakalpojumi un iespējas, aiz sevis atstājot tukšus namus, sētas un zūdošas kopienas. Šī tendence veicina lauku viensētu izmiršanu, kamēr lielās pilsētas mēģina pielāgoties pieaugošajam iedzīvotāju skaitam.

Latvijas lauku viensētas kļūst par klusuma pieminekļiem – vietām, kur laiks šķiet apstājies. Tumši māju logi, grūstošas ēkas, aizauguši dārzi, aiz sevis atstātās personīgās mantas un tukšie pagalmi liecina par pagātni, kas reiz bijusi dzīvības pilna, bet tagad ir klusa. Dokumentālā īsfilma “Klusums” atklāj šo vietu ainavas, kuras pamazām pārņem daba – zālēm aizaug vecie pagalmi, vējš brīvi plūst cauri tukšām logu ailēm pamestās ēkās, un mājas, kur reiz mitinājās cilvēki, tagad apdzīvo kukaiņi un putni. Kādreizējās ražīgās lauku sētas vietā palikusi klusa, gandrīz svēta tukšuma sajūta.

Ieva Loreta Reide, Regnārs Rudus, Hanna Kalēja, Sintija Stāde, Studentu medijs Skaļāk