Skip to main content

"Būs labi"

vizuāli stāsti

“Izej ārā, paelpo svaigu gaisu!”, “Sāc sportot!”, “Tas viss tikai tādēļ, ka vecāki tevi ir izlutinājuši!”, “Visiem pusaudžiem ir problēmas, gan jau tiksi galā,” ir standarta frāzes, ko ikdienā dzird cilvēki, kuriem ir psihiskās veselības problēmas. Arī es aizvien biežāk sastopos ar draugu jaunatklātajām psihiskajām saslimšanām, tādēļ izvēlējos veidot radošo bakalaura darbu ar nosaukumu “Līdzdalībā balstīta fotosērija ar jauniešiem par psihiskās veselības problēmām.”

Kristiānas Beātes Žīles, Studentu medijs Skaļāk

Pašnāvība ir viens no jauniešu biežākajiem nāves cēloņiem 2021. gadā, un Latvijā ir viens no augstākajiem psihisko un uzvedības traucējumu izplatības rādītājiem jauniešu vidū (Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrs 2020). Tas nozīmē, ka informācija un palīdzība nesasniedz vajadzīgo mērķa grupu.

Psihiskās veselības problēmas ietekmē jauniešu psihisko un fizisko veselību. Ir svarīgi, lai sabiedrība izprastu šo cilvēku problēmas ikdienā, lai spētu viņiem palīdzēt. Foto sērijas izstrādes mērķis ir radīt iejūtību un izpratni par šo problēmu. Man par lielu izbrīnu jau pašā sākumā atsaucās daudz cilvēku, kas vēlējās piedalīties foto sērijā, un tas lika man saprast situācijas nopietnību. Visi satiktie jaunieši ir dzīvespriecīgi, gudri un atvērti. Tas liek domāt par to, ka šīs problēmas skar arī tos, kas ikdienā ir aktīvi, grib sasniegt karjeras virsotnes un pret sevi ir ļoti prasīgi. Viņi izvēlējās dalīties ar stāstiem, jo cer, ka tas palīdzēs kādam no malas saprast, ka viņš nav viens. Fotogrāfija var būt kā logs, lai konfrontētu skatītāju par sensitīvām un neērtām tēmām. Katrs jaunietis izvēlējās vietu, kas viņam saistās ar mieru, drošību vai pozitīvām emocijām. Mēs sarunājāmies par to, kā ir sadzīvot ar psihisku problēmu, kā tā ietekmē viņu dzīvi un kā viņi jūtas pasaulē.

Pajautā saviem tuvajiem, kā viņi jūtas! Tas nemaksā neko, bet var uzlabot dienu un izglābt dzīvības.  

1.Emilija.jpg

Emīlija, trauksme

Visu dzīvi esmu ļoti emocionāla un nerunāju par to, kā jūtos. Kad man bija 12 gadi, saskāros ar ēšanas traucējumiem. Domāju, ka tie sākās, jo biju maza un skatījos uz supertievām meitenēm, kas noteikti iespaidoja manu uztveri par ķermeni. Man sāka riebties tas, kā izskatos. Likās, ka esmu pretīgākais cilvēks, kas eksistē, un dienasgrāmatiņā sāku pierakstīt kaloriju daudzumu, ko uzņēmu dienas laikā. Es dusmojos uz sevi, ja ēdu par daudz, bet tas bija veids, kā varēju kontrolēt savu trauksmi. Bada sajūta deva man apmierinājumu ar sevi. Ar šo problēmu esmu tikusi galā jau ilgu laiku, taču trauksme parādījās, kad piedzīvoju tuva cilvēka zaudējumu. Arī mana māsa saskarās ar psihiskajām problēmām, un tas ir liels mierinājums, jo viņa mani vienmēr sapratīs, atbalstīs un palīdzēs.

Jaunieši jūt spiedienu darīt lielas lietas, jo agrāk mūsu vecākiem nebija tādas iespējas, kā mums ir pašlaik – pasaule ir pie mūsu kājām, un, ja mēs nesasniedzam savus karjeras mērķus, šķiet, ka pieviļam paši sevi. Iespējams, ka mums ir pārāk daudz izvēles, no kurām apjūkam un piedzīvojam motivācijas trūkumu. Pasaules notikumi rada trausluma sajūtu. Taču, lai es justos labi, pats svarīgākais elements man ir drošība un stabilitāte.


2.Roberts.jpg

Roberts, panikas lēkmes, depresija, uzmanības deficīta sindroms

Daudzi man ir sacījuši, ka ir jācenšas būt disciplinētākam un mērķtiecīgākam. Taču, tas nav disciplīnas jautājums, un es nevaru to ietekmēt. Tādēļ izjutu vainas apziņu par to, ka nevaru sakoncentrēties un izdarīt vajadzīgos darbus. Tas ir mokoši. Kad man apstiprināja diagnozi, tas bija atvieglojums, jo sapratu, ka neesmu vainīgs, un es neesmu neizdevies indivīds. Uzmanības deficīta sindromam noteikti ir daudzi mīnusi, kuri apgrūtina ikdienu. Taču kā vienu no retajām lietām, ko uzskatu par pozitīvu ir aktīvā iztēle, kas man palīdz gan darbā, gan jaunu draugu iegūšanā.

Mentālās slimības nav polāri punkti. Tas ir spektrs – kādam uz to ir lielāka nosliece, kādam mazāka, bet tas nenozīmē, ka abiem cilvēkiem nesāp.


3.Marks_.jpg

Marks, panikas lēkmes, izdegšanas sindroms

Kad sāku studēt, piedzīvoju izdegšanu. Biju apņēmies darīt pārāk daudzas lietas – gribēju apgūt valodas, sportot, gatavot ēst un parūpēties par dzīvokli. Kad sāku sajust pirmos simptomus, likās, ka esmu apslimis. Man bija slikta dūša, un es ievēroju gultas režīmu. Es jutos slikti un nekomfortabli. Domāju, ka tas pāries, bet dienas ievilkās nedēļās. Sākās brīži, kad bija grūti iziet ārā, parādīties cilvēkos. Pienāca brīdis, kad nevarēju aizbraukt uz skolu un tad sapratu, ka kaut kas ir jāsaka maniem tuvākajiem cilvēkiem. Mana kļūda bija tā, ka es nerunāju un nedalījos ar savām sajūtām, jo domāju, ka tas pāries. Esmu piedzīvojis vienu no zemākajiem posmiem savā dzīvē, tāpēc tagad ar problēmām tieku galā daudz labāk. Laika gaitā centos saprast kāpēc ar mani tā notika, kā es jutos, ko varu no tā mācīties, un es varu sev palīdzēt.

Arī sociālajos medijos mēs redzam skaistas dzīves, cilvēkus, ceļojumus, un tad, kad jaunietis ikdienā piedzīvo negatīvas emocijas, liekas, ka kaut kas nav pareizi un tā nedrīkst būt. Es domāju, ka slimības lielākoties ir neapstrādātas iekšējas emocijas, ar ko cilvēks netiek galā. Tāpēc psihiskā veselība ir tikpat būtiska, cik fiziskā. Domāju, ka hobija atrašana ir veids, kā tikt galā ar problēmām, atrodot tajos piepildījumu.


4.Martins.jpg

Mārtiņš, trauksme

Trauksme sākās tad, kad sāku spēlēt basketbolu. Es pats esmu uzstādījis sev prasības, kuras man ir jāsasniedz. Vienreiz nospēlēju tik slikti, ka es nevarēju parunāt, biju ļoti dusmīgs uz sevi, jo neizpildīju uzdoto lomu. Mājās ne ar vienu nerunāju, jo jutos iegāzis visu komandu. Tādos brīžos negribu līst ārā no savas gultas. Labākās zāles ir saldējums, mūzikas klausīšanās un seriālu skatīšanās. Brīžos, kad es jūtos slikti, man ir svarīgi, lai savas dusmas neizlieku uz citiem. Nākamajā dienā pēc spēles eju uz sporta zāli un cenšos savas dusmas apkopot motivācijā, lai pierādītu sevi nākamajā spēlē. Sporta notikumi basketbolā un hokejā ir tas, kādēļ katru rītu ceļos. Svarīgi ir piecelties labākam, nekā esmu bijis iepriekšējā dienā.


5.Anna_.jpg

Anna, panikas lēkmes, trauksme, izdegšanas sindroms

Pamatskolas laikā trauksmi izraisīja skola. Kad biju cilvēkos, domāju, ka visi man pievērš uzmanību. Arī es sāku pievērst uzmanību katrai savai kustībai, darbībai un vārdam. Šķita, ka es pat nemāku pareizi elpot un likās, ka visiem ir kāds negatīvs viedoklis par mani. Ja kāds skolā ar kādu sačukstējās, likās, ka viņi runā tieši par mani. Es pati uzliku sev standartus par to, kur gribu būt un kāda es gribu būt, bet man bija sajūta, ka nedaru pietiekami.

Es priecājos, ka jaunieši pret psihiskās veselības problēmām sāk izturēties nopietnāk – gan pret savām, gan pret citu. Citam ir lauzta kāja, citam ir panikas lēkmes. Risks nerunāt par psihiskajām problēmām ir liels. Tas skaits cilvēku, kuriem ir nepieciešama palīdzība, lai viņi justos iekļauti un atbalstīti, ir tik liels, ka sabiedrība nevar atļauties par to nerunāt. Nevar baidīties no tā, kas ir katram otrajam. Cilvēki bieži neapzinās savas problēmas. Ja viņi tās saprot, tad viņiem nav ne jausmas, kā tās risināt. Ja viņi grib risināt savas problēmas, viņi nezina pie kā griezties un ar ko sākt. Ja mēs katrs rūpēsimies par savu mentālo veselību, tad mēs nenodosim mentālās veselības saviem bērniem un radīsim iekļaujošāku sabiedrību.


6.Rihards.jpg

Rihards, veģetatīvā distonija

Ar veģetatīvo distoniju es cīnos, ieskaidrojot sev, ka man viss ir kārtībā, un šādi es jūtos uz īsu laiku. Jau iepriekš es biju redzējis, kā šī slimība izpaužas manā ģimenē, tāpēc par to neuztraucos, jo zināju, ka ar to var sadzīvot. Parasti panikas lēkmes man sākas no emocionālās pārslodzes, kad notiek vairāki negatīvi notikumi pēc kārtas. Taču es cenšos domāt, ka tā ir slikta diena, un drīz es būšu mājās, varēšu iet gulēt un viss būs labi. Ģimenē esam saskārušies, ka ģimenes ārsts neatzīst psihiskās problēmas, tāpēc uzskatu, ka ir svarīgi izglītot šajā tēmā arī ārstus.

Manā draugu lokā es nezinu nevienu ar psihiskās veselības problēmām, jo daudzi cenšas ar tām tikt galā klusībā, nevis dalīties ar to publiski. Es domāju, ka cilvēki meklēs informāciju par to tikai tad, kad paši ar to sastapsies. Daudzi jaunieši cīnās ar pašnāvnieciskām domām. Iespējams, ka viņi jūtas normāli, bet viņiem dzīvē nav nekādas motivācijas. Viņi nevar atrast iedvesmu, lieto alkoholu, kas pasliktina viņu veselību un izvēlās būt sliktos draugu lokos. Es domāju, ka ir jāsavāc sevi rokās, jāatrod kāds hobijs un jādodas tālāk.


7.Renate.jpg

Renāte, veģetatīvā distonija

Veģetatīvā distonija man sākās jau ļoti agrā vecumā. Es nevarēju aiziet uz skolu, jo man bija bail no vemšanas. Laika gaitā es sapratu, ka visām panikas lēkmēm var atrast iemeslu. Kad man ir panikas lēkme, es cenšos sevi saraudināt, jo zinu, ka pēc tam nomierināšos un jutīšos labāk. Man patīk koncentrēties uz pozitīvām lietām un domāt labas domas, tad man ir labs garastāvoklis un panikas lēkmes jūtu arvien mazāk. Koncentrējoties uz pozitīvām emocijām un lietām, ir vieglāk tikt ar sevi galā.

Es esmu saskārusies ar jauniešiem, kuri neapzinās, ka viņiem ir kādas psihiskās problēmas, bet savas pieredzes dēļ redzu, ka viņiem ir kas līdzīgs. Lielākā daļa cilvēku, ko pazīstu, var aiziet parunāt ar vecākiem par to, kā viņi jūtas. Bet problēma ir tā, ka viņu vecāki nezina, ko darīt, kur meklēt informāciju un kā palīdzēt.

8.Kristiana.jpg

Kristiāna, trauksme, panikas lēkmes

Panikas lēkmes es piedzīvoju tad, kad jūtu, ka man nav pietiekami daudz gaisa, ko elpot, ir saskarsme ar adatām vai kāds piemin Covid-19 tēmu. Es vērsos pie psihiatra, kurš man izrakstīja mēnesi ilgu rehabilitāciju. Mēnesi piedalījos dažādās nodarbībās, dzēru zāles un saņēmu potes, kas man ilgu laiku palīdzēja. Tomēr tikt vaļā no panikas lēkmēm man ir palīdzējis dziednieks, kas ieveda mani meditācijā un sakārtoja manu enerģijas lauku. Tagad es ēdu veselīgāku pārtiku, paļaujos uz savu intuīciju, eju aukstā dušā, meditēju un cenšos pasaulē darīt ko labu. Pēc manām domām, prāts ir jāārstē ar savas galvas un domu sakārtošanu, jo es neticu, ka zāles var izārstēt psiholoģiskās problēmas.

Slikta psihiskā veselība un pašsajūta ir kļuvusi par normu. Tomēr uzskatu, ka visi iziet cauri tādam posmam dzīvē, it īpaši pusaudžu vecumā, kad nokrīt bērnības rozā brilles. Nevajag katru kreņķi vai neizdevušos dienu ņemt pie sirds.


9.Madara.jpg            

Madara, panikas lēkmes

Lai cīnītos ar panikas lēkmēm, man ir standarta komplekts – svaigs gaiss un mierīga elpošana. Es apguļos gultā un ieslēdzu savu mīļāko dziesmu. Galvenais saprast, ka tu nenomirsi. Es cenšos nelasīt ziņas, jo esmu pārāk emocionāla un ziņas mani uztrauc, tādēļ cenšos kontrolēt to, cik daudz tās lasu, lai nenodarītu negatīvas sekas manai mentālajai veselībai. Mēs dzīvojam daudz attīstītākā laikmetā, kur vienā dienā uzņemam informāciju tikpat daudz, cik agrāk cilvēki uzņēma visas dzīves laikā. Mēs varam ieraudzīt tik daudzas dažādas dzīves, un zāle vienmēr ir zaļāka kaimiņam.

Es bieži redzu cilvēkus, kuri sūdzas, ka viņiem ir slikti, bet viņi neko nedara, lai mazliet paliktu labāk. Piecelies un sāc darīt! Varbūt Latvijā nav tik advancētas iespējas kā citās valstīs, bet mums noteikti nav slikti. Ja grib atrast iespējas, kā sev palīdzēt, to var izdarīt. Dažreiz ir vienkārši jāsaņemas un jādara. Tad, kad jūties slikti un nesaņemies, tev paliek vēl sliktāk.


10.Lauma_.jpg

Lauma, trauksme

Pirmās trauksmes sāku izjust vidusskolā, jo izglītības sistēmā pastāv uzskats, ka tev ir labi jāmācās, lai nākotnē kaut ko sasniegtu. Mācības man sagādāja stresu. No rīta es pamodos, iegāju Whatsapp un redzēju, ka kursabiedri runā par eksāmeniem. Es sāku svīst ar aukstiem sviedriem, un man sākās stress, nebija apetīte, un tas paralizēja manu dienu, jo visu laiku izjutu stresu. Sports man palīdz pret to cīnīties, taču studiju dēļ nespēju sekot līdzi savam mentālajam stāvoklim. Un tas ir tikai loģiski, ka man arī nav labs fiziskais stāvoklis. Daudzi docētāji mums ir stāstījuši, ka arī viņi ir sastapušies ar lielām grūtībām un nomāktu garastāvokli savā studiju laikā. Tomēr šīs sajūtas sabiedrībā tiek pasniegtas tā, it kā tās būtu normālas un tās nevajadzētu risināt. Mēs dzīvojam melanholiskā laikmetā, kur cilvēki nevar būt laimīgi par to, ka viņi studē. Kas studijās ir tāds, ka cilvēki nevar justies labi par to?

Arī daudziem maniem draugiem ikdienā ir liels stress. Tādēļ man šķiet, ka ir svarīgi ar saviem draugiem sarunāties, būt klāt un uzklausīt viņus.


11.Rihards.jpg

Rihards, trauksme

Pirms pieciem gadiem nomira mans labākais draugs. To uzzinot, es izjutu milzīgu tukšuma sajūtu. Tajā laikā es bieži braucu uz kapiem, jo tas man palīdzēja tikt galā ar sevi. Tas ietekmēja mūsu draugu grupu, jo katrs ar šo negadījumu centāmies tikt galā dažādos veidos. Daudzi no tiem bija neveselīgi, piemēram, aizraušanās ar alkoholu. Mēs nemācējām viens otram palīdzēt, un bija grūti par to runāt. Arī es par to nerunāju, apspiedu savas emocijas un kļuvu noslēgts. Lai ikdienā aizmirstu realitāti un nomierinātos, es spēlēju datorspēles. Tas man liek nedomāt par to, kas notiek apkārt. Tomēr tas noved pie tā, ka ļoti maz guļu, jo pa dienu studēju un strādāju. Man ir grūtības koncentrēties uz mācībām, ja apkārt ir lietas, kas novērš manu uzmanību.

Es domāju, ka sabiedrība ir ļoti noslēgta, runājot par psihiskajām problēmām. Arī ar saviem draugiem nevaru parunāt par šīm lietām, jo visi cenšas tikt galā ar tām paši. Taču ar laiku paliek vieglāk, un man šķiet, ka es esmu saņēmies, sācis domāt par sevi un kļuvis par labāku cilvēku. Es cenšos sasniegt savus mērķus un izbaudīt laiku, kas man ir dots, jo to man ir iemācījusi šī pieredze.


12.Sandra.jpg

Sandra, bipolārie traucējumi, panikas lēkmes

Pats trakākais moments bija tad, kad es naktī sēdēju vannas istabā uz grīdas un šķita, ka šodien būs viss. Vienīgais, kas mani apturēja bija tas, ka mamma rīt celsies un ieraudzīs mani sarkanā peļķītē. Nodomāju, ka tas nebūtu pārāk labi, un domas par vecākiem bija vienīgais, kas man šajā situācijā neļāva izbeigt savas sajūtas.

Esot skolā, man visu laiku nāca miegs, un, lai gan vienmēr esmu bijusi komunikabls cilvēks, es noslēdzos no apkārtējiem. Vēlāk vai nu gulēju 2 stundas, vai 2 dienas no vietas. Vai nu neēdu vispār, vai ēdu pārmērīgas porcijas. Mānijas epizodēs es esmu nogriezusi matus un uztaisījusi tetovējumu. Mānijā ir sajūta, ka es varu izdarīt jebko, tādēļ nevēlos lietot zāles, kas izlīdzina šos kritumus starp mānijas un depresīvajām epizodēm. Apziņa, ko es varu izdarīt, kad esmu pašā augšā, ir ļoti laba, tādēļ negribas dzīvi nodzīvot viduvēji. Man ir arī panikas lēkmes. Kādu dienu braucu mašīnā ar draugiem, taču pēkšņi nostājos ceļa malā un teicu, ka piecas minūtes mēs pasēdēsim un paelposim, jo man sākās panikas lēkme. Man vienmēr ir bijušas ļoti labas atzīmes, un šī iemesla dēļ man neviens netic, ka es jūtos slikti. Kad jutos ļoti slikti, tad skola bija vienīgā vieta, kur varēju tikt prom no visa sliktā. Cenšoties koncentrēties uz mācībām, manas atzīmes kļuva vēl labākas. Taču tas raisīja apkārtējo neizpratni par to, kā cilvēks jūtoties slikti var tik labi mācīties. Ir ļoti daudzi veidi, kā var izpausties psihiskās veselības problēmas, tāpēc jo vairāk par to tiks runāts, jo vairāk veidus mēs redzēsim un spēsim tās labāk atpazīt.


13.Beate_.jpg

Beāte, personības traucējumi

Esmu ārstniecības persona, tādēļ arī savā darbā esmu ievērojusi daudzus cilvēkus, kurus skar psihiskās veselības problēmas. Tomēr mēs par to nerunājam, un katrs sēž savā nodabā un izdeg. Tomēr es jutos slikti un vērsos pēc palīdzības pie psihiatra, kas man izrakstīja antidepresantus, no kuriem jutos tik slikti, ka nevēlējos tos dzert kaut vienu dienu ilgāk. Kā lai sev palīdz, ja vēršos pēc palīdzības, bet no ārstiem nejūtu ieinteresētību, un man nepaliek labāk? Kur dabūt motivāciju, lai ietu meklēt palīdzību vēl vienu reizi? Savas problēmas cenšos aizvietot ar darbu. Ikdienā cenšos uzņemties papildus darbus, lai būtu pārgurusi, un man nepaliktu laiks nekam citam, it īpaši domām par savām problēmām. Mentāli es nogurstu vairāk nekā fiziski.


14.15.Valdis_un_Agnese.jpg

Valdis, adaptācijas problēmas, nemierus izraisoši traucējumi, trauksme

Esmu gājis pie daudziem psihoterapeitiem un psihiatriem, kuri man izrakstīja zāles, kas izraisīja blakusefektus – es nevarēju pastrādāt un biju ļoti miegains. Pieredze ar medikamentiem bija briesmīga, taču neskatoties uz to, es visu laiku apmeklēju ārstus un centos no jauna atrast pareizos medikamentus, taču neveiksmīgi. Pateicoties draudzenes ieteikumam, es atklāju psihoterapeiti, kura man ir palīdzējusi justies labāk. Iepriekšējiem ārstiem galvenais bija izrakstīt medikamentus un gaidīt, kad es iešu prom. Taču šī psihoterapeite bija ieinteresēta tajā, kā es jūtos, uzdeva dažādus jautājumus un varēja redzēt, ka viņai patīk tas, ko viņa dara. Viņa tiešām centās piemeklēt man vislabākos medikamentus. Tagad pirmo reizi jūtos labi, tāpēc varu teikt, ka nav jābaidās no gados jaunākiem ārstiem, jo viņos ir vēlme un entuziasms palīdzēt. Es noteikti nebūtu gājis pie ārsta tik daudzas reizes, ja man nebūtu draugi, kas man palīdzētu tos atrast un liktu pie viņiem vērsties. Vienam pašam ir ļoti grūti saņemties. Taču veiksmes atslēga ir atrast pareizo ārstu, tāpēc nevajag baidīties to nomainīt un atrast to, ar kuru saskan domas un jūties saprasts.

 

Agnese, bipolāri afektīvi traucējumi

“Man vajag psihologu, savādāk es neticu, ka es nodzīvošu līdz nedēļas beigām.” Ar tādu zvanu es vienā naktī pamodināju mammu. Nesen atklāju, ka tas nav normāli, ka stresa situācijās galvā dzirdu divas balsis. Viena no balsīm ir ļoti enerģiska, dod sliktus padomus un ir tik skaļa, ka nedzirdu neko apkārt. Taču es negribu no balsīm tikt vaļā, es esmu pieradusi, ka dažādās situācijās man ir kāds ar ko aprunāties. Smejoties par savām problēmām, paliek vieglāk. Ļoti labi apzinos savas problēmas un cenšos tās risināt. Viena draudzene, kurai pastāstīju savu situāciju man pajautāja, vai manā klātbūtnē ir droši atrasties. Viņa no manis baidījās. Tomēr es apzinos to, ka, ja es to nevienam nestāstītu, neviens nevarētu pateikt, ka sastopos ar šādām problēmām. No pieaugušiem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka psihiskās slimības ir manis pašas vaina un tā ir tikai nemācēšana tikt galā ar savām problēmām. Lielākā daļa jauniešu sāk saprast, ka ir iespējams dzīvot savādāk un uzlabot dzīves kvalitatīvi. Nav jāsamierinās ar to, ka jūties nomākts vai piedzīvo panikas lēkmes.

Pirms pusgada es nezināju, ka varu dabūt bezmaksas terapeitu un kompensāciju zālēm. Tajā brīdī esošais terapeits divu gadu laikā par to ne reizes neieminējās un internetā tāda informācija nav atrodama. Ir nepieciešama ļoti liela drosme pateikt, ka tev ir slikti un vēl lielāka apņēmība, lai ietu un meklētu palīdzību. Ar laiku manas prioritātes ir mainījušās. Tagad pirmajā vietā ir laba veselība, nevis augstas atzīmes. 


16.Roberts.jpg

Roberts, trauksme, panikas lēkmes

Panikas lēkmes bez iemesla var notikt tad, kad ēdu brokastis. Pēkšņi jūtu, ka mana sirds sāk skriet ātrāk, jūtos slikti, un man nav ko elpot. Tādās situācijās es cenšos būt vietā, kur man ir ērti, piemēram, mašīnā vai gultā.  

Man šķiet, ka tas sākās, jo paliku vecāks, sāku saskarties ar sarežģītākām problēmām un nebiju iemācījies ar tām sadzīvot. Tās vairs nebija par to, kuru mantu es gribu Ziemassvētkos vai, ka Jānis bērnudārzā man atņēma mašīnu. Tajā vecumā tā arī bija lielākā problēma, par kuru es uztraucos nedēļu. Tagad lielākā problēma šķiet bakalaura darba nodošana. Un es ticu tiem cilvēkiem, kas saka, ka tad, kad man būs bērni, man būs vēl vairāk problēmu un lielāks uztraukums nekā tagad. Bet tas nemazina manu stresu par bakalaura rakstīšanu.

Cilvēki mēdz būt ļoti vientuļi. Ja pat cilvēks dzīvo ar savu dzīvesbiedru, ar ko ikdienā pārrunā, kas būs pusdienās, vai satiekas ar draugiem, kuriem palielās ar jauno pulksteni un iedzer alu, tas nav cilvēcisks kontakts. Arī pilnīgiem introvertiem ir nepieciešamas sarunas, jo cilvēks ir sociāla būtne. Man šķiet, ka vispirms ir nepieciešams satikt draugus, kuriem tu rūpi un ar kuriem var izrunāties. Ja to neizdodas atrast, tad var doties pie psihologa, jo viņš tevī klausīsies, atbalstīs, piedāvās problēmu risinājumus. Neviens jaunietis neklausās arī savos vecākos. Vienīgais, ko vecāks var darīt, ir palīdzēt nosegt sekas, būt blakus, apskaut un pateikt, ka viss būs kārtībā.


17.Elina_.jpg

Elīna, depresija

Pirmo reizi depresiju man diagnosticēja septiņu gadu vecumā. Man ļoti bieži mainās emocijas, kas sagādā grūtības maniem tuvākajiem. Tādās situācijās, kad raudu un nesaprotu kas ar mani notiek, es vēlos apskāvienu, būšanu blakus, jo es zinu, ka tas pāries. Man ļoti patīk tas, cik atklāti mēs ģimenē runājam par psihiskajām problēmām un to, cik lielu uzmanību tam pievēršam.

Man šķiet, ka filmās depresija tiek ļoti romantizēta – cilvēks guļ gultā, ēd šokolādi vai saldējumu un jūtas slikti. Tā nav. Ir grūti pagatavot ēst, aiziet uz veikalu vai pat ieiet dušā. Parastus mājas pienākumus, piemēram, mazgāt traukus, es varēju darīt divas stundas, jo man nebija spēka, lai pieceltos un to sāku darīt. Tas ir apgrūtinoši, tāpēc dienās, kad man ir enerģija, cenšos izdarīt visu, jo zinu, ka nākamajā dienā varbūt es nevarēšu izkāpt no gultas. Vismaz mani nemocīs vainas sajūta, un tā es varu palīdzēt sev pielāgot vidi.


18.Krista.jpg

Krista, panikas lēkmes  

Pirmās panikas lēkmes es izjutu pēc tam, kad biju ārstējusies no audzēja. Kad tiek uzstādīta tāda diagnoze, tas ietekmē visu dzīvi. Beidzot ārstēties, piedzīvoju domas par to, ka audzējs var atgriezties. Bija iekšējs stress un pazuda drošības sajūta, ar kādu līdz šim esmu dzīvojusi. Es biju pieradusi savu ikdienu pavadīt, aktīvi piedaloties dažādos pulciņos, skolas pārvaldē, un pastāvīgi skrēju no vienas vietas uz otru. Brīdī, kad cīnījos ar slimību, neko nedarīju, un tad bija laiks domāt par to, kā es jūtos. Man laikam patika darīt vairāk, lai domas paliktu otrajā plānā. Mācoties psiholoģiju, atrodu jaunus veidus, kā savest sevi kārtībā, bet no otras puses mācības mani ieved vēl lielākos jautājumos. Mācoties, parādās apziņa, ka psihiskās veselības problēmas nepazūd, tās nosēžas, un atliek parādīties kādam ierosinātājam, lai tās atkal uzpeldētu augšā. Esmu iemācījusies veidus kā nomierināties, piemēram, iedomājoties sevi savā vismīļākajā vietā. Panikas lēkmju laikā, kad pazūd elpa, ir grūti to atkal atrast, bet galvenais ir saprast, ka viss ir labi un tas pāries.

Tagad gandrīz katram cilvēkam ir psihologs, un tas ir forši, bet pārāk daudz cilvēku bezjēdzīgi rakņājas sevī un cenšas atrast jaunas problēmas. Ir svarīgi strādāt ar sevi, bet tikpat svarīgi ir atrast mieru sevī. Aiziet pie ģimenes ārsta, palūgt nosūtījumu uz valsts apmaksātām vizītēm pie ārsta, atzīt to, ka tev ir slikti, prasa ļoti lielu drosmi un apņēmību rīkoties. Tādēļ ir jācenšas palīdzēt tiem, kuri sastopas ar psihiskajām problēmām.


19.Anna_.jpg

Anna, sociālā trauksme, depresija, uzmanības deficīta sindroms, panikas lēkmes

Visu mūžu esmu bijusi trauksmaina un uztraucos gan par savu, gan citu veselību. Vistraucējošākie ir depresijas un apātijas simptomi, jo ir grūti sevi motivēt kaut ko darīt, ja es neredzu nekam jēgu, un tas man nesagādā gandarījumu. Ar zālēm var noņemt skumjas, bet manī tāpat paliek tukšums. Jau no bērnības esmu sasaistījusi savu iekšējo vērtību ar apkārtējo novērtējumu un atzīmēm skolā. Jo vecāka palieku, jo grūtāk ir atrast korelāciju starp saviem centieniem un atzīmēm. Novērtējumu, atzinību pieprasa arī uzmanības deficīta sindroms. Galvā bieži iezogas doma – kāda jēga censties, ja es nedabūšu apstiprinājumu, ka esmu pietiekami laba? Ir grūti no tā tikt vaļā, ja nav skaidras iekšējas identitātes sakarā ar psihiskajām problēmām. Es eju uz terapiju, kur mācos sevi pieņemt un sev piedot. Kad ir lieli kritumi, es cenšos saprast, ka es drīkstu justies slikti un sevi neievilkt vainas apziņas ciklā. Tāpēc piedošana un fiziskas aktivitātes ir atslēga uz labāku pašsajūtu. Svarīgi ir kaut vai apiet apkārt mājai vai mazliet paspēlēties ar suni.  

Attīstītākajās valstīs psihiskas veselības rādītāji statistiski ir pasliktinājušies. Palielinās nevienlīdzība sabiedrībā, un aizvien mazāk cilvēku var sasniegt to pašu, ko iepriekšējās paaudzes ar vienādu resursu daudzumu. Bieži tiek strādāts garīgi nepiepildīts darbs, par kuru nejūtam gandarījumu.

 

Fotosērija ir izstrādāta kā Rīgas Stradiņa universitātes programmas "Multimediju komunikācija" studentes Kristiānas Beātes Žīles bakalaura darbs.

 

Jaunākais saturs