Aiz kulisēm: Latvijas Televīzija

Latvijas Televīzija ir mūsu valsts vēstures un kultūras fundaments. Laikmeta griežos Televīzija ir metamorfizējusies atbilstoši laikam un norisēm sabiedrībā. Mums radās iespēja iekļūt šajā ar kultūru un notikumiem bagātajā ēkā un iziet ekskursijā operatora Edgara Bites pavadībā. Tas mums deva iespēju ne tikai iepazīt ēku, bet arī klātienē redzēt un dzirdēt, kā notiek darbs Latvijas Televīzijā, un iegūt unikālu un neaizmirstamu pieredzi vietā, kas ir viens no svarīgākajiem stūrakmeņiem komunikācijā ar sabiedrību.

Emīlija Beate Bite, Evija Balta, Haralds Jānis Vanags, Adrians Zimins, Studentu medijs Skaļāk

Saite uz visu stāstu

Latvijas Televīzija ir padomju laiku celtne ar pamatīgu radošo un intelektuālo pienesumu mūsdienu Latvijas mediju vidē. Ēka ir celta no 1979. līdz 1986. gadam, un jau sākotnēji paredzēta televīzijas vajadzībām. Tā pilda nozīmīgu lomu mediju telpā Latvijā. Te top gan ziņu raidījums “Panorāma”, gan politisko diskusiju raidījums ''Kas notiek Latvijā?'', gan pētnieciskās žurnālistikas raidījums ''Aizliegtais paņēmiens'' un citi mediju smagsvari, kā arī citi izglītojoši un izklaidējoši raidījumi.

Sajūtas un atmosfēra

Ierodoties LTV ēkā, tikām ievesti nevis pa galvenajām durvīm, bet pa mums nezināmu sāna ieeju. Pārkāpjot slieksnim, pavērās pretim iespaidīgs gaitenis ar senlaicīgi augstiem griestiem. Mantas nolikām klusā telpā un devāmies pētīt pārsteigumu pilno ēku. Visā ēkā valdīja pieklusināta, mierīga un piezemēta atmosfēra. Tikām izvadāti pa dažnedažādām telpām un studijām. Vienā no studijām valdīja ieturēta un nopietna atmosfēra, kamēr citā mūs pārsteidza vitāls dzīvesprieks. Vērojām iestādes darbinieku rosību, kā arī guvām ieskatu montēšanas darbu norisēs.

"Panorāmas" studija ir arī dažādu multimākslinieku, performanču meistaru un izklaidētāju  mājvieta.

Neomulīgais pagrabstāvs

Pēc iedvesmojošās tūres cauri Latvijas Televīzijas labi zināmo pārraižu telpām likās, ka viss, ko var iedomāties, jau ir apskatīts. Taču ekskursija nebija galā, jo mūs veda tālāk. Vēl nespējām attapties, kur esam, kad gids jau bija novedis mūs dažus stāvus zemāk pie durvīm, kas pavēra skatu uz pagrabstāvu. Ieejot iekšā, mūs pārņēma īsta šausmu filmas atmosfēra. Pagrabs bija tumšs, vienīgais gaismas avots bija dažas lampas, kas atradās krietnā distancē viena no otras. Šo ērmīgo atmosfēru papildināja zemie griesti, uz kuriem bija izvietotas dažādas trubas un caurules. Tās autentiski saglabājušās no padomju laikiem un apskates laikā mehāniski čaloja un trokšņoja. Telpas misticisma pilno iespaidu papildināja melni krāsotās sienas, betona grīda, stabi un specifiskā pamestas noliktavas noskaņa.

LTV pagrabs ir nebeidzams cauruļu un trubu labirints, kas apmeklētājā spēj radīt apjukumu un intriģējošu emociju kopumu. Salīdzinot ar glancētajām studijām un gaiteņiem, pagrabs estētikas ziņā izteikti kontrastē.

Baisajam pagrabam piemīt savs unikālais šarms, ko operatori, raidījumu producenti un režisori izmanto kriminālu elementu iemūžināšanai.

Latvijas Televīzijas būvē ietilpst daudz gaiteņu, neskaitāmu durvju un telpu. Nākamais pagātnes liecinieks ir milzīgais kravas lifts ar PSRS laikiem ierastā stilistikā uzrakstītu tekstu.

Ēkas vēsturiskais fons

Latvijas Televīzija ir viena no vecākajām nacionālajām televīzijām Baltijā, kā arī šīs ēkas vēsture ir cieši sasaistīta ar Latvijas mediju attīstību. Pirmā pārraide, kas notika 1954. gadā (tolaik - ,,Rīgas televīzijas centra”) ēterā rādīja Rīgas kinostudijas mākslas filmu ,,Mājup ar uzvaru”. Nākamajā gadā tika uzbūvēts pirmais televīzijas tornis Āgenskalnā, bet 1958. gadā ēterā pirmo reizi parādījās informatīvi dokumentālais raidījums ,,Panorāma”.

Kad Latvija pārgāja uz krāsu televīziju, 1974. gadā ēterā tika rādīta pirmā krāsu pārraide –koncertfilma ,,Dzintariņš”. 1986. gadā Zaķusalā atklāja mūsdienīgu studiju kompleksu, kas vēl šobaltdien kalpo kā LTV centrālā ēka. Vēlāk Latvijas Televīzija ķluva arī par Eiropas Raidorganizāciju savienības dalīborganizāciju un sāka piedalīties starptautiskos pasākumos, tādos kā Eirovīzija, kurā  Latvijai pirmoreiz piedaloties 2000. gadā grupa ,,Prāta vētra” ieguva 3. vietu, bet 2002. gadā dziesmu konkursā uzvarēja Marija Naumova, un tāpēc 2003. gada Eirovīziju rīkoja Latvijā.  

Viens no svarīgākajiem notikumiem LTV ēkas vēsturē ir 1991. gada barikāžu laiks. Zaķusalas televīzijas komplekss bija viens no stratēģiski svarīgākajiem objektiem, ko sargāja tūkstošiem cilvēku, lai nodrošinātu informācijas apriti neatkarības atjaunošanas laikā. Tieši šis brīdis nostiprināja LTV kā sabiedriskā medija lomu.

LTV nodrošina auditorijai vispusīgu un plašu saturu. Lai nodrošinātu saturu cilvēkiem ar vājredzību un vājdzirdību, televīzija nodrošina surdotulkojumu.

Lifta piedāvātais ceļvedis izrādījās maldinošs, jo ēkas vidusdaļā iztrūkst 6.stāva, piekļuve tam ir likvidēta.

Lai raidījumus varētu raidīt, tie ir jāmontē. Montāžā piedalās gan raidījuma veidotāji, gan montāžas speciālisti. Bildē redzams režisors Arvīds Babris, montējot šova “Pārdziedi Mani” otrās sezonas raidījumu.
Starp kastēm, vadiem un trepēm, protams, ir arī sistēmas, kuras ļauj ierakstīt, kontrolēt un raidīt. Katram konkrētās jomas speciālistam ir sava lietu kārtība.
Studijās ir novērojami neparasti augsti griesti, ko caurvij šauras ejas un milzīgas, masīvas gaismas, kuras kustināt var vienīgi manuāli no augšas.

Pārdomas un sajūtas pēc ekskursijas

Ekskursija Latvijas Televīzijas ēkā atstāja neizdzēšamu iespaidu, kas mūs pavadīja visu dienu un, šķiet, ilgi pēc tam. Šī pieredze dziļi iegūlās atmiņā kā spilgts piemērs tam, kā sabiedriskie mediji rada komunikācijas saturu, lai veicinātu sabiedrības informētību un izpratni par pasaules notikumiem.