Skip to main content

Zāļu vīrs Aivars

vizuāli stāsti
raksti

Aivars savā dārzā audzē zāļu tējas un dažādus svešzemju dekoratīvos kokus. Te viņš jūtas kā īstajā vietā un laikā. Dārza malā uzsliets malkas šķūnis un paša celtās būdiņas, kas kalpo kā zāļotavas. Lielo zāļotavu Aivars uzcēla viens pats, baļķus vedot ar velosipēdu. Teritorijā Aivars vietām izracis arī vilku bedres. Mājās visi galdi un plaukti pilni ar puķupodiem un kartona kastēm, kurās glabājas zāļu tējas. Istabiņa ir ļoti šaura, turpat pie gultas ir ķieģeļu krāsns un pusdienu galds. Virs krāsns kaltēšanai pakārtas mušmires, visapkārt kastes ar savāktajiem augiem. Uz sienas piekarinātas svētbildes un augu fotogrāfijas. Viss iekārtots tā, lai augiem nekaitētu, te nav atrodams gandrīz nekas no ierastās sadzīves tehnikas.

Zane Vāveriņa, Studentu medijs Skaļāk

5.jpgAivara Dārzs, foto - Zane Vāveriņa

Aivars ir pilnībā atdevies zāļošanai un dēvē to par savu misiju. Viņš ir pārliecināts, ka katram tāda ir, tikai jāatrod, viņam to nostiprinājusi vecāmāte. Aivara mērķis kādreiz bija medicīna, politiskās nepārliecības dēļ, apstākļi sagrozījās, taču tagad Aivars nav tālu no tās, ikdiena ir veltīta citiem, lai palīdzētu, ārstētu ar tējām un Dieva vārdu.

Viņš saka: “Man galvenais ir saglābāt sevi tik daudz, lai varētu darīt to, kas jādara, īpaši par sevi nedomāju, man jau neko nevajag.” Katru dienu Aivars noskaita lūgšanas cilvēkam, kurš lūdzis palīdzību. Viņš var stundām ilgi lasīt informāciju par augiem un medicīnu Jaunkalsnavas bibliotēkā. Ar divriteni katru dienu aizbrauc atstāt tēju maisiņus iedzīvotājiem, bet naudu par to neņem. Viņš iztiek galvenokārt no pensijas.

1.jpgSvētbildes, foto - Zane Vāveriņa

Aivars daudziem liekas neparasts un nesaprasts, viņam nācies pieredzēt un cīnīties gan ar ļaunumu un nicinājumu, gan sirdssāpēm un pašcieņas trūkumu. Jaunībā viņš saskārās ar tuvinieku mēģinājumiem izjaukt Aivara mīlestību, tas arī izdevās, kā saka pats Aivars: "Viss varēja būt pavisam citādāk, ja vien būtu pieticis drosmes un pašcieņas rīkoties". Par sirdssāpēm runājot, viņš atzīst, ka zemdegu nekad neviens nenodzēsīs.

6.jpgAivars Lirums, foto - Zane Vāveriņa

Aivara dzīve sākās Bauskas pusē, tur viņš strādāja par daiļdārznieku. Vēlāk, 1980. gada rudenī, viņš pārcēlies uz dzīvi Jaunkalsnavā. Aivars izjuta, ka vietējie viņu šeit nepieņem. Viņš ir izjutis patiesu apdraudējumu - nācies sadzīvot ar pesteļotājiem, centieniem nodarīt pāri, vietējie mēģinājuši panākt, lai Aivars pazustu. Garīgajā cīņā palīdzēja mācītājs, un, par spīti sūrajiem apstākļiem, Aivars nav padevies un turpina dzīvot turpat, jo, kā pats atzīst, "lauvas nekad nepadodoties un klausa tikai Dievam". Tagad Aivars ir atradis mieru un tā ir viņa lielākā laime.

Jaunākais saturs