Uz Kaucmindi pēc līgavas

Par Kaucmindes muižu esmu dzirdējusi nostāstus no vecvecmammas Ernas, kura bija dzimusi 1918. gadā, un mācījās kaucmindē 19. gadsimta sākumā. Agrāk šī bija viena no prestižākajām skolām, tā kļuva populāra 20.gadsimta sākumā, kad mācības uzsāka pirmās audzēknes mājturības seminārā. 

Aija Trufāne, Studentu medijs Skaļāk

Vecvecmamma  atminējās, ka Kaucmindi dēvēja par ļoti labu līgavu skolu, jo institūtu beigušās sievietes parasti bija turīgu cilvēku meitas un ieprecējās tālāk turīgās ģimenēs. Viņas mācījās gatavot ēst, rokdarbu mākslu, kā arī bērnu audzināšanu. Viņas bija prasmīgas visās tolaik no sievietēm pieprasītajās nozarēs.

Vecvecmamma bija ļoti laba pavāre un kulināre, viņas receptes bija sarakstītas brūnā biezā burtnīcā un viņa, gatavojot ēst, sevišķi cepot tortes, cepumus vai pīrāgus, ļoti lielu uzmanību pievērsa visiem sīkumiem un precīzi pielietoja uzrakstīto recepti. Pierakstītās receptes viņa izmantoja katru sestdienu, cepot plātsmaizes un gatavojot svētdienās ģimenes pusdienas. Atsevišķas recepšu lapas ir saglabājušās pat līdz mūsdienām, saglabājusies ir arī grāmata “Mājturības leksikons,” kur 1056 lapaspusēs aprakstīta ne tikai tā laika ēdienkarte, bet dažādas citādas gudrības, piemēram, kā tīrīt drēbes un grīdsegas, kā iznīcināt kukaiņus, kā vest ģimenes grāmatvedību un citas ar mājsaimniecību saistītas lietas.

Erna bija mācīta arī govju slaukšanā, veļas mazgāšanā un lāpīšanā, bet lauksaimniecības un lopkopības darbi gan viņai nepatika. Viņa mums parasti gatavoja visādus gardumus un mācīja, cik rūpīgi jāuzkopj māja. Vecvecmamma arī ir stāstījusi, ka agrāk, pieminot mācīšanos Kaucmindē, cilvēki uzreiz domāja par kvalitāti. Vecmammai, Ernas meitai, bija saglabājušies mātes rokdarbi - dažas tamborētas sedziņas un izšūti galdauti, ko agrāk izmantoja īpašās svētku reizēs.

Kaucmindes muižas pirmsākumi ir aprakstīti jau 1469. gadā, apvienojoties zemes īpašumiem. No 17.gadsimta līdz 18. gadsimta beigām šīm zemēm tika pievienotas vēl trīs muižas un Kaucminde kļuva par galveno muižu. 20. gadsimta 20. gados pilī tika izveidota viena no tā laika slavenākajām mājturības skolām “Latvijas Mājturības institūts” kas pastāvēja līdz 1970.gadam. Šajā skolā mācījās turīgo saimnieku meitas un apguva rokdarbus, virtuves un galda kultūru, lopkopību, dārzkopību un pat zemkopības vadīšanu. Paralēli prakstiskām iemaņām, lekcijas lasīja tā laika intelektuālās slavenības, kā piemēram, viena no lielākajām latviešu filozofēm un literātēm Zenta Mauriņa, kas šo laiku ar siltām atmiņām piemin arī savā autobiogrāfijā. Skolas mācībspēku vidū bija arī mākslinieks Jēkabs Bīne, komponists Jēkabs Graubiņš un filozofs Teodors Celms.

Pils gan nebija aprīkota, lai tajā varētu uzturēties ziemā, tapēc mācības tur notika tikai gada siltajos mēnešos.

1998. gadā Kultūras ministrija Kaucmindes pilij piešķīra kultūras pieminekļa statusu un veica konservācijas darbus, bet vērtīgākos eksponātus nodeva Rundāles pilij, kas atrodas turpat netālu. Sākot ar šo laika posmu pilij nācies piedzīvot sliktus laikus. Saimnieki mainījušies viens pēc otra, sākot ar mantiniekiem un vēlāk pircējiem. Ieceres šo muižu atjaunot ir bijušas daudz un dažādas - no viesnīcām līdz kultūras centriem, koncertzālēm un pat bērnu dārziem, ofisa telpām, SPA un pansionātiem, bet ēkas statuss un stāvoklis vienmēr šos plānus apturējis.

Esmu bijusi ēkā vairāks reizes, jo tā ir brīvi pieejama apmeklētājiem, bet gadu gaitā esmu novērojusi, kā šī ēka arvien vairāk brūk. Ap 2020. gadu biju ievērojusi, ka ēkas vienā galā ir sākusies atjaunošana, liekot plastikāta logus, un duvis bija slēgtas. Šogad maija sākumā esot muižā secināju, ka agrāk slēgtās durvis ir uzlauztas un ēkā iemitinājušies “nelegālie iedzīvotāji,” atstājot aiz sevis pudeles un vecus dīvānus. Tajā pašā laikā pamanāmi jauni baļķu stiprinājumi un materiāla krājumi jumta seguma rekonstrukcijai. Tas vieš cerības, ka ēkas atjaunošana palēnām turpinās.