Recenzija par Daniela Roera dokumentālo filmu “Navalny”
2022. gadā filmu festivālā “Sundance” pirmizrādi piedzīvoja kanādiešu režisora Daniela Roera dokumentālā filma “Navalny” par krievu opozicionāra Alekseja Navaļnija saindēšanu un šīs lietas izmeklēšanu.
Jūlija Burilova, Studentu medijs Skaļāk
Fragments no dokumentālās filmas Navalny, CNN
Aleksejs Navaļnijs mudināja Krievijas iedzīvotājus mainīt valstī esošo politisko situāciju, kas nākotnē varētu mainīt sabiedrības dzīvi kopumā. Tika rīkoti masu protesti, kurus aktīvi apspieda valdošās varas pārstāvji. Opozicionāru un viņa komandu vajāja, arestēja, veica kratīšanas un mantas konfiskāciju, vairākas reizes Navaļnijam notikuši arī personīgi uzbrukumi, piemēram, sejā iešļakstīts briljantzaļais šķīdums, kas izraisīja ķīmisko apdegumu.
2020. gada 20. augustā pret Navaļniju tika izdarīts atentāts. Lidojuma laikā Navaļnijam palika slikti, tādēļ lidmašīna steidzami piezemējās Omskā. Pilsētas slimnīcā viņam tika nodrošināta pirmā palīdzība, un pirmajās dienās pēc saindēšanās Navaļnijs atradās komā smagā stāvoklī. Ģimene ar grūtībām transportēja Navaļniju uz Vāciju, kur Berlīnes Universitātes klīnikas Charité mediķi nodrošināja kvalitatīvu ārstēšanu un rehabilitāciju. Klīnikā veikta izmeklēšana, kuras gaitā tika atrasts Navaļnija sliktā veselības stāvokļa cēlonis – saindēšanās ar ķīmisko vielu “Novičok”.
Fragments no dokumentālās filmas Navalny, CNN
Daniels Roers dokumentālo filmu sāka veidot neilgi pēc Navaļnija atmošanās no komas. Filma stāsta par Alekseja Navaļnija darbu, saindēšanu un atentātā vainīgo meklēšanu. Pats režisors nosauca savu darbu par “vēstures hronikas epizodi, kurā atspoguļota viena cilvēka cīņa par demokrātiju autoritārā valstī”.
“Ko jūs teiktu Krievijas iedzīvotājiem, ja jūs nogalinās?”
Filma sākas ar jautājumu Navaļnijam - “Ko jūs teiktu Krievijas iedzīvotājiem gadījumā, ja jūs nogalinās?”. Aleksejs Navaļnijs ar viņam piemītošu optimismu no atbildes izvairījās. Filma sākas ar to, ka Navaļnijs ir spēka pilns turpināt cīņu. Tas man personīgi izraisīja skumjas un bezcerību, jo jau zināms, kas viņu sagaidījā, atgriežoties dzimtenē.
Pirmā filmas daļa iepazīstina skatītāju ar Navaļniju, viņa darbu un nozīmīgākajiem biogrāfijas faktiem. Režisors konsekventi un koncentrēti iedod skatītajam visu informāciju par opozicionāru, lai jebkurš, kurš nekad nav dzirdējis par Navaļniju, saprastu viņa ceļu un personības mērogu. Lai sasniegtu tādu rezultātu, Daniels Roers izmantoja mītiņu arhīvus un ziņu materiālus, paša Alekseja un viņa komandas veidotos materiālus, papildinot tos ar aizkadra balsi un ar vēlāk veiktajām intervijām.
Nākamā filmas daļa veltīta Alekseja Navaļnija komandējumam Sibīrijā, kur notika saindēšanas epizode. Te mēs varam vērot, kā viņa komanda un it īpaši Alekseja sieva Jūlija cīnījās par to, lai viņam tiktu nodrošināta labāka ārstēšana, un galvenais, lai nenotiktu mēģinājumi pasliktināt Alekseja veselības stāvokli.
Līdzīga traģēdija var notikt ar jebkuru Krievijas iedzīvotāju, kura viedoklis nesakrīt ar valdības pozīciju. Agrāk PSRS un šobrīd mūsdienu Krievijā, jau vairākkārt notikušas politiskas represijas, nogalinot, piemēram, politiķi Borisu Ņemcovu, žurnālisti Annu Poļitkovsku un Kremļa kritiķi Aleksandru Ļitviņenko.
Dokumentālās filmas trešajā daļā autors stāsta paruzbrukumā vainīgo meklēšanu un izmeklēšanas procesu, kā arī par sadarbību ar ārvalstu žurnālistiem. Viena no spilgtākajām epizodēm šajā filmā ir Alekseja dialogs ar vienu no saviem uzbrucējiem. Vērojot epizodi, bija grūti noticēt sarunas realitātei. Paši žurnālisti, Aleksejs un viņa komanda līdz galam neticēja šai absurdajai situācijai.
Fragments no dokumentālās filmas Navalny, CNN
Filmas noslēgumā režisors parāda Alekseja Navaļnija ceļu uz mājam, un to, kā viņu sagaida gan cilvēki, gan policija. Tauta redz Navaļniju kā varoni, kurš nebaidās iet savu ceļu līdz galam, pat ja viņu sagaida provokācijas, cietums, spīdzināšana.
Alekseja Navaļnija kolēģe Marija Pevčiha intervijā žurnālistam Jurijam Dudjam stāsta, ka filma dod Aleksejam vismaz kaut kādu garantiju, ka cietumā netiks veikts vēl viens atentāts. Tas nozīmē, ka filma ir ne tikai iedvesmojošs darbs, bet arī instruments, kas spēj paglābt galvenā varoņa dzīvību.
Fragments no dokumentālās filmas Navalny, CNN
Režisors filmā kombinē līdzdalības un vērojošo naratīvu. Roers apvieno gan intervijas, kurās vēlējās saprast Navaļnija būtību, gan brīžus, kur viņš tikai vēro varoni strādājam vai esot kopā ar ģimeni. Vietās, kur tas nepieciešams, ar aizkadra balss palīdzību izskaidroti notikumi. Kopumā šo dokumentālo darbu var nosaukt par izpētes filmu.
Lai gan filma nedod pavisam jaunu informāciju, tā labi strādā kā atgādinājums par svarīgiem notikumiem un labi iepazīstina nezinošus cilvēkus ar dažādām niansēm.
Filma ieguva vairākas balvas, visnozīmīgākās ir BAFTA, kategorijā par labāko dokumentālo filmu un Amerikas Kinoakadēmijas Oskars balvu šādā pašā kategorijā. Oskara balvas pasniegšanas uzrunā režisors to veltīja visiem politieslodzītajiem un aicināja cīnīties pret diktatūru visā pasaulē, savukārt Alekseja Navaļnija sieva Jūlija runāja par to, cik būtiski ir turpināt cīņu par demokrātiju un novēlēja vīram izturību.
Fragments no dokumentālās filmas Navalny, CNN
Manuprāt, Daniela Roera filma ir aktuāla tieši tāpēc, ka arī šobrīd Krievijas valdība turpina aktīvi vajāt tos savus pilsoņus, kuri izsakās pret režīmu, kritizējot karu, ideoloģiju un propagandu. Navaļnija dzīves piemērs un šī filma iedvesmo cīņai, pretestībai, parādot, ka viens cilvēks spēj pretoties sistēmai, tādēļ arī visiem pārējiem nebūtu jābaidās.
