Performance: Man ir HIV, pasveicini mani ar smaidu!

Laikā, kad Covid-19 ir aizmiglojis citu slimību aktualitāti Latvijā, ir būtiski apstāties un reflektēt par notiekošo, rezonēt ar to. Lai gan ceram nekad pa īstam neizjust, kā ir cīnīties ar HIV infekciju un izprast visu plašo emociju spektru, kas aptver šīs slimības mentālos un fiziskos labirintus, mēs vēlējāmies uz pāris stundām iekāpt HIV slimnieka kurpēs un uz savas ādas izjust sabiedrības attieksmi.

Paula Viktorija Vilciņa, Evita Januškeviča, Margarita Sēkliņa, Megija Neimane, Studentu medijs Skaļāk

Šī ir performance, kuras laikā centāmies pierādīt izvirzīto un ilgi apdomāto hipotēzi.

Latvijas sabiedrība visticamāk nav gatava pat ar smaidu apsveicināt cilvēku, kuram uz plakāta skaidri rakstīts – “Esmu HIV pozitīvs!”.

Nepilnu divu stundu laikā nomainījām pāris lokācijas, bet rezultāts – tikai astoņi līdz sirds dziļumiem sāpīgi un reizē pat nedaudz elpu aizraujoši smaidi. Caur cilvēku acīm izjustā žēlsirdība un cieņa par uzdrīkstēšanos, drosmi un attaisnojamu nekaunību. Te nu es stāvu, ar acīm visu pasakot, lūdzu, pasmaidi man!

Performances galvenās varones Evitas pašrefleksija 

E: “Brīdī, kad filmējām, jau sāku apdomāt – kā aprakstīt izjustās emocijas?

Laikam pirmo reizi dzīvē esmu jutusies tik… neredzama? Cilvēki gāja garām, sažmiedzot acis un izlasot rakstīto, iesmejot vai vienkārši steigā apejot mani kā tukšu vietu, kā stāvošu spoku.

Pirmajā kursā, noslēguma darbu veidojot, intervēju ar HIV inficētu personu. Un vēlreiz to pārlasot, viņa atbildes rezonēja ar mani pavisam citādāk kā divus gadus atpakaļ. Kad Francim*[1] jautāju, kāda bija tuvinieku reakcija un kādas bija viņa paša cerības, pavēstot par savu diagnozi, viņš teica: “Biju gatavs, ka no manis novērsīsies pavisam, bet tā nenotika. Es, protams, neesmu gājis ar plakātiem, ka esmu HIV pozitīvs, bet savu diagnozi no draugiem, radiem un paziņām neesmu slēpis. Un atkal atgriežamies pie bailēm un ekspektācijām, kā tas būs. Viss ir pavisam vienkārši. Kopš uzzināju savu diagnozi 2005.gadā, esmu pazaudējis tikai pāris cilvēku, kuri izvairījās kontaktēties droši vien informācijas trūkuma dēļ. Ir palīdzējusi laika distance, jo tomēr kādreiz bažījos, ka cilvēki ne vairs raksta, ne vairs zvana, ne vairs ciemos nāk. Bet tie tiešām ir tikai daži cilvēki.”

Performancei prasījās arī stabils pamats, tāpēc es ierunāju dažus momentus no mūsu sarunas, lai tie kalpotu par reālu HIV inficētā vēstījumu. Tie palīdzēs labāk izprast, kā ik dienu jūtas cilvēks, kuru skārusi šī infekcija.”

Pazīstamās, HIV infekciju atspoguļojošās filmas Filadelfija un Dalasas pircēju klubs stāsta par notikumiem pirms vairāk nekā 30 gadiem. Kopš tā laika modernā medicīna ar terapijas palīdzību ir nodrošinājusi HIV izplatības samazināšanos. Ja cilvēks terapiju lieto tā, kā to ir paredzējis ārsts, tad viņš nevar slimību nodot partnerim un viņš var dzemdēt bērnus, kuri nav inficējušies ar HIV.

Ar cilvēkiem, kuri slimo ar HIV, var sveicināties paspiežot roku, apmainīties ar apģērbu, slaucīties ar vienu dvieli, dzert no vienas krūzes un peldēt vienā baseinā, kā arī apskauties skūpstīties un mīlēties. Būt stereotipu miglā tītiem un nelaipniem pret šiem cilvēkiem ir muļķīgi.

Šķiet, muļķīgāk ir nodarboties ar seksu bez prezervatīva un lietot narkotikas, jo pazīstami inficēšanās veidi ir dalīt adatu ar inficēto un neaizsargāts dzimumakts.

Cilvēkiem jāsaprot, ka šī vairs nav slimība, kas skar tikai narkomānus, prostitūtas un homoseksuāļus. HIV var būt arī dakterim, augstskolas pasniedzējam vai deputātam. Galvenais, kas šo gadu laikā ir panākts HIV/AIDS jomā, ir terapijas uzlabojumi, kā arī tās pieeja Latvijā.

Šobrīd cilvēks, kas diagnosticēts ar HIV uzreiz saņem bezmaksas terapiju un tādējādi nevar šo infekciju nodot citiem.

Jā, tiesa gan, ka arī “kārtīgam” pacientam var būt HIV. Šī ir infekcija, par ko diemžēl bieži izvēlās nerunāt vai otrādi – runāt, taču lūkojoties uz šo problēmu caur stereotipu un mītu prizmu. HIV nešķiro dzimumu, tāpat arī pacienta nodarbošanos — vai tas ir pasniedzējs vai sētnieks, vai students. Visvairāk pacientu ir vecumgrupā no 30 līdz 40, bet ir gan jaunieši, gan pensijas vecuma HIV pacienti. Narkotiku lietotāja profils ir strauji pārgājis uz parastu cilvēku. Diemžēl nav viena simptoma vai pazīmes, kas HIV pacientu atšķirtu no pārējās sabiedrības daļas.

Dzīvojam laikā, kad īpašu uzmanību pievēršam roku mazgāšanai, distances ievērošanai ar apkārtējiem, virsmu dezinfekcijai, masku nēsāšanai un citām mūsu dzīvību sargājošām darbībām, tomēr Covid-19, vismaz pirmajā vilnī, tika veiksmīgi apkarots. Uz jautājumu, kāpēc mēs kā sabiedrība nespējam tikpat veiksmīgi apkarot HIV - izglītot jaunatni, sabiedrību kopumā, Francis steidza atbildēt:

Tās ir dažādas infekcijas un dažādi ceļi, kā tās iegūst. Lielākā sabiedrības daļa maskas velk labprātīgi, bet prezervatīvus lietot vairās, tomēr ar masku jāstaigā ilgstoši, turpretim prezervatīvi labākajā gadījumā tiek lietoti mazāk par stundu, principā – desmit līdz piecpadsmit minūtes, bet tas mums ir par grūtu (smejas).

Veidojot šo darbu, arī mūsu grupas starpā veidojās diskusija par to, kā veiksmīgāk informēt sabiedrību. Skaidrs ir tas, ka problēma ir pašā saknē – izglītībā. Šķiet, ka ar vienu atvērumu par STS (seksuāli transmisīvām slimībām) 9.klases bioloģijas grāmatā ir par maz. Par HIV ir jārunā, ir jālasa, nav jāvairās no testēšanās un jāsaprot arī tas, ka jebkurš neaizsargāts dzimumakts diemžēl var beigties ar pozitīvu HIV testu. Cilvēki, kas slimo ar HIV ar plakātiem apkārt nestaigā un nevienam uz pieres tas nav uzrakstīts. Tāpat arī personas, kas regulāri maina partnerus, varbūt nemaz nenojauš, ka ir šī vīrusa pārnēsātāji.

Kā es varu sevi pasargāt no HIV?

1. Prezervatīvs dzimumakta laikā.
2. Ikgadējā testēšanās (HIV eksprestestu bez maksas un anonīmi var veikt HIV profilakses punktos: https://spkc.gov.lv/lv/tavai-veselibai/hiv-profilakses-punkti).
3. Sevis un tuvinieku, domubiedru informēšana, izglītošana.