Manas mājas LV-1083

Fotogrāfija man nekad nav bijis maizes darbs, vienmēr aizraušanās un interese.

Valdis Skerškāns, Studentu medijs Skaļāk

Fotografēšana man ir zināms meditatīvs process, prāta attīrīšanās. Kaut kas ir tajā procesā starp mirkli un mūžību, kaut kas banāli tehnisks un neizskaidrojami patiesi radošs vienlaicīgi. Pirmo reizi ar foto tehniku saskāros agrā bērnībā, kad kādā kastē, dziļi noraktā drēbju skapī, uzgāju ādas somu. Pati par sevi soma bija interesanta, kas raisīja vēl lielāku vēlmi izpētīt tās saturu. Un kāds saturs tas bija! Pirmais, ko pamanīju, bija tāds balts rokturis, pēc formas gluži kā pistolīte, ar visu “melīti”, otra detaļa bija nedaudz lielāka, tāda kā kvadrātaina kaste ar “lodziņu” vienā un otrā pusē. Skatoties iekšā pa vienu lodziņu, varēja redzēt laukā pa otru. Vēl kastei vienā sānā bija uzgriežamā atslēga kā rotaļlietām. To uzvelkot, kastē kaut kas sāka dūkt un tirkšķēt. Tas tik bija aizraujošs atradums septiņus gadus vecam puikam! Līdz mājās atgriezās mamma un kārtīgi sabāra par rakņāšanos pa pieaugušo mantām.

Vēlāk es uzzināju, ka tā kaste ir rokas video kamera, kas piederēja manam vectēvam. Tā bija 8 mm kamera, viens no modeļiem, kas bija pieejams PSRS 70. gados. Vectēvs bija aizrautīgs foto un video entuziasts, un mājās es uzgāju vēl daudz interesantu lietu, kā, piemēram, pusizjauktu Zenit fotoaparātu, ierīci, ar ko varēja skatīties diapozitīvus, lielu sarkanu spuldzi un citas. Diemžēl pats vectēvs nedzīvoja pie mums, un viņš nomira, kad es vēl biju pārāk mazs, lai varētu nodot man savas zināšanas. Taču interesi par foto uzskatu, ka esmu mantojis tieši no viņa. Mani vecāki ar fotografēšanu pārāk neaizrāvās, pat ģimenes bilžu mums ir salīdzinoši nedaudz, taču galu galā arī viņi uzķēra to, ka tā lieta mani interesē, un savā četrpadsmitajā dzimšanas dienā es tiku pie sava pirmā personīgā fotoaparāta. Vairs pat īsti neatceros, kādas firmas tas bija, atceros, ka tas bija filmiņas “ziepju trauks”.

Bija interesanti saņemt attīstītās filmiņas un skatīties, kas ir vai biežāk –­ nav sanācis, bet galvenais jau bija process – uzgriez filmiņu, skatu meklētājā sameklē kaut ko interesantu, nospied pogu,noskan slēdzis un tad atkal viss no jauna. Atceros, ka samērā daudz “fotografēju” arī pa tukšo, jo vienkārši patika process, un arī filmiņa un attīstīšana tomēr kaut ko maksāja, bet kabatas naudas bija tik, cik bija. Nākamo fotoaparātu jau pirku sev pats, apsverot visus plusus un mīnusus, ievācot dažādas atsauksmes, un, protams, izvērtējot savas finanses, jo to es pirku jau par savu algu. Mana izvēle apstājās pie Sony ražojuma, pašai kamerai nebija ne vainas, bet atskatoties atpakaļ, lielākais ieguvums no tā bija Sony Latvija piedāvātās bezmaksas foto stundas, kas nāca līdzi ar pirkumu.

Fotoskola ļoti iedvesmoja un deva jūtamu izaugsmi, nemaz nerunājot par kārtīga pamata ielikšanu tehniskajās fotogrāfijas niansēs. Sapratu ka fotoaparātam ir arī citi režīmi bez automātiskā. Arī tagad fotografēju ar Sony kameru, jo man patīk tās kompaktie izmēri, to ir viegli paņemt līdzi un ar to jūtos mazāk uzkrītošs garāmgājējiem, kas man ir aktuāli, jo patīk fotografēt dažādus ielas skatus dzimtajā Iļģuciemā un ne tikai. Kopš studijām RSU jūtos jau pavisam droši jebkurā vietā un laikā, prieks un paldies pasniedzējiem par uzdevumiem, kas liek izmēģināt sevi visādos foto žanros, spiežot sevi izkāpt no komforta zonas.

Piedzimu un uzaugu Iļģuciemā, Grīvas ielā 11. Mūsu mājas pagalmā bija liels kalns apmēram trešā stāva augstumā. To uzbēra no smiltīm, kas tika noraktas, lai izbūvētu mikrorajona māju pamatus un pagrabus. Ar laiku kalns apauga ar zāli, krūmiem un kokiem, un nu jau atgādina pavisam dabisku veidojumu. Kalnā būvnieki no betona uzlēja seklu baseinu, šķiet, to bija plānots ziemās pildīt ar ūdeni, lai tas aizsaltu un veidotos slidotava. Mēs mēdzām baseinā spēlēt futbolu un vienkārši dauzīties, bet slidotavu ne reizi nepieredzējām.

Kopš Latvija atguva savu neatkarību, tas ir palicis kā mantojums no PSRS. Neviens nezina, ko ar to darīt, bet kalns ir pārāk masīvs, lai to vienkārši aizvāktu. Un, protams, Rīgas domei ir citas lielākas prioritātes. Kaut kādā mērā šis baseins, lai arī ne reizi nav izmantots pēc sava tiešā pielietojuma plāna, tomēr ietekmēja manu dzīvi. Tukšais baseins mani ietekmēja kādā dziļākā, zemapziņas un pasaules uztveres līmenī, kā fizisks paradokss starp cilvēku fantāzijas lidojumu un reālo dzīvi, ko vēl vairāk pastiprināja pāreja no vienas sociālās iekārtas (komunisma un sociālisma) uz otru (demokrātiju un kapitālismu).

Protams, ne jau tikai baseins vien, arī pats Iļģuciems piedzīvoja un turpina piedzīvot pārmaiņas, kuras es novēroju nu jau vairāk nekā 30 gadu garumā. Joprojām dzīvoju Iļģuciemā, tikai citā adresē. Gastronoma vietā ir ierīkota laimētava, vienīgie veikali, kas ir palikuši vietējā tirdziņā, ir Lombards 24 un Pudele. Kinoteātra Ilga vietā ir uzcelts  Rimi supermārkets. Kā pozitīvos piemērus varu minēt moderna bērnu rotaļu laukuma ierīkošanu Nordeķu parkā un paša parka uzkopšanu, kā arī Latvijas muzeju arhīva izbūvi Dzegužkalnā pussabrukušo padomju armijas baraku vietā, un, protams, skolu rekonstrukcijas un renovācijas.

Vērienīgu renovāciju tieši pašreiz piedzīvo Iļģuciema kultūras nams. Šajos celtniecības un pārmaiņu procesos es saskatu kaut ko filozofisku. Es meklēju atbildes uz to, kāpēc mēs to darām vai kā laba doma pārtop sliktā realizācijā, un otrādi. Šo cilvēka dzīvi un ietekmi uz betona džungļiem un betona džungļu ietekmi uz cilvēkiem arī cenšos fiksēt savās fotogrāfijās. Patīk fotografēt arī dabas ainavas, bet tieši pilsētas ainavās vai citos cilvēku veidotos objektos saskatu iespēju fiksēt ko vairāk par vienkārši skaistu skatu. 

Lai nebūtu jāpasakās vien padomju laiku un mūsdienu celtniekiem, gribētu izcelt vēl arī Ivara Selecka veidotās dokumentālās filmas Šķērsiela, Jaunie laiki Šķērsielā un Kapitālisms Šķērsielā. Šķērsiela atrodas vien pārsimts metru no manām bērnības un jaunības mājām.

Sākotnēji filmām uzmanību noteikti pievērsa tas, ka kino bija par kaut ko ļoti zināmu, vairākus filmā redzamos varoņus pat pazinu personīgi, bet atmiņā, domāju, palika arī dokumentālā valoda un žanrs kopumā. Interese par dokumentālo foto, iespējams, sakņojas tieši šajās jau bērnībā redzētajās filmās. Kino darbi kopsummā uz mani šķiet ir atstājuši vislielāko iespaidu, minot kaut vai tikai dažus režisorus: Ivars Seleckis, Juris Podnieks, Rolands Kalniņš, Alfrēds Hičkoks, Federiko Felini, Mikelandželo Antonioni, Mārtins Skorsēze, Stīvens Spīlbergs, Džeimss Kamerons, Kventins Tarantīno, Kristofers Nolans un daudzi citi. No fotogrāfiem iespaido Gregorijs Krūdsons (Gregory Crewdson) ar lielo darbu, kas ir ielikts fotogrāfijas tapšanā. Viņa fotogrāfijas arī izskatās kā ainas no kino.

Kaut kādā mērā noteikti iespaido jebkura redzētā fotogrāfija, izlasītā grāmata un apmeklētā izstāde. Tāpēc mans ieteikums topošajiem fotogrāfiem būtu pēc iespējas vairāk doties uz izstādēm, lasīt grāmatas un iepazīt fotogrāfus un viņu darbus, bet pašos pamatos vienkārši darīt to, kas jums patīk – fotografēt. Iesaku arī pārstāt sevi pozicionēt kā topošo fotogrāfu un pieņemt, ka tu jau esi fotogrāfs. Radi darbus, kas patīk pašam un ar kuriem uzrunāt apkārtējo pasauli, un ik pa laikam apzināti liec sev izkāpt ārpus komforta zonas!