Čiekurkalnā var lēkāt pa peļķēm

Mans stāsts ir par to, ka laiks iet, cilvēki pieaug, bet mūsu atmiņas visu mūsu dzīvi ir kopā ar mums. Arī man ir tāda vieta - Čiekurkalns, 4. šķērslīnija 12. māja. Es tur pavadīju visas savas bērnības brīvdienas, jo tur dzīvoja mana vecmāmiņa. Tā bija sieviete, kuru zināja visi kaimiņi un lielākā daļa iedzīvotāju 4. šķērslīnijā kā jauku, draudzīgu un labsirdīgu cilvēku.

Aļina Martinova, Studentu medijs Skaļāk

Arhīva bilde, mana vecmamma 2022. gadā

Te ievērojamiem čiekurkalniešiem izveidots Iedvesmas soliņš par godu brāļiem Irbītēm. 

Čiekurkalnā dzīvo dažādu paaudžu cilvēki. Tas ir mājīgs un komfortabls rajons, ar ezera skatiem, piepilsētas dzīves stilu un funkcionālo plānojumu. Rajons ir vēsturiska Rīgas daļa, kas atrodas pilsētas austrumu daļā, netālu no Mežaparka un Teikas.

Manās atmiņās dzīvo manu draugu un vecmāmiņas balsis un smiekli. Šajā rajonā, pateicoties vecmammai, es ieguvu māsu, kas nav mana asinsradiniece. Mana vecmamma palīdzēja vientuļajam tēvam viņu audzināt, un mēs kopā uzaugām.

Skats no vecmammas loga

Arhīva bilde, starp desmit gadiem

Pirmā stāva 12. mājā vienmēr notikuši koncerti, bilžu iztādes no grāmatiņām, porcelāna vecmāmiņu statuetes izstādes. Tur arī iemācījos meistarīgi braukt ar skrituļslidām, lai gan labu ceļu nebija. Mēs ar vecmāmiņu vienmēr gājām uz "jauno māju" pretī un tur vizinājāmies. Vecmāmiņai nebija žēl atļaut mums ar draudzeni lēkāt pa peļķēm, staigāt ar plikam kājām pa zāli, krist un sadauzīt ceļgalus, smērēt drēbes - tas bija bezrūpīgs un laimīgs laiks!