Pirmās bērnības atmiņas – Salaspils darba audzināšanas nometne
Annas Ceplišas pirmās bērnības atmiņas ir saistītas ar Salaspils nometni. Anna piedzima Baltkrievijā un Latvijā nonāca piespiedu kārtā, kad viņu trīs gadu vecumā kopā ar brāli un mammu ievietoja nometnē. Lai arī ir pagājuši 80 gadi un notikušais piedzīvots agrā bērnībā, Anna to spilgti atceras joprojām.
Ieva Cepliša, Inquisitio
| Žurnāla pilnā versija pieejama šeit! Inquisitio Nr.8 rakstu autori ir RSU studiju programmas “Žurnālistika” studenti – Rūta Reinsone, Margarita Sēkliņa, Evita Januškeviča, Megija Neimane, Kerija Broka, Ieva Cepliša, Elizabete Ronija Dreimane; RSU Studentu medijs “Skaļāk” -Šarlote Ivanova, Madara Iverta, Una Eglīte; Eiropas Žurnālistikas observatorija (RSU Komunikācijas fakultāte, EJO pārstāve Latvijā) un Olīvija Samnika. |  |
Klausoties Annas atmiņu stāstā, pamanīti neatrisināti jautājumi un trūkstoša informācija, kuru toreiz viņai neatklāja, piemēram, par viņas vecāku likteni. Pastāvošie mīti par bērnu paverdzināšanu un mirušo skaitu liek meklēt paralēles starp atmiņām un šī brīža vēsturiskajiem skaidrojumiem. Neatrisinātos jautājumus, vēsturisko notikumu hronoloģiju un mītus par darba audzināšanas nometnēm Latvijā palīdz noskaidrot vēsturnieks un grāmatas “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941– 1944” līdzautors Uldis Neiburgs.
Nokļūšana Latvijā
Salaspilī nonāca dažādu Eiropas valstu iedzīvotāji – latvieši, poļi, lietuvieši, igauņi –, galvenokārt
politieslodzītie. 1943. gadā Salaspilī ieslodzīja arī aptuveni četrarpus tūkstošus Baltkrievijas iedzīvotāju, kurus arestēja Latvijas pierobežā partizānu apkarošanas akcijā “Ziemas burvība”. Arestēto vidū bija arī trīs gadus veca meitene Anna, viņas vecākais brālis, kuram bija 13 gadu, un mamma. Anna nokļūšanu Salaspilī atceras miglaini, taču atminas savas lielās bailes no nezināmā un satraukumu visapkārt. Neviens toreiz nepaskaidroja, uz kurieni ģimeni vedīs. Tēvu no Annas ģimenes uzreiz nošķīra.
Vēsturnieks Uldis Neiburgs skaidro akcijas “Ziemas burvība” norisi un to, kāpēc Annas ģimeni izveda uz Latviju: “No 1943. gada februāra līdz aprīlim tika “ķemmēti” mežu masīvi, un cilvēki, kas pretojās, tika nogalināti. Tāpat tika nogalināti cilvēki, kas nespēja pārvietoties. Bet pārējie – darbspējīgie, galvenokārt sievietes, arī pusaudži – tika aizturēti. Viņus veda uz Latviju, jo cilvēkus bija plānots pārvietot kā darbaspēku uz Vāciju. Tas arī vēlāk notika.”
Foto: Peter Olthof, flickr.com
Anna nezināja, kāds ir viņas tēva liktenis. U. Neiburgs skaidro, ka ar vīriešiem varēja notikt vairāki scenāriji: piespiedu darbs Vācijā, nogalināšana vai iesaukšana Sarkanajā armijā. Arhīvā pieejamāinformācija liecina, ka Annas tēvs tika izsūtīts piespiedu darbos uz Vāciju, kur 1943. gada nogalē tika nogalināts.
Pētot notikušo, secinu, ka Annas ģimenes galvenais izvešanas iemesls bija pretošanās pastāvošajai nacionālsociālistiskās Vācijas varai. U. Neiburgs uzsver, ka “Ziemas burvības” akcijā sagūstītajiem nebija citas izvēles kā pakļauties, citādi viņus gaidīja nāve, taču tolaik nebija zināms, kas gaida tos, kuri nepretosies, – Salaspils nometne bija liels noziegums pret cilvēkiem ar vairākiem tūkstošiem upuru, izšķirtām ģimenēm un salauztām dzīvēm.
Laiks Salaspilī
Sākumā Salaspils darba nometnē tika ievietoti visi trīs – Anna, brālis un mamma. Izveidotajās koka barakās vietas bija maz, vairāki simti strādnieku un ieslodzīto vienuviet. Salaspils darba nometnes pastāvēšanas laikā bija 22 000 ieslodzīto. Ieslodzītos nebija plānots atstāt uz ilgu laiku – tā bija kā pagaidu vieta līdz darbspējīgo pārvešanai uz Vāciju. Tobrīd vēl nezināja, cik no viņiem izdzīvos, un nebija skaidrības, ko iesākt ar bērniem. Anna, brālis un mamma bija vieni no 12 000 tranzītieslodzīto, kuri tur atradās neilgu laiku pārvešanas starpposmā, pārējie 11 000 bija politieslodzītie.
Anna Cepliša trīs gadu vecumā, “Lielmiežu” mājas dārzā, mēnesi pēc Salaspils nometnes, foto no ģimenes arhīva
Pēc neilga laika barakā notika ieslodzīto dalīšana. Sākumā nošķīra bērnus no pieaugušajiem. Anna stāsta: “Vienā rītā tu pamosties un mammas šeit vairs nav. Mamma ir prom. Sākumā domājām, ka mirusi, bet vēlāk mēs uzzinājām, ka mamma aizvesta strādāt uz Vāciju. Mēs viņu vairs neredzējām.” Meklējot informāciju arhīvā un konsultējoties ar vēsturnieku, tapa skaidrs, ka Annas mamma 1943. gada martā nokļuva Vācijā, kur veica piespiedu darbus kopā ar citiem politieslodzītajiem. No smagā darba mamma 1944. gadā Vācijā nomira. Annas vecāki kļuva par Otrā pasaules kara upuriem. Pēdējo reizi Anna vecākus redzēja trīs gadu vecumā.
Priekšplānā – Salaspils nometnes ieslodzītie, kuri kā strādnieki nogādāti “Lielmiežos” Otrā pasaules kara laikā. Aizmugurē redzama Anna Cepliša trīs gadu vecumā, foto no ģimenes arhīva
Neilgi pēc nošķiršanas no mammas viņu atšķīra arī no brāļa: “Kad mammas vairs nebija, mēs bijām kopā ar brāli, bet vienreiz tika “tīrītas” barakas, un tad mūs pašķīra. Es tik šausmīgi sāku raudāt, ka man uzkāpa temperatūra un es saslimu. Tā mūs izšķīra. Brālis bija pie lielajiem, bet es – mazo bērnu barakā.” Brāli no Annas nošķīra tādēļ, ka viņš bija 10 gadu vecāks un varēja veikt dažādus darbus kopā ar pieaugušajiem. Salaspils darba nometnē ieslodzītie strādāja līdz 10 stundām dienā, par nepaklausību viņiem varēja atņemt ēdienu, likt strādāt vairāk vai darīt nepatīkamākos darbus, piemēram, tīrīt labierīcības. Kā soda sankciju varēja saņemt arī fiziskus sitienus. Galvenie piespiedu darbi bija kurināmā sagāde un darbs Sauriešu akmeņlauztuvē. Sievietes strādāja veļas mazgātavā un šuva apģērbu karavīriem.
Annas Ceplišas vecāki no Baltkrievijas, foto no ģimenes arhīva
Salaspils nometnē katru dienu mira tur ieslodzītie bērni. Ir dzirdēts, ka bērni mira tādēļ, ka tiem nometnē ņēma asinis un izmantoja medicīniskiem eksperimentiem. Šis ir viens no mītiem, ko iedibināja padomju propaganda. Informācija par Salaspilī ieslodzīto cilvēku, tostarp bērnu, likteni bija stipri pārspīlēta. Vēsturnieks U. Neiburgs skaidro, ka tā arī radies nosaukums “nāves nometne”, kas nav pamatots, salīdzinot ar mirušo skaitu citās kara laikā esošajās nometnēs, piemēram, Mežaparkā, kur bija
ieslodzīti aptuveni 15 000 ebreju. Bērni Salaspilī galvenokārt mira no dažādām slimībām, bada un stresa, kad tika nošķirti no ģimenes. Anna atminas brāļa stāstīto: “Viņš katru rītu gāja tur, kur miroņus nes ārā, tad viņš gājis skatīties uz to kaudzi, vai tikai es neesmu starp tiem.” Viņa Salaspilī pavadīja nepilnus trīs mēnešus un atminas to kā ļoti ilgu laika posmu: “Likās, ka tas ir vismaz gads. Es visvairāk atceros, ka mums bija jāiet pie režģa, kur mums deva ēdamo, un man katru reizi bija šausmīgi bail iet.”
Mazākie bērni nevarēja pildīt piespiedu darbus, kā to darīja vecākie bērni un pieaugušie. Vēsturnieks skaidro, ka bērnu bija daudz un tas sāka kļūt par problēmu, jo nebija zināms, ko ar viņiem darīt. Aptuveni 600 bērnu Salaspilī nomira, bet pārējos 1700 nolēma vest pie saimniekiem uz lauku mājām. Bērni tika vesti uz Ogri, Tīnūžiem un citiem Salaspils apkārtnē esošajiem pagastiem. “Vienkārši izziņoja vietējiem zemniekiem, ka tajās dienās būs bērnu sadale, ja tā var teikt. Viņi ieradās un varēja izvēlēties bērnus. Zemniekiem arī maksāja pabalstu, ka tu to bērnu paņem savā pārziņā.”
Dzīve Ropažos
Bērnus Salaspils nometnē gadu neturēja, izvešana uz lauku saimniecībām notika jau 1943. gada pavasarī, un līdz maijam bērnu barakas bija likvidētas. Annu uz Ropažiem atveda tā paša gada 12. aprīlī. Kopā ar viņu tika atvesti vēl 53 bērni, kurus izdalīja dažādām lauku saimniecībām. Par bērnu atdošanu saimniekiem bija atbildīga vietējā ārste. Ropažu māju “Lielmieži” saimniece Aleksandra dakteri labi pazina un jau pirms bērnu atvešanas bija vienojusies, ka vēlas adoptēt meiteni. Atvešanas dienā saimniece ilgi nevarēja atbraukt Annai pakaļ, jo tobrīd norisinājās lauku darbi. “Tā daktere bija mani iegrūdusi stūrī, lai citi nenoskata. Saimniece bija gribējusi meiteni, un daktere izvēlējās tieši mani. Tā nu es tur daudzas stundas stāvēju, kamēr man atbrauca pakaļ.” Vēlā 12. aprīļa vakarā Anna ieradās “Lielmiežos”, kur dzīvo joprojām.
Kopumā uz Ropažiem nogādāja 86 bērnus. Saimnieki pie sevis uzņēma vienu vai vairākus bērnus. Taču pēc nometnē piedzīvotā no 86 izdzīvoja tikai 29 bērni. No reizes, kad atveda Annu, izdzīvoja 19 bērni. Galvenie nāves cēloņi bija slimības un pārēšanās pēc Mazākie bērni nevarēja pildīt piespiedu darbus, ilgstošas badošanās. Anna atceras: “Mēs nebijām pieraduši ēst; ko dabūjām, to visu rijām.
Daudziem deva ēst, cik gribēja, mana audžumāte tā nedarīja. Pa mazam gabaliņam, lēnītēm. Ja gribēju kaut ko no galda ēdamu nočiept, dabūju “Lielmieži” ievietoja arī trīs vīriešus no Salaspils nometnes, kuriem bija jāveic dažādi lauku un celtniecības darbi.
Izsūtīšanas bailes un atkārtota mammas zaudēšana
“Lielmiežos” trīs gadus vecā meitene jutās labi, saņemot gan gādīgas rūpes, gan audžumammas mīlestību. Kad nupat bija radies sapnis par mierīgu un laimīgu bērnību, atkal bija jāpiedzīvo nāves bailes – karš nebija beidzies, un 1944. gadā vācu karaspēks ienāca Ropažos. Annas audžumāte Aleksandra bez paskaidrojumiem tika aizvesta projām, un Anna palika kopā ar vecomāti Matildi. Tajā pašā dienā kaimiņi deva ziņu, ka viņus grasās izsūtīt uz Vāciju, tādēļAnnas ome kopā ar kaimiņiem pieņēma lēmumu slēpties mežā.
“Ropaži bija liesmās – veikals dega, Kangaru krogs dega. Mēs braucam trīs pajūgi kopā. Kaimiņiem rati salūza, tas bija starp Dzelzāmuru un Zaķumuižu. Tad iebraucām mežā un tur gulējām pa nakti. Mums bija trīs govis un aitas. Aitas mežā palaida vaļā, govis un zirgus piesēja pie ratiem, tā mēs tur gulējām pa nakti – drīzāk mēģinājām gulēt, jo bija ļoti bail. Tādas bailes nekad man vairs nav bijušas kā toreiz. No rīta pa mežu soļoja karavīri. Mana ome bija izslaukusi govis, bija spainis piena, un pirmajiem zaldātiem viņa deva pa krūzītei piena un rupjmaizes šķēli. Un tad aitas sāka skriet pa mežu, nobijās no šāvieniem, un es skrēju pakaļ. Zaldāti man kliedza, lai es stāvu, tad apstājos un man zem kājām izcēla mīnu. Tur, kur bijām apmetušies, atrada trīs mīnas. Mums paveicās, ka neuzskrējām mīnai un mūs neaizveda uz Vāciju.”
Pēc divām dienām ģimene un kaimiņi atgriezās mājās. Mājas nebija nodedzinātas, kā tas tika solīts. Annas audžumāte Aleksandra bija aizvesta uz Vāciju piespiedu darbos – tāpat kā vairākas ģimenes no apkārtējiem rajoniem tajā naktī, kad Anna slēpās mežā. Pēc kara beigām Aleksandra Latvijā neatgriezās tur pastāvošās varas dēļ, baidoties no atkārtota izsūtījuma. Viņa pārvācās uz dzīvi Anglijā, no kurienes kā vienīgo piemiņu par sevi atsūtīja Annai savu fotogrāfiju un vēstuli. Anna savu mammu bija pazaudējusi divas reizes – īsto mammu un nu jau arī audžumāti Aleksandru. Rūpes par mazo meiteni līdz sava mūža beigām uzņēmās Aleksandras māte, Annas vecmāmiņa Matilde.
Vēsturnieks skaidro, ka tos, kuri atgriezās, vēlreiz izsūtīja 1949. gadā. To apliecina arī Annas atmiņas no 1949. gada: “Mēs stāvējām mājas otrajā stāvā un skatījāmies, vai nebrauc neviena mašīna. Tad pie mums atnāca čekisti, izstaigāja māju, visu izskatīja. Un tad viņi prasīja, kas es tāda esmu, un mana ome ar bailēm izstāstīja. Ilgi skatījās, klusēja, bet tā viņi aizgāja, neviena vārda neteica. Pēc tam jau runāja, ka visur, kur čekisti bija gājuši, visus izsūtīja. Mūs, par brīnumu, nesaņēma ciet.”
Anna savu audžumāti vairs nesatika. Ik pa laikam viņas sazinājās vēstuļu sarakstē. Vēlāk Anna atrada audžumātes apbedījuma vietu Anglijā. Meklējot informāciju par audžumāti, noskaidroju, ka Anglijā viņa bija apprecējusies un izveidojusi ģimeni, tāpēc atgriezties neļāva nedz bailes par apstākļiem Latvijā, nedz nevēlēšanās atstāt ģimeni.
Satikšanās ar brāli
Lai gan Anna Otrā pasaules kara laikā zaudēja vecākus un audžumāti, viņai tomēr izdevās atkal satikties ar savu brāli, ar kuru viņa tika izšķirta Salaspils nometnē 1943. gadā. Annas brālis nometnē izdzīvoja – viņu no Salaspils darba nometnes tāpat kā Annu nosūtīja pie saimniekiem, tikai Aizkrauklē. Septiņus gadus pēc izšķiršanas brīža brālim izdevās māsu atrast. Kopā ar Aizkraukles saimniekiem viņš devās uz Rīgu, kur datus par meiteni atrada arhīva dokumentos. Anna un brālis viens otru atkal satika 1950. gadā, kad brālis devās pie viņas uz Ropažiem. Līdz satikšanās brīdim brālis strādāja dažādus piespiedu darbus, galvenokārt būvēja dzelzceļu. Vēsturnieks U. Neiburgs skaidro, ka tā notika ar tiem, kurus neizsūtīja uz Vāciju, – bija jāstrādā pie vietējiem zemniekiem vai citos fiziski smagos piespiedu darbos.
Annai un brālim 1955. gadā izdevās atrast radiniekus Baltkrievijā – brālēnu Jevgēņiju ar ģimeni. Arī viņi bija cietuši no represijām. Sākotnēji katru gadu abi devās pie brālēna ģimenes, pieminot notikušo. Šobrīd Jevgēņijs dzīvo Latvijā, kur ar Annu tiekas vairākas reizes gadā lauku mājās “Lielmieži”.
Nav pamata to saukt par koncentrācijas nometni
Salaspils nometnes oficiālais nosaukums bija “Paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne”. Pētot notikušo, var secināt, ka nav pamata to dēvēt par koncentrācijas vai nāves nometni, ko uzsver arī U. Neiburgs. Galvenais iemesls, kāpēc to nevar salīdzināt ar koncentrācijas nometni Vācijā vai citur Eiropā Otrā pasaules kara laikā, ir apstākļi un mirušo skaits nometnē. Vēsturnieks Kārlis Kangeris uzsver, ka šobrīd darba nometni joprojām dēvēnepareizi, jo ilgus gadus tika izplatīti padomju mīti par notikušo nometnē, kas tobrīd bija speciāli sacerēti meli, lai nosodītu nacionālsociālistiskās Vācijas varas veiktos noziegumus.
Padomju laiku informācija liecina, ka Salaspils nometnē kopumā nogalināti un miruši 100 000 ieslodzīto, lai gan patiesībā tās pastāvēšanas laikā no aptuveni 22 000 ieslodzīto bojā gāja aptuveni 2000. Līdzīgi pastāvēja mīts par 11 000 bērnu, kuri nomira, jo no bērniem tika iegūti 7000 litru asiņu karavīru ārstēšanai. Pēc pieejamās informācijas un no vēsturnieku skaidrojumiem var secināt, ka nometnē bija nedaudz vairāk nekā 2000 bērnu, kuru galvenais nāves cēlonis bija slimības un bads. Nav noliegts, ka Salaspils nometnē dzīvību zaudēja vairāki tūkstoši cilvēku, to skaitā vairāki simti bērnu. Taču dokumentos atrastie fakti nesakrīt ar stereotipu par Salaspili kā “nāves nometni” vai vietu, kurā bērniem bija jāveic fiziski smags darbs.
Nezūdošās sāpes un attieksme pret dzīvi
Pieredzi Salaspils nometnē Anna netieši atceras katru dienu. To neļauj aizmirst apsaldējumu rētas uz kājām un muguras, kas tagad, vecumdienās, izraisa sāpes. Arī stāstīt par piedzīvoto nometnē un Otrā pasaules kara laikā nav viegli, ikreiz acīs sariešas asaras, lai gan pagājuši jau 80 gadi. “Ir smagi, bet tas bija tāds laiks, kas bija jāpiedzīvo, un tur neko nevarēja darīt. Tikai tādi brīži tev liek apzināties dzīvības vērtību. Es novērtēju katru mirkli, nekas nav tāpat vien.”
| Ēdiens Annai ir svēts, un viņa necieš pārtikas izniekošanu, izmešanu un nenovērtēšanu. “Dažreiz es pieķeru sevi pie domas – kāpēc es nekad neatsaku, ja man piedāvā ēst. Es neesmu badā vai nabaga, vienkārši ir palikusi tā sajūta – tu nekad nezini, kad atkal dabūsi ēst.” |
|
Salaspils nometne šobrīd
Kopš 1967. gada Salaspils darba nometnes vietā ir izveidota piemiņas vieta. Pie ieejas izveidota 100 metru augsta betona siena ar vārdiem “Aiz šiem vārtiem vaid zeme”. Īpašu šo vietu padara tur dzirdamie sirdspuksti, kurus atskaņo, pieminot nometnē mirušos. 2018. gadā atklāja memoriālu, kur izvietota ekspozīcija par nometnes vēsturi, vēsturiskas liecības, atmiņu stāsti video un audio formātā, kā arī baraku prototipi. Atceres brīži pie bijušās nometnes notiek 11. aprīlī, kas ir arī diena pirms Annas ierašanās Ropažos. Anna ik gadu saņem ielūgumu piedalīties atceres pasākumā un dodas apskatīt tuvākās piemiņas vietas. Pasākumā satiktie cilvēki nelabprāt dalās ar piedzīvoto Salaspils nometnē, jo tur zaudējuši ģimeni.
Foto: Peter Olthof, flickr.com
Darba audzināšanas nometnes Latvijā
Salaspils nometne tika celta Otrā pasaules kara laikā un bija atvērta no 1941. līdz 1944. gadam. Nometnes celtniecībā 1941.–1942. gadā bija jāpiedalās aptuveni 1500 no Vācijas un Austrijas deportētajiem ebrejiem. Tā bija no ārpasaules nošķirta un apsargāta ieslodzījuma vieta, kur ieslodzītie dzīvoja nelielās koka barakās. Šādās vietās turēja pastāvošajai varai nevēlamus cilvēkus, kuri varētu traucēt valsts noteiktajam režīmam. Latvijā bija trīs nometnes: Salaspilī, Jumpravmuižā un Mežaparkā. Mežaparka nometne ir vienīgā, kuru dēvē par koncentrācijas nometni, jo tā ir saistīta ar genocīdu pret ebrejiem.
Žurnāls Inquisitio augstskolas paspārnē iznāk jau kopš 2015. gada. Kā norādījusi tā galvenā redaktore, RSU Komunikācijas fakultātes dekāne prof. Anda Rožukalne, Inquisitio ir kā treniņpoligons jaunajiem žurnālistikas censoņiem, kuru vārdus kādudien redzēsim Latvijas rakstošajos un raidošajos medijos. Žurnāla dizainu un maketu veidojis Egils Turss. Vāka foto: depositphotos.com
