Es nomiršu skrienot

“Pirms iepazinu trako skrējēju kopienu, man bija normāla dzīve," atzīst Dace Veipa. Viņa sevi raksturo kā sapņotāju un impulsīvu, savtīgu piedzīvojumu meklētāju. Viņa nekādi nespēj pateikt "nē" jauniem izaicinājumiem. Jaunā gada apņemšanās kļuva par kaislīgu atkarību, kas nu jau spiedusi Daci upurēt divus ceļgalus un visas atvaļinājuma dienas. “Un kāpēc gan ne?” – tā aizsākās Daces laimes meklējumi skriešanā - ultra garajās distancēs.

Agnese Baumane, Sindija Silava, Karīna Bunere, Baiba Vīksniņa, Studentu medijs Skaļāk

Multimediālais stāsts

Vai atceries savu pirmo skrējienu?

Patiesībā, jā. Tālajā 2013. gadā tā bija mana Jaunā gada apņemšanās – notievēt, un es biju izlēmusi, ka no pirmā janvāra iešu un skriešu. Bet kāda vilšanās pirmajā janvārī! Izrādās, ka visi sporta klubi ir slēgti, tāpēc man to nācās darīt no otrā janvāra, un es aizgāju, uzkāpu uz trenažiera. Noskrēju stundu.

Kā ģimene atbalsta tavu kaislību pret skriešanu?

Šobrīd jau viņi mani atbalsta, varbūt iesākumā viņi galīgi nevarēja mani saprast, kāpēc man tam ir jāvelta tik daudz laika, un visas brīvdienas, un visas nākamā mēneša brīvdienas, un vispār neko ar mani nevar sarunāt! Laikam jau viņi mani pieņēma tādu, kāda esmu, un tagad ir mani lielākie atbalstītāji.

Tu centies kādam kaut ko pierādīt?

Nē, man ir pilnīgi vienalga, man arī nav nekādu ilūziju - es neesmu ātra skrējēja, es to daru sevis, nevis rezultāta dēļ.

Kāds varētu būt izcilākais skriešanas noslēgums?

Nu, tādā ideālā variantā skriešana varētu beigties, kad man ir kādi 90+ gadi, es esmu aizbraukusi uz kādu fantastisku vietu kalnos skriet garajās sacensībās, kaut kur paslīdu un nokrītu no kraujas, un esmu nomirusi laimīga, darot to, kas man patīk.

Ko saka ārsti, kad tevi satiek?

Iepriekšējā ģimenes ārste man teica, ka es nomiršu skrienot, bet, kā jau mēs noskaidrojām, tā ir daļa no mana plāna tālākā nākotnē. Kādi divi fizioterapeiti man ir pateikuši, ka ar tādiem ceļgaliem, kādi man ir, es nekad neskriešu, savukārt dakteris, pie kura es turos, man saka, ka viss būs labi, mēs to izdarīsim, un es skriešu.

​

Raudāšana ir vājuma vai spēka pazīme?

Ir nācies katrā garā skrējienā kādu reizi paraudāt. Tā droši vien ir vājuma pazīme, Mīkstmiesis izpaužas. Mans iekšējais Mīkstmiesis.

Kā nokļuvi līdz sporta apģērbam, ražošanai?

Kad sāku skriet, man vienmēr likās, ka piedalīšanās sacensībās ir kaut kas īpašs, tu tomēr gatavojies, un tie ir sava veida svētki. Uz tādiem pasākumiem, manuprāt, ir jāsapošas. Tu nevari aiziet treniņtērpā, tāpēc sāku sev taisīt skriešanas tērpus – kleitas. Taisīju uz katrām sacensībām jaunu un pucējos.

Man vienmēr likās, kad būšu liela un kad man būs nauda, es to izdarīšu, un tā tas laiks iet, tu jau pieaudz un tikai gaidi to brīdi. Martā pasaule apstājās, un es biju diezgan samulsusi par to, ko ar savu dzīvi iesākt. Darba nebija, skriet es nevarēju, vienkārši sēdēju mājās. Devos pastaigāties uz mežu, lūdzu Dievu, un Viņš deva man gudrību. Es iznācu no meža ar gatavu plānu.

​

Kas tev liekas visinteresantākais skriešanas pasaulē?

Viena no interesantākajām lietām ir sastaptie cilvēki. Es varbūt neesmu baigais cilvēku mīļotājs, bet tieši skrienot man ir izdevies iepazīties ar ļoti dažādiem un interesantiem cilvēkiem, ar kuriem ikdienā nekad nesastaptos. Tu vari skriet kopā arī ar armijnieku, zinātnieci vai operas mūziķi.

​Tavuprāt, muļķīgākais skrējiens, ko esi skrējusi?

Kad biju atbraukusi pēc Kanārijām mājās ar savām ārprātīgajām traumām, es izlēmu, ka manai komandai ļoti vajag, lai piedalos vienā skrējienā. Es ar nereāli sāpošu celi noskrēju 30 kilometrus, un nemaz ne tik slikti noskrēju, bet tas arī bija pēdējais ātrais skrējiens pēdējā pusotra gada laikā.

​

Tu esi viena no labākajām skrējējām!

Tikai tad, ja nav ieradies kāds ātrāks par mani. Kad sāku skriet, tad laikam nebija daudzi, kas skrēja ļoti garās distances, un tad es tiešām arī biju viena no pirmajām. Tagad tas kļūst arvien populārāks, un ir tādas sievietes, kas skrien vienkārši prātam neaptveramos ātrumos arī Latvijā.