21.gadsimta baroks

Lība Lūse, Elīna Lāce, Annija Vilciņa, Līva Dagmāra Dzenovska, Luīze Laura Bērziņa, (Arta Upmale), Studentu medijs Skaļāk

Baroka stila (tā klasiskajā izpausmē) veidošanos iespaidoja divi nozīmīgi viduslaiku notikumi. Pirmkārt, notika uzskatu pārstrukturēšanās par pasaules un cilvēka uzbūvi, kuras radīja tā laika atklājumi. Otrkārt, vara, kurai vajadzēja imitēt pašai savu varenību uz esošās nabadzības fona. Neskatoties uz merkantilajiem uzdevumiem, stilā ielauzās brīvības gars, jūtīgums, cilvēki sāka justies tā, it kā paši būtu radītāji un veidotāji.

Tieši šādu ideju un emociju virzienu iemiesoja darba autores, radot baroka laika glezniecības darbu apropriāciju 21. gadsimta variācijās – brīvības gars, cilvēka jūtas un radīšanas varenība.

Darbos aplūkojami gan kutelīgi jauniešu paradumi, gan vēsturei caurvītā tēma par sievietes ķermeni. Tāpat arī iespējams novērot mūsdienu ikdienas kultūru no eko dārzeņu groza līdz cigaretei starp lūpām, manufaktūras un tehnoloģiju attīstību, “Siera bumbas” čipsu pakā un dažādu sabiedrisku pasākumu nozīmību jauniešu dzīvē.

“Meitene ar pērļu auskaru” ir eļļas glezna, tās autors ir Johannes Vermērs. Gleznai bija dažādi nosaukumi, taču atpazīstama tā kļuva tieši ar šo vārdu. Mākslas darbs atrodas kādā Hāgas galerijas kolekcijā.  2006. gadā Nīderlandes tauta izvēlējās tieši “Meiteni ar pērļu auskaru” par skaistāko gleznu Nīderlandē.

Radošajā darbā glezna tika pārveidota mūsdienu fotogrāfijā, kurā galvenā varone gatavojas doties uz ballīti Vecrīgā. Taču šī meitene ir daudz atkailinātāka nekā oriģināldarba varone, un viena pērļu auskara vietā tagad ir divi. Varētu teikt, ka tas savā ziņā atspoguļo mūsdienu sabiedrības meiteņu vizuālo tēlu un to, cik ļoti ir svarīgi labi izskatīties. Saturiski gleznas autors pērļu auskaru pozicionējis kā lielu vērtību, taču mākslas darba apropriācijā mūsdienu attīstības līmenis nievājoši attiecas pret pērli, tās smilšu abrazīvajā pulējumā, izskaužot baroku ar divām 21. gadsimta pērlēm.

“Rokeby Venus”, agrāk pazīstama arī kā “The Toilet of Venus” vai “Venus at her Mirror”, ir Spānijas Zelta laikmeta vadošā mākslinieka Diego Velaskēza mākslas darbs. Mākslas darbā ir attēlota dieviete Venēra, kura guļ gultā un lūkojas spogulī, to tur Romas fiziskās mīlestības dievs, kas zināms arī kā viņas dēls. Gleznu šobrīd var aplūkot Londonas Nacionālajā galerijā.

Mūsdienu digitālajā laikmetā visa dzīve griežas ap viedierīcēm. Fotogrāfijas interpretācija ir veidota ar domu, ka meitene, uzreiz pamostoties, jau ķeras pie telefona, lai uzņemtu kārtējo “pašbildi”, kuru publicētu sociālajos tīklos. Turklāt nekas viņu neatturēs iegūt vislabāko mākslīgā “tikko pamodos” satura bildi, izmantojot visneparastākos atribūtus, lai no sekundēs uzņemtajām 400 bildēm, izvēlētos tikai vienu.

Murillo parasti viegli atpazīstams ar saviem reliģiskajiem motīviem, taču viņš veidoja arī gleznas ar ilustrācijām no mūsdienu dzīves, šajos darbos bieži nolasāma skumja noskaņa. Mākslas darbā “Divas sievietes pie loga” stāvošā sieviete cenšas noslēpt savu smaidu aiz šalles, bet otra ir noliekusies uz palodzes un uzjautrināti raugās uz skatītāju. 

Mūsdienu fotogrāfijas ideja savā ziņā sakrīt ar mākslas darba versiju. Taču vienkāršais un naivais smaids tiek papildināts ar cigareti rokā. Jaunā meitene nerespektē blakus esošos cilvēkus, tāpēc turpina smēķēt, nesatraucoties par citiem. Savukārt, meitene otrajā plānā ir aizsegusi seju, jo viņai nepatīk cigarešu dūmi.

“Kalpone ar piena krūzi” ir nīderlandiešu gleznotāja Jana Vermēra  glezna, kas atrodas Rijksmuseum kolekcijā Amsterdamā.  To uzskata par vienu no muzeja labākajiem eksponātiem. 

Mūsdienu gleznas atveidojumā redzama meitene, kas līdzīgi ģērbta, bet lina galvassegas vietā izvēlējusies modes zīmola Louis Vuitton lakatiņu, lai papildus siermaizītēm un desas luņķim, pagatavotu arī brokastu pārslas ar pienu, ironiski atveidojot 17. gs. aspektus mūsdienu versijā.

“Vakariņas pie Emmaus” jeb “The Supper at Emmaus” ir Itālijas baroka māksliniega Karavadžo darbs, kas radīts 1601. gadā un šobrīd atrodas Londonas Nacionālajā galerijā. Glezna attēlo brīdi, kad Jēzus ir augšāmcēlies, bet inkognito atklājas diviem mācekļiem.

Mūsdienīgajā fotogrāfijā attēlota aina no mājas ballītes (Houseparty) – 21. Gadsimta jauniešiem raksturīga izklaides veida –, kur galvenais personāžs, tikko norunājis tostu, ar paceltas glāzes žestu, aicina visus iemalkot alkoholiskos dzērienus, bet, apkārt galdam sēdošie jaunieši, vēl lūkojas uz jaunekli ar izbrīnu un cenšas saprast konkrētajā brīdī notiekošo, attiecīgi, zaudējot dienas dzidro fokusu, katrs savās vājībās.

“Zēns ar augļu grozu” (“The boy with a basket of fruit”) ir Karavadžo glezna, radīta 1593. gadā. Šobrīd tā atrodas kādā galerijā Romā. Gleznā attēlotais modelis ir gleznotāja draugs, Sicīliešu gleznotājs Mario Minitī 16 gadu vecumā.

Mūsdienu fotoattēlā redzama jauna meitene, kas tur klēpi ar dažādiem dārzeņiem un starp lūpām kvēpina cigareti. Fotoattēla nosaukums ir “zero waste”, atspoguļojot mūsdienu jaunās tendences - rūpēties par dabu, nelietot iepakojumus, samazināt atkritumus.

Divi bērni Seviljas ielā našķējas ar dzeltenajām melonēm un vīnogu puduriem. Šī unikālā Spānijas glezniecības perioda eksponents bija Bartolome Estebans Murillo.  Šis ir viens no viņa pazīstamākajiem audekliem, viens no retajiem darbiem, kurā autors attālinās no reliģiskām tēmām, kas citkārt dominēja viņa darbos. Tajā sastopamas dažas nozīmīgākās baroka stila, tipiskās Sevillijas skolas tenebrisma pēdas, kas pievienojās citiem slaveniem māksliniekiem.

Mūsdienu versijā zēni attēloti, nevis ēdot vīnogas un melones, bet tik populāro kebabu un siera bumbas jeb čipsus.

The Cardsharps (gleznots ap 1594. gadu) ir itāļu baroka mākslinieka Mikelandželo Merisi da Karavadžo glezna. The Cardsharps spēlētāji iesaistās primero, pokera priekšteča, spēlē. Kreisajā pusē esošajās kartēs ir iegrauzts krāpnieks, nezinot, ka vecāks kāršu signāls par savu līdzdalībnieku signalizē ar paceltu, cimdotu roku (ar pirkstu galiem atsegtu, labāk, lai justos kā iezīmētas kārtis).  Labajā pusē jaunais krāpnieks ar nepacietību skatās uz zēnu un sniedzas aiz muguras, lai no biksēm izvilktu slēptu kārti.  Karavadžo šo tēmu ir traktējis nevis kā netikuma karikatūru, bet gan kā novatorisku pieeju, kur žesta un skatiena mijiedarbība izsauc maldināšanas un zaudētās nevainības drāmu.

Atveidojot šo gleznu, parādām savdabīgu salīdzinājumu - parastās papīra kārtis nomaina digitāla telefona aplikācija.

"Bakhs" ir eļļas glezna uz audekla, kuru gleznojis Mikelandželo da Karavadžo. Pabeigts apmēram 1595. gadā, tas ir piemērs renesanses laikmeta interesei par klasisko atmodu. Karavadžo savā mākslasdarbā parāda dievu kā septiņpadsmitā gadsimta itāļu pusaudzi, piedāvājot skatītājam vīnu, sabojātus augļus un, iespējams, kaut ko vairāk. Jauns, tumšmatains vīrietis, kurš ir ietērpts tikai brīvi drapētā halātiņā, ar kreiso roku piedāvā greznu sarkanā vīna glāzi.

Mūsdienu skatījumā piedāvājam fotogrāfiju ar nosaukumu “Positivus”, kurā puisim uz galvas gleznā attēlotā lapu vainaga vietā uzvilkts Jägermeister puķu vainadziņš.