Pieci draugi uz Stabu ielas

Stabu ielā atrodas dzīvoklis, kurš ir ikviena studenta sapnis. Šeit dzīvo draugu grupa, kas pierāda, ka ģimeni var atrast arī ārpus dzimtenes.

Ksenija Osokina, Nikola Rēriha, Emīlija Ž. Lukjanova, Ņikita Pavlenko, Studentu medijs Skaļāk

Pārvākties un studēt citā valstī ir ļoti sarežģīts process, ar kuru sastopas ikkatrs ārzemju students. Tā nav tikai atrašanās pavisam citā vidē vai valsts valodas nepārzināšana, bet arī vientulības sajūta, kas rodas, kad jāpamet draugi un ģimene. Katru gadu uz Latviju ierodas jaunieši no ārzemēm, gatavi studēt vai strādāt, tieši tāpat kā šie pieci draugi, kas ievākušies un par mājām padarījuši dzīvokli uz Stabu ielas. Katram ir savs iemesls šeit būt, katram ir savi mērķi, taču viņi visi zina vienu: ja kāds lūgtu viņiem no dzīvokļa izvākties, viņi to nepieļautu. Daļēji tāpēc, ka dzīvoklis ir katra studenta sapnis un daļēji tādēļ, ka atvadīties no draugiem, kas ir kļuvuši par viņu otro ģimeni, nav viegli izdarāms.

Nav iespējams precīzi noteikt, cik daudz studentu ir dzīvojuši šajā dzīvoklī, taču šis ir bijis studentu dzīvoklis jau kopš 2014. gada. Tas ir viegli pamanāms, ienākot dzīvoklī, visapkārt ir redzami dažādi joki un personīgas piemiņas, kas ir atstāti kā vēstules nākamajiem iemītniekiem. Vai nu tā ir basketbola bumba skapī, 2019. gada futbola turnīra balva, krāsainas gleznas vai kalendāri ar puspliku vīrieti, šie mazie elementi veido iespaidu, ka dzīvoklis vienmēr ir bijis studentu apdzīvots.

Pats dzīvoklis ir katra studenta sapnis, tas atrodas piecas minūtes no tramvaja un autobusa pieturas. Tuvumā atrodas tādi veikali kā Maxima, Rimi un Lidl, kā arī vairākas sporta zāles. Apkārtnē ir neskaitāmi daudz kafejnīcu un bāru. Pats dzīvoklis ir aprīkots ar Wi-Fi, apkuri, divām tualetēm un virtuvi, kurā vienlaicīgi var gatavot ēdienu vismaz trīs cilvēki. Neskatoties uz visām ērtībām un atrašanos vietu, īres maksa nav pārāk augsta.

Dzīvoklī bieži tiek atskaņota mūzika (parasti tas ir metāls, roks vai pops no Spānijas) vai spēles "Warhammer" animācijas, kas tiek rādītas uz kopīgā televizora.

Ievērojamākais elements dzīvoklī ir mākslas darbi, kas rotā dzīvojamās istabas un gaiteņa sienas. Gleznas un zīmējumi ir iespaidīgi, daži veidoti kubisma stilā, citi mazliet abstrakti. Tos dzīvoklī atstāja Rebeka, kas tur dzīvoja dažus gadus pirms šobrīdējiem iemītniekiem.

No iepriekšējiem iedzīvotājiem ir atstāti vēl dažādi interesanti priekšmeti: grupu bildes ar studentiem, divi kalendāri ar pusplikiem vīriešiem, neskaitāmi daudz magnētu un uzlīmju uz ledusskapja, kuriem lielākoties nav konkrētas nozīmes, piezīmju dēlis ar visdažādākajiem izteicieniem un vārdiem, kā arī puķu podos saspraustas bildes ar kādu medicīnas programmas profesoru.

Dažiem iespējams ir uzskats, ka dzīvot ar četriem svešiniekiem vienā dzīvoklī ir grūti, jo katram ir atšķirīgas vajadzības, rutīnas un vērtības. Ir viegli sastrīdēties par nenomazgātiem traukiem vai veļu, nesavāktu dzīvojamo istabu un citām lietām. Iespējams, trūkst kopīgu interešu par ko runāt, vai kādam labāk patīk būt vienatnē, tāpēc sarunas notiek reti. Lai vai kāds ir iemesls, kas dzīvošanu ar citiem padara grūtu, šos piecus draugus tas neskar.​ Bet kā izveidojās šī draugu grupa un kā katrs iedzīvotājs šeit nonāca?

Varētu teikt, ka viss sākās ar draudzību starp Džozefu no Itālijas ziemeļiem un Robinu no Kanādas. Abi studē zobārstniecību Rīgas Stradiņa universitātē, un iepazinās pirmajā semestrī, kur kādā lekcijā nejaušības dēļ viņi apsēdās viens otram blakus un galu galā kļuva par ļoti labiem draugiem.

Tajā brīdī, Robins dzīvoja vienatnē, taču Džozefs jau bija šī stāsta galvenajā lokācijā - Stabu ielas dzīvoklī. Tur viņš ievācās kopā ar savu māsu un viņas draugiem, kuri bija universitātes pēdējā gadā. Bet, neskatoties uz to, ka viņa māsa un pārējie dienu un nakti smagi mācījās eksāmeniem, Džozefs un Robins sāka pavadīt daudz laiku dzīvoklī. Robins ļoti bieži palika pa nakti uz kāda no dīvāniem, un bieži vien abi no rītiem kopā brauca uz universitāti vai apmeklēja svaru zāli. ​​Un jau pēc gada, trešā semestra sākumā, kad dzīvoklis bija gandrīz pavisam atbrīvots, Robins ievācās vienā no brīvajām istabām.

 Nākamās, kas ievācās dzīvoklī bija Amanda un Amalura no saulainās Spānijas. Amanda Latviju par savu studiju lokāciju izvēlējās, jo gribēja studēt medicīnu un izvērtējot studiju opcijas, saprata, ka vislētāk un visdrošāk būtu studēt Latvijā. Dzīvoklī viņa nonāca, pateicoties viņas mammai. Džozefs atminās, ka šķita savādi, ka viņam rakstīja Amandas mamma, nevis viņa pati. Viņam radās mazliet negatīvs priekštats par viņu, taču, kad Amanda ieradās Latvijā un ievācās pie viņiem, viņi ļoti ātri kļuva par draugiem, jo kā Džozefs teica, "Amanda ir Amanda" (Teikts vislabākajā nozīmē).

Savukārt Amalura ievācās neilgi pēc Amandas, jo abas studēja medicīnu, bija draudzenes un dzīvoklī atbrīvojās vēl viena istaba.

Dzīvokļa piektā iemītniece ir Marilēna no Vācijas. Atšķirībā no pārējiem iedzīvotājiem, Marilēna šeit nav ieradusies studēt. Latvijā viņa nonāca, jo viņa piedalās brīvprātīgo programmā, kas ilgst gadu. Programmā viņa pieteicās kā skolotāja – tā bija vienīga profesija, ko viņa varēja pildīt pēc skolas beigšanas, jo viņa vēlējās strādāt kopā ar bērniem.

No sākuma Marilēna cerēja uz vietu Amerikas dienvidu štatos vai Grieķijā, taču pārsteiguma kārtā, viņai tika nozīmēta Latvijā. Protams, tas bija pārsteigums, jo Latvijai ir pavisam cita noskaņa nekā Dienvidamerikai vai Grieķijai, taču Marilēna tāpat darbu pieņēma, lai izaicinātu sevi un izskāptu no savas komforta zonas.

Taču runājot par dzīvokli un kopīgo dinamiku, Marilēna ir pateicīga, ka nonāca tieši šajā dzīvoklī nevis citos, kas viņai bija noskatīti no sākuma, jo šajā dzīvoklī visi ir draudzīgi, mierīgi un komunikabli.