Dzirdēt vairāk nekā skan

Pirms pirmās skaņas vienmēr ir klusums. Šajā brīdī diriģents kā mūziķis un skolotājs kļūst arī par līdzgaitnieku saviem audzēkņiem. Svjatoslavs Ustenko Pāvula Jurjāna Rīgas Mūzikas skolā māca patiesi klausīties un stāsta par procesu, kļūdām un neredzamo darbu, kas paliek aiz koncerta spožuma. Viņaprāt, mūziku veido vairāk nekā tikai notis un precīzs skanējums. Tajā sastopas disciplīna, pacietība, tolerance un mīlestība. Ar šo valodu iespējams izteikt vārdos nepasakāmo, un reizēm visspēcīgāk tā atklājas klusumā, uzskata Svjatoslavs. 

Marta Paipa, Marta Ieva Boka, Darja Džabua, Studentu medijs Skaļāk

Pedagoģija viņa dzīvē neienāca kā apzināta izvēle. “Pedagoģija izvēlējās mani,” viņš saka. Pēc mūzikas vidusskolas absolvēšanas Svjatoslavs bija iecerējis uzreiz studēt simfoniskā orķestra diriģēšanu, taču profesors ieteica vispirms iegūt citu augstāko izglītību mūzikā. Tādēļ viņa pirmais bakalaura grāds bija muzikoloģijā. Viņš to raksturo kā mākslas vēsturnieka darbu mūzikas jomā. Pedagoģija pamazām kļuva par viņa ikdienu, lai gan par savu aicinājumu viņš to nesauc. Ar laiku Svjatoslavs arvien skaidrāk sapratis, ka darbs skolā prasa daudz vairāk par profesionālām zināšanām. “Tas pieprasa pārāk daudz mīlestības pret bērniem, kuras man vienkārši pietrūkst,” viņš atzīst. Bērni viņam rūp, tomēr ilgstošs ikdienas darbs kļūst grūts, īpaši tad, ja audzēknis nedēļām neiegulda pūles.

Solfedžo ir viens no mūzikas izglītības pamatiem: tas attīsta dzirdi, ritma izjūtu un frāzējumu, bez kuriem pilnvērtīgs sniegums nav iespējams. Svjatoslava skatījumā mūzikas literatūra vispirms sniedz erudīciju un izpratni par mūzikas vēsturi, kontekstu un skanējumu.

Skolā prasmes nav vienīgais mērķis. Pedagoga uzdevums ir palīdzēt bērniem izaugt par godprātīgiem un cilvēcīgiem cilvēkiem, jo attieksmes ietekme saglabājas visilgāk. Jautāts par mūzikas nozīmi, viņš atbild, ka par to varētu runāt stundām. Vienkāršākā atbilde: mūzika palīdz cilvēkiem justies labāk un piedzīvot prieku. Dziļākā līmenī tā audzina.

Bērni klasē ir ļoti atšķirīgi. Katram ir savas īpatnības, spējas un grūtības. Tādēļ pedagogam pieeja jāpielāgo katram audzēknim, cik to ļauj zināšanas un pieredze. “Katram ir savi tarakāni,” viņš saka. Atšķirību pieņemšanu Svjatoslavs uzskata par mācīšanas pamatu.

Darbu skolā viņam piedāvāja direktors. Deviņpadsmit gadu vecumā Svjatoslavs piekrita bez vilcināšanās, jo uztvēra to kā iespēju atdot parādu vietai, kurā bija audzis kopš piecu gadu vecuma un pavadījis lielu daļu dzīves.

Diriģenta darbā viņš visaugstāk vērtē orķestra muzikālo un enerģētisko atgriezenisko saiti. Svjatoslavs diriģē emocionāli, jo tas atbilst viņa raksturam, un par trūkumu šo īpašību neuzskata.

Stājoties orķestra priekšā, viņš skaņdarbā iegulda savas emocijas un pārdzīvojumu, cerot uz mūziķu atsaucību. Viņam svarīgi sajust, ka šī pieeja darbojas: spēle kļūst dzīvāka un pilnīgāka, bet mūziķu pašsajūta uz skatuves mainās. “Tas ietekmē to, kā viņi spēlē un kā viņi jūtas,” viņš saka. Šajā savstarpējā apmaiņā atklājas diriģēšanas būtība.

Mūzika bērniem iemāca prasmes, kas noder arī ārpus skatuves. Vispirms tā māca disciplīnu, bez kuras muzikāls darbs nav iespējams. Tikpat nozīmīga ir spēja sadzirdēt skaņu un patiesi ieklausīties citos.

Bērni mācās pieņemt atšķirīgo: viens skaņdarbs var skanēt dažādi, un katrs interpretācijas veids ir jārespektē. Līdz ar notīm viņi apgūst toleranci un prasmi uzklausīt. Runājot poētiskāk – mīlestību.

Viņš nepazīst ideālu skaņdarba atskaņojumu. Arī studijas ierakstos, kuros vienu fragmentu mēdz ieskaņot desmitiem reižu un gala versiju veidot no labākajiem fragmentiem, pilnība paliek nesasniedzama. Rūpīgs un ilgs darbs šo robežu neatceļ. Kļūdas viņš dzird katrā koncertā. Reizēm skanējums tik ļoti neatbilst viņa prasībām un iekšējam priekšstatam, ka rodas vēlme piecelties un aiziet. Līdz šim Svjatoslavs vienmēr palicis līdz beigām, respektējot kolēģus, tomēr vēlme aiziet, kā viņš atzīst, ar laiku parādās biežāk.

Koncertā orķestris saņemas citādi nekā mēģinājumos. Uz skatuves pieaug atbildības sajūta un stress, kas kļūst dzirdams arī skanējumā: mūziķi cenšas vairāk un paveic vairāk nekā ikdienā.

Priekšnesums nebija nevainojams, un viņš to neslēpj. Bija kļūdas, lēnāki tempi un nesakārtota dinamika, tomēr orķestrim tas bija līdz šim labākais sniegums. Apzinoties, ka mūziķi vēl ir bērni, Svjatoslavs jūtas lepns: pirms pusgada orķestris vēl nebija gatavs, bet tagad audzēkņi spēj kāpt uz skatuves un spēlēt gandrīz pārliecinoši. Ar to pietiek!