Smadzeņu neparastais visums

Anatomijas muzeja klusajā zālē, stikla traukā, peldēja dīvains, gaišs veidojums. Cilvēka smadzenes. Tās izskatījās tik nekustīgas, pat nedaudz vienmuļas savās neskaitāmajās rievās un ielocēs – kā savāds, krunkains rieksta kodols vai sarežģīta koraļļu kolonija, kas izcelta no dzīļu tumsas. Bet aiz šīs rāmās ārienes slēpās vesels visums  – pats sarežģītākais un apbrīnojamākais mehānisms, kādu daba jebkad radījusi.

Pēteris Gertners un Jānis Kazulis, Studentu medijs Skaļāk

Tur, zem pieres kaula velves, mīt mūsu “es”. Tas ir klusais diriģents, kurš vada milzīgu, neredzamu orķestri  – mūsu ķermeni. No ārpasaules kā tūkstošiem sīku upīšu uz šo centru plūst informācija. Acis kā divi logi veras pasaulē, sūtot uz smadzenēm gaismas gleznas  – ziedošas pļavas krāsas, mīļa cilvēka smaidu, grāmatas burtu rakstus. Ausis kā jūtīgi lokatori uztver skaņu viļņus – putnu dziesmas, lietus lāšu bungošanu pret palodzi, sarunu biedra balss tembru. Āda, šī milzīgā, jutīgā karte, ziņo par katru pieskārienu – vēja glāstu, saules siltumu, nejaušu adatas dūrienu. Deguns un mēle nes vēstis par smaržu un garšu pasauli  – tikko ceptas maizes aromātu, meža zemeņu saldmi, jūras sāļo elpu.

Un ko smadzenes dara ar šo nebeidzamo straumi? Tās nav tikai pasīvs uztvērējs. Tās ir kā apbrīnojams audējs, kurš no šiem daudzkrāsainajiem pavedieniem auž mūsu realitātes gobelēnu. Tās šķiro, analizē, salīdzina ar iepriekšējo pieredzi, kas glabājas atmiņas lādēs kā senas dārglietas. Smadzenēs dzimst domas  – dažreiz kā dzirksteles tumsā, citreiz kā rāmi plūstošas upes. Te mīt emocijas  – prieks kā saules stars, bailes kā auksta ēna, mīlestība kā silts, kvēlojošs pavards.
Šis krunkainais orgāns, kas sver tikai nedaudz vairāk par kilogramu, ir mūsu atmiņu krātuve, mūsu sapņu teātris, mūsu lēmumu kalve. Tas ļauj mums mācīties, radīt mākslas darbus, būvēt pilsētas, saprast Visuma likumus un pat aizdomāties par sevi pašu, kā es to daru šobrīd, stāvot šī klusā eksponāta priekšā.

Smadzenes ir kā noslēpumaina, neizpētīta zeme. Zinātnieki cenšas kartēt tās takas un atšifrēt tās valodu, bet joprojām tik daudz paliek nezināma. Tās ir trauslas, bet neticami spēcīgas. Tās ir materiālas, bet rada nemateriālo – apziņu, personību, garu.

Aizejot no muzeja, es sev līdzi nesu ne tikai zināšanas par smadzeņu struktūru, bet galvenokārt – dziļu apbrīnu. Šis dīvainā izskata orgāns ir pati dzīvības būtība, mazs Visums katrā no mums, kas padara mūs par tiem, kas esam. Patiess dabas brīnums, kura noslēpumus mēs, iespējams, nekad pilnībā neatklāsim.

Par autoriem

Pēteris Gertners darbojas fotogrāfijas, video un vizuālās komunikācijas laukā, īpašu uzmanību pievēršot videi, notikumam un cilvēka klātbūtnei tajā. Viņa radošā prakse sakņojas dokumentālā pieejā, kur ikdienas situācijas, ainava un detaļas kļūst par stāsta nesējiem. Pētera darbos būtiskas ir attiecības ar telpu un dabu – vide netiek izmantota tikai kā fons, bet kā aktīvs elements, kas veido noskaņu un emocionālo slāni. Paralēli personiskajai radošajai praksei Pēteris strādā arī vizuālās komunikācijas jomā, apvienojot tehnisko precizitāti ar jutīgu skatījumu uz mirkli. Viņu interesē klusie, nepamanītie momenti, kuros ikdienišķais atklājas kā nozīmīgs un vizuāli poētisks pieredzes fragments.

Jānis Kazulis gandrīz trīsdesmit gadu darbojas medijos, šobrīd viņš ir arī topošais multimediju komunikācijas bakaulaurs.

Skatīt citus izstādes Ķermeniskās ainavas darbus