Dzīvības ķēde

Cilvēcīgs un vizuāli piesātināts stāsts par orgānu ziedošanu. Fotosērija atgādina par neredzamo saikni starp ķermeni, izvēli un dzīvības turpināšanos. Šis projekts izgaismo cilvēku personīgos stāstus, drosmi un empātiju, atklājot, ka viena cilvēka lēmums var kļūt par citu cilvēku iespēju dzīvot.

Aija Segruma un Evija Pitkēviča, Studentu medijs Skaļāk

Cilvēku stāsti

R., 31 gads
 
Kāpēc es nolēmu kļūt par orgānu donoru?

Viss sākās jau pirms kāda laika, kad sāku aizdomāties par nāvi un apbedīšanas iespējām. Manuprāt, par to ir jādomā, jo mēs nevaram zināt, kas un kad var notikt.

Pirmais lēmums, pie kā nonācu, bija tas, ka nevēlos standarta kapavietu ar iekoptu vietu kapsētā. Tas mani aizveda pie kremēšanas – šķita, ka tā ir ļoti laba iespēja. Tagad reti kurš regulāri apmeklē vai kopj kapu vietas, un nākotnē tas, iespējams, notiks vēl retāk. Tāpēc, lai atvieglotu dzīvi bērniem un pārējiem tuviniekiem, izvēlējos šo ceļu.
Tā nonācu arī pie orgānu ziedošanas. Esmu izvēlējies ziedot gandrīz visu, izņemot ārējās ķermeņa daļas – tomēr kaut kam ir jāpaliek, ko sadedzināt. Mani īpaši motivēja kāds raksts internetā par jaunu meiteni no Liepājas, ja nemaldos, kura bija atzīmējusi sevi kā donoru, un, pateicoties tam, izglāba sešas dzīvības. Tas man šķita – wow! Tieši tā arī ir – tā ir iespēja palīdzēt kādam citam, izglābt dzīvību un dot cilvēkam iespēju dzīvot tālāk – ilgi un, iespējams, laimīgi. Kad ģimene man jautāja, kāpēc esmu izdomājis ko tādu, atbildēju: “Man jau to vairs nevajadzēs, bet kāda cita cilvēka sirdij tas ļaus pukstēt vēl ilgi.”

 M., 29 gadi
 
Mūzikas vidusskolas laikā man patika bastot stundas. Sasniedzu 18 gadu vecumu un sapratu, ka to varu darīt arī legāli, nododot asinis. Regulāri. Pie pirmās iespējas (ir jāpagaida 9–13 nedēļas) nodevu un saņēmu brīvu dienu. Nu jau pagājis vairāk par 10 gadiem. Asinis ziedojusi kopā esmu 27 reizes. Reiz ar praktiski nepazīstamu cilvēku gāju uz koncertu. Pa ceļam pārrunājām ļoti savādus tematus. Viens no tiem bija orgānu donori. Viņš jau bija atzīmējis, ka viņa ķermenis var tikt izmantots “atkārtoti”. Es minēju, ka labprāt izdarītu, bet vēl neesmu atzīmējusi. Pārnācu pēc koncerta mājās un atzīmēju, ka drīkst izmantot visu, kas no manis palicis derīgs. Bija mirklis, kad pati pieredzēju bailes. Biju traumējusi aci tik smagi, ka neviens ārsts nesolīja tās palikšanu. Atceros savas pārdomas. “Cilvēki dzīvo arī ar stikla aci... varbūt kāds motociklists tomēr var man to sniegt, ja savu zaudēšu?” Man toreiz viss beidzās veiksmīgi. Tomēr domāju, ka smadzeņu nāve liecina, ka cilvēks ir miris. Ķermenis ir pāri palikusī daļa, kas vairs labumu nevienam nespēj nest, ja nu vienīgi, daloties ar dzīvotspējīgajiem orgāniem. Es zinu, ko nozīmē cerēt. Gribu cilvēkiem sniegt ne tikai cerību, bet arī iespēju.

L., 49 gadi
 
Viss sākās ar to, ka 2023. gadā manai jaunākajai meitai palika slikti un viņa tika nogādāta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Emīlijai atklāja nieru mazspēju pēdējā posmā.

Pirmajās dienās tika veikta biopsija, un tika atklāts, ka ir 66,6% nestrādājošo gromeļu ar sklerotizāciju un būs nepieciešama nieres transplantācija. Kad es to uzzināju, biju gatava uzreiz ziedot nieri un doties pārbaudīties. Taču tas nemaz nebija tik viegli. Bija jāgaida gads, jo Emīlijai tika atklāta reta autoimūna slimība  – vaskulīts, un līdz ar to bija jāgaida šis gads, lai vaskulīts būtu pilnīgā remisijas fāzē. Uzzinot, ka jāgaida gads, likās – nu kāpēc nevar ātrāk – bet kopumā laiks  ritēja diezgan ātri, tikai Emīlijai sākās kalcināti pirkstos. Gadu bija nepieciešams zāles CellCept un metotreksāts, kas bija nepareizas diagnozes dēļ, likās, ka šī iemesla dēļ būs jāgaida vēl vairāk, tomēr devas bija nelielas un tas neko neietekmēja! 14.decembrī saņēmu zvanu no Dr. Ievas Ziediņas ar lūgumu ierasties uz konsultācijām, lai  varētu veikt pārbaudes un  kļūtu meitai par nieres donori. Bija jāiziet dažādas saderības, analīzes ultrasonogrāfijas vēdera dobumam un nierēm, dažādi rentgeni un vēl dažādas pārbaudes. Sākās jau lielāks stress, jo šis tas arī atklājās, piemēram, adenoma kreisajā virsnierē, taču tas nemainīja faktu, ka gan drīkstu ziedot, gan manu motivāciju un pašas gribu ziedot. Mums bija lieliska saderība, no 6 “iedaļām” mums bija 4 (minimums ir jābūt 3).

2024. gada 22. aprīlis – diena, kad ziedoju savu kreiso nieri Emīlijai.
Kopš pirmās dienas, kad uzzināju, ka vajadzēs ziedot, domāju tikai par to, lai es būtu vesela un mēs saderētu, kas rezultējās lielā saderībā.

Ja man būtu vēl tāda iespēja, tad es viņai ziedotu arī savu otru nierīti, tomēr tas nav iespējams. Bet svešam nē, jo tomēr nezinu, kā viņš to saudzēs, vai dzers zāles utt.

Iedrošinu visus, kuri, ja ne dzīves laikā, tad vismaz pēc nāves lai ziedo savus orgānus, jo izglābt otru  – tā ir nenovērtējama lieta. Un nevajag baidīties sniegt palīdzību vai atbalstu, jo cilvēks var dzīvot arī ar vienu nieri.

 A., 20 gadi
 
Es esmu gatava ziedot visu, kas var būt noderīgs, un palīdzēt citiem. Ka iespējams reģistrēties par orgānu donoru, es uzzināju no vecākiem. Viņi man pastāstīja, ka, sasniedzot pilngadību, var atzīmēt savu izvēli e-veselības sistēmā. To arī uzreiz atzīmēju. Mana motivācija ir pavisam vienkārša – ja man ir iespēja kādam palīdzēt, tad kāpēc gan to nedarīt? Un iemesli to nedarīt pie manis tā arī neatnāca. Ja arī jūs varat un vēlaties palīdzēt, apsveriet iespēju kļūt par donoru – tā var būt iespēja palīdzēt kādam turpināt dzīvot.
 

Kā kļūt par donoru, un ko tas nozīmē?
 
Orgānu ziedošana ir iespēja pēc savas nāves (vai dažos gadījumos arī dzīves laikā) glābt citu cilvēku dzīvību, ziedojot savus orgānus vai audus transplantācijai. Viens donors var izglābt pat līdz 8 dzīvībām.
 
Latvijā darbojas "piekrišanas princips", kas nozīmē: ja cilvēks dzīves laikā nav iebildis pret orgānu ziedošanu, pēc nāves ārsti var veikt orgānu izņemšanu, ja vien nav zināms aizliegums. Tiek norādīts, ka, pat ja nav oficiāla iebilduma, tāpat ārsti konsultējas ar tuviniekiem. Ja cilvēks ir kategoriski pret ziedošanu, viņam jāreģistrē savs iebildums Nacionālajā veselības dienestā (NVD).
 
Tu vari arī skaidri paust savu piekrišanu, reģistrējot sevi kā donoru un informējot par šo lēmumu savus tuviniekus!

Par autorēm

Evija Pitkēviča strādā vizuālās komunikācijas un multimediju dizaina jomā, izmantojot fotogrāfiju un video kā galvenos izteiksmes rīkus. Portretu fotogrāfijā viņai ir svarīgi atrast cilvēka raksturu un ļaut būt pašam, savukārt kāzu un pasākumu fotogrāfijā viņa pievērš uzmanību nevis notikumam, bet sajūtai tajā. Eviju iedvesmo ikdienā nepamanītās detaļas, kas rosina ziņkārību un aicina skatītāju apstāties un pārdomāt ierasto.

Aija Segruma ir māksliniece, kas darbojas fotogrāfijas, grafiskā dizaina un digitālās ilustrācijas jomā. Viņas vizuālo valodu veido kontrasti un faktūras, kas ļauj izcelt gan materialitāti, gan sajūtu intensitāti. Aija iedvesmu smeļ no apkārtējās vides. Sajūtas ir ne tikai radošā impulsa avots, bet arī galvenā darba vērtība – ar savām ilustrācijām un vizuālajiem risinājumiem viņa tiecas radīt skatītājā emocionālu pieredzi, kas atklājas ar kontrastu, kompozīciju un tīras formas skaidrību.

Skatīt citus izstādes Ķermeniskās ainavas darbus